Uzņēmumi, neatkarīgi no to lieluma un darbības nozares, nereti saskaras ar finansiālām grūtībām, kuru cēloņi var būt visdažādākie – gan tādi iepriekš neparedzami apstākļi kā pandēmija vai karš, gan vienkārši nemākulīga saimniekošana. Palīdzību šādam grūtībās nonākušam uzņēmumam dažkārt vēlas sniegt valsts, bet vai to maz drīkst?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, iecerētā palīdzība ir jāvērtē Eiropas Savienības (ES) valsts atbalsta noteikumu kontekstā.
Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD), kuru var uzskatīt par ES tiesību juridisko ietvaru, nosaka, ka valsts (vai no valsts līdzekļiem) piešķirts atbalsts, kurš attiecīgajam uzņēmumam rada priekšrocības salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, ir aizliegts. Tomēr, kā jau tas parasti notiek ar likumos, līgumos un noteikumos ietvertiem aizliegumiem – tiem pastāv arī izņēmumi. Attiecībā uz valsts atbalstu šādi izņēmumi, jeb gadījumi, kad valsts atbalsts tomēr pieļaujams, vispārīgi ir noteikti pašā LESD, un detalizēti atrunāti ievērojamā skaitā ES Regulu un Eiropas Komisijas pamatnostādņu (vadlīniju), kuras vērstas gan uz konkrētiem atbalsta veidiem, gan atbalsta saņēmēju darbības nozarēm.
Pirms šķetināt valsts atbalsta piešķiršanas aizlieguma izņēmumus, kas tomēr atļautu atbalstīt grūtības nonākušus uzņēmumus, būtiski ir izprast ES ekskluzīvo kompetenci valsts atbalsta jomā. Proti, dalībvalstij, pirms tā piešķir valsts atbalstu, ir pienākums informēt Eiropas Komisiju, lai Eiropas Komisija varētu pieņemt lēmumu par to, vai plānotais valsts atbalsts, pamatojoties uz attiecīgiem izņēmumiem, ir atļaujams (juridiskajā terminoloģijā – saderīgs ar ES iekšējo tirgu). Kamēr pozitīva Eiropas Komisijas lēmuma nav, dalībvalstij ir aizliegts piešķirt atbalstu. Ja iepriekšminētā kārtība netiek ievērota, un Eiropas Komisija jau pēc atbalsta piešķiršanas atzīst, ka tas nav atļaujams (nav saderīgs ar ES iekšējo tirgu), dalībvalstij ir pienākums atgūt no attiecīgā uzņēmuma visu sniegto atbalstu, kā arī procentus. Tā kā valsts atbalsta atgūšanas mērķis ir atgriezt tirgū situāciju, kāda tā bija pirms nelikumīgā atbalsta piešķiršanas, tad atbalsta atgūšana ir īstenojama jebkādos apstākļos, arī tad, ja atbalsta atgūšanas rezultātā attiecīgais uzņēmums bankrotētu. Tātad, dalībvalstu loma valsts atbalsta piešķiršanā ir stipri ierobežota – dalībvalsts nevar ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem noteikt, kādi pasākumi ir vai nav uzskatāmo par valsts atbalstu (jo valsts atbalsta definīcija ir ietverta LESD), kā arī nevar pieņemt lēmumu par to, vai šāds atbalsts ir atļauts (jo lēmumu pieņem Eiropas Komisija).
Ja analizējam izņēmuma gadījumus, kad valsts atbalsts grūtībās nonākušam uzņēmumam ir pieļaujams, tad jāsecina, ka brīdī, kad uzņēmums ir nonācis situācijā, kad bez valsts iejaukšanās tas gandrīz noteikti īstermiņā vai vidējā termiņā būs spiests beigt darbību (par ko liecina piemēram, fakts, ka uzkrāto zaudējumu dēļ ir zaudēta vairāk nekā puse no parakstītā kapitāla, vai uzņēmums atbilst kritērijiem, lai tam pēc kreditoru pieprasījuma piemērotu maksātnespējas procedūru), valsts atbalstu attiecīgajam uzņēmumam faktiski drīkst sniegt tikai un vienīgi saskaņā ar Eiropas Komisijas 2014. gada Pamatnostādnēm par valsts atbalstu grūtībās nonākušu nefinanšu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (tā sauktās R&R vadlīnijas – rescue and restructuring guidelines).
R&R vadlīnijas paredz sekojošus iespējamos atbalsta pasākumus: glābšanas atbalstu aizdevuma vai aizdevuma garantiju veidā, kurš ir neatliekams īstermiņa (6 mēneši) atbalsts ar mērķi dot grūtībās nonākušam uzņēmumam iespēju turpināt darbu, līdz izstrādāts pārstrukturēšanas vai likvidācijas plāns; un pārstrukturēšanas atbalstu, kura piemērotāko formu izvēlas dalībvalsts, un kura mērķis ir atjaunot saņēmēja dzīvotspēju, pamatojoties uz pārstrukturēšanas plānu. Maziem un vidējiem uzņēmumiem iespējams saņemt arī pārstrukturēšanas pagaidu atbalstu likviditātes atbalsta formā, lai nodrošinātu nepieciešamos apstākļus uzņēmuma pārstrukturēšanai.
Neskatoties uz pieejamajiem atbalsta veidiem, jau pašā R&R vadlīniju ievaddaļā Eiropas Komisija skaidri pauž savu nostāju par valsts palīdzību grūtībās nonākušiem uzņēmumiem: glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsts ir viens no visvairāk kropļojošiem valsts atbalsta veidiem; mazāk efektīvu uzņēmumu iziešana no tirgus ļauj to efektīvākajiem konkurentiem augt, un to aktīvi atgriežas tirgū, kur tos var izmantot produktīvāk, savukārt glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsts, iejaucoties šajā procesā, var ievērojami palēnināt ekonomikas izaugsmi attiecīgajās nozarēs; pārstrukturēšanu uzņēmumam, atbrīvojoties no zaudējumus radošām darbībām, parasti ir jābūt spējīgam veikt bez valsts atbalsta, t.sk., vienojoties ar kreditoriem vai izmantojot mūsdienīgas maksātnespējas procedūras; tātad uzņēmumiem būtu jābūt tiesīgiem saņemt valsts atbalstu tikai tad, kad tie ir izsmēluši visus tirgus risinājumus, un ja šāds atbalsts ir nepieciešams skaidri noteikta kopīgu interešu mērķa sasniegšanai.
Attiecīgi, R&R vadlīnijas nosaka virkni ierobežojošus nosacījumus glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta piešķiršanai. Tā, piemēram, viens no R&R vadlīniju pamatprincipiem ir tā sauktais "vienreiz un pēdējoreiz" princips – ja uzņēmums jau iepriekš ir bijis grūtībās un saņēmis atbalstu saskaņā ar R&R vadlīnijām, tad atkārtota atbalsta saņemšana iespējama ne ātrāk kā 10 gadus pēc sākotnējā atbalsta piešķiršanas vai sākotnējā pārstrukturēšanas perioda beigām, izņemot, ja konstatējami ārkārtas un neparedzēti apstākļi, par kuriem atbalsta saņēmējs nav atbildīgs.
Tāpat, lai atbalsts tiktu atļauts, ir jāpierāda, ka tam ir tā sauktais kopīgo interešu mērķis. Proti, tas vien, ka ar atbalsta sniegšanu tiek novērsta uzņēmuma pastāvēšanas izbeigšana, nav pietiekams pamatojums atbalsta piešķiršanai – ir jāpierāda, ka uzņēmuma pastāvēšanas izbeigšana radītu būtiskas sociālās grūtības vai nopietnu tirgus nepilnību (piemēram, tiktu pārtraukta tāda būtiska pakalpojuma sniegšana, ko ir grūti dublēt un kura sniegšanu nevar pārņemt cits uzņēmums, vai attiecīgajam uzņēmuma ir sistēmiska loma konkrētajā reģionā vai nozarē, vai arī konkrēto reģionu raksturo bezdarba līmenis, kurš augstāks par ES vidējo), un šādas sociālās grūtības vai tirgus nepilnību var novērst, atjaunojot uzņēmuma ilgtermiņa dzīvotspēju.
Grūtībās nonākušā uzņēmuma ilgtermiņa dzīvotspēja atjaunojama saskaņā ar attiecīgu pārstrukturēšanas plānu, kurš nedrīkst aprobežoties ar finansiālo atbalstu līdzšinējo zaudējumu segšanai, un kurš parasti ietver zaudējumus nesošo darbību izbeigšanu, esošo darbību pārstrukturēšanu un, iespējams, diversifikāciju. Eiropas Komisija R&R vadlīnijās arīdzan uzsver, ka pārstrukturēšanas plāna pamatā ir jābūt reāliem pieņēmumiem attiecībā uz uzņēmuma turpmākajiem darbības apstākļiem, turklāt tam jābūt balstītam uz iekšējiem pasākumiem, nevis ārējiem faktoriem (piemēram, resursu cena, pieprasījuma svārstības). R&R vadlīnijas arī paredz, ka vismaz 50% no pārstrukturēšanas izmaksām jāveic no pašu resursiem, kas ir atbalsta saņēmēja, tā dalībnieku/akcionāru, kreditoru, uzņēmumu grupas, kuram tas pieder, vai jaunu ieguldītāju rīcībā.
Ja skatāmies uz turbulento aviācijas nozari, tad jāsecina, ka glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta piešķiršana ir dalībvalstu bieži izmantota un Eiropas Komisijas atbalstīta prakse. Tā, piemēram, 2024. gada vasarā Eiropas Komisija apstiprināja Zviedrijas un Dānijas plānoto restrukturizācijas atbalstu "SAS" 1,3 miljardu eiro apmērā; 2024. gada aprīlī – Bulgārijas plānot restrukturizācijas atbalstu "TAROM" 95 miljonu eiro apmērā; 2022. gada vasarā – Portugāles plānoto atbalstu "SATA" 453 miljonu eiro apmērā; 2020. gada nogalē – Francijas plānoto atbalstu "Corsair" 100 miljonu eiro apmērā. Ne tik senā pagātnē – 2014. gadā, Eiropas Komisija apstiprināja restrukturizācijas atbalstu arī mūsu pašu "airBaltic".
Virkne Eiropas Komisijas pozitīvo lēmumu gan nenozīmē, ka glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta atbilstība R&R vadlīnijām netiek kritiski vērtēta. Pirmkārt, ir arī gana daudz gadījumu, kad Eiropas Komisija atzīst atbalstu par nelikumīgu, jo tas neatbilst R&R vadlīniju prasībām. Tā, piemēram, 2024. gada februārī Eiropas Komisija lēma, ka Rumānijas piešķirtais atbalsts "BluAir" 33,8 miljonu eiro apmērā bijis neatbilstošs R&R vadlīnijām un ir atgūstams; savukārt 2021. gada septembrī Eiropas Komisija lēma, ka Itālijas "Alitalia" piešķirtais atbalsts 400 miljonu eiro apmērā ir bijis neatbilstošs R&R vadlīnijām un ir atgūstams. Tāpat, valsts sniegtajai palīdzībai grūtības nonākušiem uzņēmumiem rūpīgi seko to konkurenti – "Ryanair" regulāri vēršas Eiropas Savienības tiesā, lūdzot tiesu anulēt pozitīvos Eiropas Komisijas lēmumus par atbalsta piešķiršanu konkurentiem. Tādējādi, atbalsta pasākumu atbilstība tiek pakļauti arī tiesas vērtējumam, un tiesa nereti tik tiešām lemj par Eiropas Komisijas pozitīvo lēmumu atcelšanu – tā, piemēram, 2024. gada maijā Eiropas Savienības tiesa lēma, ka ir atceļams Eiropas Komisijas lēmums, ar kuru tika apstiprināts Vācijas piešķirtai pārstrukturēšanas atbalsts "Condor" 321 miljona eiro apmērā.
Tādējādi, atbildot uz jautājumu, vai valsts drīkst palīdzēt grūtībās nonākušam uzņēmumam, jāsecina, ka palīdzība ir iespējama, izpildot virkni striktu nosacījumu, un paturot prātā, ka palīdzības atbilstību minētajiem nosacījumiem vērtēs Eiropas Komisija un, iespējams, Eiropas Savienības tiesa, kā arī to uzmanīs vērīgi konkurenti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!