Jauna Eiropas direktīva par minimālo algu: kādi plāni ir Latvijai  (8)

Latvijā vēsturiski ir bijusi viena no zemākajām minimālajām algām Eiropas Savienībā (ES). Lai gan pēdējos gados augusi straujāk nekā citās ES dalībvalstīs, tā joprojām ir ceturtā zemākā.

Kopš 2024. gada 1. janvāra Latvijā minimālā alga ir 700 eiro. Zemāka minimālā alga nekā Latvijā ir tikai Bulgārijā (477,04 eiro), Rumānijā (663,24 eiro) un Ungārijā (696,97 eiro).

Citās Baltijas valstīs minimālā alga ir lielāka nekā Latvijā – Igaunijā 820 eiro jeb par 17% augstāka, Lietuvā 924 eiro jeb par 32% augstāka.

Savukārt vislielākā minimālā alga ir Luksemburgā (2570,93 eiro), Īrijā (2146,30 eiro) un Nīderlandē (2070,12 eiro).

Latvijā minimālā alga ir zema, jo vidējie ienākumi ir vieni no zemākajiem, "Delfi Bizness" skaidro bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš. Pārsvarā minimālo algu nosaka pret vidējo algu vai mediānas algu – tādu, ko saņem vismaz puse iedzīvotāju.

Taču, savstarpēji salīdzinot valstis, jāņem vērā nodokļu atšķirības. "Piemēram, salīdzinot ar Lietuvu, lielais cipars nav tas pats, kas Latvijā. "Uz rokas" sanāk daudz tuvāk," saka Āboliņš.

Līdz šī gada oktobrim ES dalībvalstīm ir jāiestrādā savos tiesību aktos direktīva par adekvātu minimālo algu. Tā nenosaka konkrētu minimālās algas lielumu, bet gan kopīgus tās noteikšanas principus, piemēram, atsauces vērtību ieviešanu minimālās algas noteikšanai.

"Ja mēs skatāmies starptautiskajā praksē, kāds ir normāls minimālās algas līmenis, tad tas ir tuvu 50% (no vidējās bruto algas – red.). Ja ir pāri 60%, ir risks, ka minimālā alga sāk negatīvi ietekmēt nodarbinātību," stāsta Āboliņš.

Pie direktīvas ieviešanas ķērusies arī Latvija. "Mēs sākumā ieteicām, ka varētu noteikt diapazonu 45–50% (no vidējās bruto algas – red.), bet Eiropas Komisija atbildēja, ka jānosaka konkrēta vērtība," "Delfi Bizness" norāda Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktora vietniece Ilze Zvīdriņa.

Diskusijās par minimālās algas noteikšanu ir iesaistīti arī sociālie partneri. Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK), ņemot vērā nevienlīdzību atalgojuma līmenī reģionos, ierosināja minimālās algas līmeni noteikt 40% no vidējās bruto algas. "Latvijā atšķirība starp atalgojumu Rīgā un atsevišķos reģionos var sasniegt pat 30%," "Delfi Bizness" pamato LDDK ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs.

Savukārt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) vēlējās kā atsauces vērtību noteikt 50% no vidējās bruto algas, līdzīgi kā Igaunijā, kur šādu līmeni plānots sasniegt līdz 2027. gadam. LBAS priekšsēdētājs Egils Baldzēns "Delfi Bizness" norāda, ka arī Lietuvā sociālie partneri ir vienojušies par 50% līmeņa noteikšanu.

Lai apmierinātu atšķirīgās prasības, Labklājības ministrija piedāvāja kompromisu – 45% no vidējās bruto algas, ko sociālie partneri varētu arī atbalstīt, "Delfi Bizness" atklāj abas organizācijas. Zvīdriņa piebilst, ka Latvijā arī turpmāk minimālā alga tiks noapaļota, lai būtu vesels skaitlis.

Viedokļi atšķiras arī par to, no kāda perioda – iepriekšējā gada vai pēdējā pieejamā ceturkšņa – bruto darba samaksas noteikt minimālo algu. LBAS piedāvāja pārņemt Lietuvas pieeju, kur minimālo algu nosaka no tā paša gada 1. ceturkšņa. Maijā, kad lemj par minimālās algas noteikšanu, šie dati jau būtu pieejami. Savukārt LDDK piedāvājums bija minimālo algu noteikt pret vidējo algu tautsaimniecībā pirms diviem gadiem, bet šos datus LBAS uzskata par novecojušiem.

LM priekšlikums ir par labu LDDK piedāvājumam. Tādējādi 2025. gada minimālā alga būtu 45% apmērā no 2023. gada vidējās bruto algas un būtu tikpat liela kā šogad – 700 eiro.

Zvīdriņa atklāj, ka arvien vairāk uzņēmumu un pašvaldību aicina izvērtēt, vai 2025. gadā minimālā alga vispār būtu jāpalielina, jo ir diezgan grūti kompensēt pēdējo gadu minimālās algas pieaugumu. No 2022. uz 2023. gadu minimālā alga pieauga par 24%, visstraujāk ES, savukārt no 2023. uz 2024. gadu – vēl par 13%.

Pārskatot minimālās algas apmēru, tiks lemts arī par neapliekamā minimuma palielināšanu. Šobrīd tie ir 500 eiro, kas ir aptuveni 71% no minimālās algas. LBAS piedāvājusi to palielināt līdz 80% un tās intereses ar darba devējiem sakrītot, apgalvo Baldzēns. Viņš uzsver, ka ir būtiski, cik daudz naudas cilvēkam paliek pēc nodokļu nomaksas un ko viņš par to var iegādāties.

Palielinot neapliekamo minimumu līdz 80% no minimālās algas, tas būs procentuāli līdzvērtīgs visās Baltijas valstīs. Lietuvā neapliekamais minimums ir 747 eiro, savukārt Igaunijā – 654 eiro.

Zvīdriņa atklāj, ka LM ilgstoši diskutēja ar sociālajiem partneriem arī par to, cik bieži pārskatīt minimālās algas apmēru, jo institūcijām bija dažādi viedokļi. "Dažas uzskatīja, ka efektīvāk ir vienoties par minimālo algu kādā periodā, piemēram, uz trim gadiem," viņa saka. Par minimālās algas noteikšanu ilgākā laika posmā iestājas darba devēji. "Finanšu recesijas vai krīzes gadījumā būtu jābūt iespējai pārskatīt, bet mēs aicinām veidot tādus nogriežņus, lai darba devējs var plānot uz priekšu," mudina Gorkšs.

"Citas institūcijas savukārt min, ka neparedzamākā ekonomiskajā situācijā, iespējams, adekvātāk ir pārskatīt katru gadu," saka Zvīdriņa. Labklājības ministrija ir vienojusies ar darba devējiem un arodbiedrībām, ka minimālo algu pārskatīs katru gadu.

Turklāt lēmumu par minimālo algu turpmāk pieņems pietiekami savlaicīgi – aprīlī, maijā –, lai Finanšu ministrija to var izmantot makroekonomiskajās prognozēs un budžeta gatavošanā, saka ministrijas pārstāve. Arī LBAS saskata tajā priekšrocības, jo būs skaidrs arī neapliekamais minimums nākamajam gadam: "Mēs varam zināt savu neto darba samaksu, un darba devējs var zināt, kādi nodokļi būs jāmaksā."

PAR PUBLIKĀCIJAS SATURU ATBILD TĀS AUTORI. EIROPAS SAVIENĪBA NENOSAKA PUBLIKĀCIJU SATURU UN TO IESPĒJAMO TĀLĀKO IZMANTOŠANU.