Pieaugošie tēriņi drošībai sagādā galvassāpes ES dalībvalstīm – veidojas lielāks robs to budžetos  (17)

Baltijas valstīs, kur aizsardzības izdevumi pieauguši visstraujāk, papildu ieņēmumi drošības finansēšanai tiek gūti, palielinot nodokļus. Savukārt valstis, kas atrodas tālāk no Krievijas, beidzot sasniegušas 2014. gadā solīto aizsardzības budžetu 2% apjomā no IKP, nesperot tik radikālus soļus kā Baltijā. Tomēr pieaugošie izdevumi var likt Eiropas valstīm pārskatīt savas prioritātes.

2014. gadā, pēc Krievijas īstenotās Krimas aneksijas, NATO dalībvalstis vienojās atvēlēt aizsardzībai 2% no sava iekšzemes kopprodukta (IKP). Tā nebija jauna apņemšanās, jau tālajā 2006. gadā NATO nostiprināja mērķi, ka tās dalībvalstīm aizsardzībai jāatvēl 2% no IKP. Tomēr 2014. gada tikai trīs NATO valstis drošībai tērēja tik daudz. Tādēļ jau toreiz ASV kā viena no lielākajām alianses finansētājām aktīvi mudināja Eiropas valstis ieguldīt vairāk naudas drošībā. 2022. gada Krievijas pilna mēroga iebrukums kalpoja par vēl vienu pagrieziena punktu, apņemoties aizsardzībai tērēt vairāk.

To valstu skaits, kuru aizsardzības izdevumi pārsniedz 2% no IKP, desmit gadu laikā ir pieaudzis līdz 23. Tas ir ievērojams kāpums, tomēr NATO sastāv no 32 valstīm, tādējādi aptuveni trešdaļa joprojām drošībai tērē nepietiekami. Jāpiebilst, ka izdevumu tabulā nav iekļauta Islande, jo tai nav bruņoto spēku.

Izdevumus visstraujāk palielinājušas valstis, kas atrodas Krievijas tuvumā, – Baltijas valstis un Polija. To aizsardzības izdevumi šogad gaidāmi 4,1% apmērā no IKP, kas ir augstākais rādītājs starp visām NATO dalībvalstīm.

Latvija aizsardzībai šogad tērēs 3,15% no IKP un ir starp sešām NATO dalībvalstīm no ES, kas apņēmušās ik gadu aizsardzībai atvēlēt vismaz 2% no IKP.

"Swedbank" galvenā ekonomiste Līva Zorgenfreija "Delfi Bizness" norāda, ka karš Eiropā ir fundamentāli mainījis domāšanu, visspilgtāk – Vācijā, kura pēc atkalapvienošanās uzskatīja, ka turpmāk dzīvosim miera apstākļos. Armija un aizsardzības tēriņi tika samazināti, aizsardzības industrija saruka par 60%, skaidro Zorgenfreija. Savukārt neilgi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Vācijas kanclers Olafs Šolcs paziņoja, ka aizsardzība ir prioritāte un tajā turpmāk jāiegulda daudz vairāk.

Zorgenfreija norāda, ka Vācijas tēriņi aizsardzībai tiek finansēti no speciāla fonda, kam piešķirts konstitucionālā izņēmuma statuss un kas tiek finansēts ārpus budžeta. Taču šajā fondā līdzekļu pietiks vien līdz 2026. gada beigām. "Tādēļ Vācijai, lai izpildītu savas uzņemtās saistības, būtiski jāpalielina regulārais aizsardzības budžets," uzskata Zorgenfreija. Viņasprāt, ja Vācija turpinās pieturēties pie teju bezdeficīta budžeta, šos mērķus sasniegt būs ļoti grūti un aizsardzības finansēšanai nāksies upurēt citus valsts tēriņus.

Ievērot ES noteikto 3% budžeta deficīta ierobežojumu izaicinoši ir Polijai, kuras aizsardzības izdevumu īpatsvars no IKP ir visaugstākais NATO, un šogad tās budžeta deficīts sasniedz 5,7%. Deficīts ir palielinājies pēdējos gados, galvenokārt izdevumu pieauguma dēļ pandēmijas laikā un pēc Ukrainas kara sākuma. Šā gada jūlijā Eiropas Komisija (EK) uzsāka pārmērīga budžeta deficīta procedūru pret Poliju un vēl sešām ES valstīm, kuru budžeta deficīts arī pārsniedz 3%.

Latvijas Bankas ekonomiste Baiba Brusbārde "Delfi Bizness" norāda, ka pastāv tendence – jo lielāki izdevumi aizsardzībai, jo lielāks ir attiecīgās valsts budžeta deficīts. "Tomēr šī likumsakarība nav vērojama visos gadījumos, piemēram, Rumānijā un Dānijā ir līdzīgi izdevumi aizsardzībai, bet šo valstu fiskālā pozīcija ir pilnīgi pretēja," skaidro Brusbārde.

Baltijas valstis kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā izvirzījušas mērķi aizsardzībai tērēt vismaz 3% no IKP, tāpēc pēdējos divos gados tās strauji palielinājušas aizsardzības budžetu par vienu procentpunktu no IKP.

Igauņu mērķis ir panākt aizsardzības finansējumu virs 3,3% no IKP. Lai to finansētu, Igaunijā ieviests drošības nodoklis, kas iekļauj palielinātu PVN (tas palielināts no 22% uz 24%), augstāku uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN) un iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN). Tas būs spēkā līdz 2028. gadam.

Arī Lietuvā ir pieņemta "aizsardzības nodokļu pakotne". Tiek palielināts UIN (par vienu procentpunktu), paaugstinātas akcīzes nodokļa likmes alkoholam, cigaretēm un degvielai. Ir izveidots arī Aizsardzības fonds, kur tiks iemaksāta daļa no UIN, IIN un akcīzes nodokļa ieņēmumiem. Turklāt jau šobrīd Lietuva no bankām iekasē solidaritātes maksu no to virspeļņas, kas tiek novirzīta aizsardzības vajadzībām. Šī iemaksa bankām būs jāveic līdz 2025. gada beigām, atklāj Zorgenfreija.

Tādējādi Baltijas mērogā novērojama izvēle celt nodokļus, lai finansētu augošos aizsardzības tēriņus, norāda Zorgenfreija. "Valdības uzskata, ka palielināt deficītu nevaram atļauties, jo jau tā tas šobrīd gan Latvijā, gan Igaunijā ir ļoti tuvu 3% robežai, ko Eiropas Komisija noteikusi par pieļaujamu," saka "Swedbank" ekonomiste.

Aizsardzības izdevumu pieaugums ES valstīs var izraisīt izmaiņas budžeta prioritātēs. "Valstīm var nākties samazināt izdevumus citās jomās, kas ir izaicinoši, ņemot vērā arī pārējās ES prioritātes, tostarp sociālo vienlīdzību, klimata un digitālos mērķus," skaidro Brusbārde.

Vienlaikus aktuāls jautājums ir pieaugušo izdevumu ietekme uz izaugsmi. Brusbārde skaidro, ka militāro izdevumu pieaugums var veicināt ieguldījumus un nodarbinātību, kas savukārt palielina peļņu un produktivitāti, sekmējot straujāku ekonomisko izaugsmi. Tomēr, ja pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, tas var izraisīt inflāciju un vienlaikus mazināt ieguldījumus citās nozarēs. "Militārais sektors var veicināt modernizāciju un pētniecību, tomēr rezultāts būs mazāk komercializējams," saka Brusbārde.

Tomēr ietekme uz izaugsmi tiek vērtēta pretrunīgi, jo vienlaikus augstāki militārie izdevumi var raisīt bruņošanās sacensības, no kā ekonomika vairs negūst labumu.

Ietekmi nosaka izdevumu struktūra, skaidro Brusbārde. Latvijā 33% aizsardzības finansējuma tiek novirzīti personālam, kas sekmē patēriņu un pieprasījumu pēc vietējiem pakalpojumiem, tādējādi arī šiem tēriņiem ir ātrāk un tiešāka ietekme uz ekonomiku. Lielākā daļa (42%) tiek novirzīta drošības investīcijām, kurām savukārt ir ilgtermiņa un vēstījuma raksturs. Igaunijā rādītājs ir līdzīgs (43%), ko varētu ietekmēt arī vairāki starpvalstu kopīgi aprīkojuma piegādes līgumi, pieļauj Brusbārde.

Investīcijas tiek novirzītas arī infrastruktūrai un aprīkojumam. Brusbārde norāda, ka Baltijas valstis aprīkojumam tērē vairāk par NATO vadlīnijās noteiktajiem 20% no aizsardzības finansējuma. Latvijā un Igaunijā līdzekļu īpatsvars, kas atvēlēts aprīkojumam, pēdējos gados ir ievērojami pieaudzis, sasniedzot vēsturiski augstākos līmeņus. Ideālā situācijā šie līdzekļi būtu valsts pasūtījums privātajam, iekšējam sektoram, norāda Latvijas Bankas ekonomiste, taču šobrīd apjomīgākie piegādes līgumi ir slēgti ar ASV, Vāciju, Zviedriju un citām valstīm, kas nozīmē importa pieaugumu.

Investīcijas Baltijas reģionā noteikti cieš augsto ģeopolitisko risku dēļ, uzskata Zorgenfreija. "Īpaši, ja runājam par investoriem, kas šajā reģionā vēl nedarbojas, – tiem mēs izskatāmies kā ļoti riskanta vieta mūsu ģeogrāfiskā novietojuma un vēsturiskās pieredzes ar Krieviju dēļ," skaidro ekonomiste. Ne tik būtiska loma ģeopolitiskajam aspektam ir tiem, kas savus uzņēmumus šeit jau atvēruši, taču tas ir viens no atturošiem faktoriem tālāku investīciju veikšanā, norāda Zorgenfreija.

Tomēr investīcijas aizsardzībā palīdz nomierināt investoru prātus, uzskata abas "Delfi Bizness" uzrunātās ekonomistes. "Ģeopolitiskais aspekts ir svarīgs arī finanšu tirgos, kas ieceno risku, un kara sākumā redzējām strauju aizņemšanās likmju pieaugumu Latvijai. Tomēr pēdējā laikā tirgi ir nomierinājušies un šo stabilitāti pārnesuši arī uz zemākām likmēm," skaidro Brusbārde.

Zorgenfreija piebilst, ka ģeopolitiskais faktors visdrīzāk lielākā vai mazākā mērā vienmēr saglabāsies. "Tādēļ noteikti jāstrādā, lai visos citos aspektos mūsu uzņēmējdarbības vide būtu ļoti pievilcīga jaunām investīcijām – mazinot birokrātiju, uzlabojot darbaspēka kvalitāti un pieejamību un ceļot valsts pārvaldes efektivitāti," uzskata "Swedbank" ekonomiste.

PAR PUBLIKĀCIJAS SATURU ATBILD TĀS AUTORI. EIROPAS SAVIENĪBA NENOSAKA PUBLIKĀCIJU SATURU UN TO IESPĒJAMO TĀLĀKO IZMANTOŠANU.