Šoziem daļā Eiropas valstu liellopu novietnēs turpina izplatīties infekciozais katarālais drudzis jeb zilās mēles slimība. Latvijai tuvākā valsts, kur šī slimība nesen konstatēta, ir Polija, tāpēc arī Latvijas lauksaimniekus aicina uzmanīties un ievērot vairākus drošības pasākumus, informē Zemkopības ministrijā.
Zilās mēles slimība ir nelipīga, asinssūcēju kukaiņu (miģeļu) pārnēsāta lauksaimniecības un savvaļas atgremotājdzīvnieku infekcijas slimība. Ar to var saslimt liellopi, aitas un kazas, kā arī, piemēram, alpakas, lamas un savvaļā sastopamie atgremotājdzīvnieki – brieži, antilopes, bifeļi u.c.
Zilās mēles slimība neietekmē cilvēku veselību un pārtikas nekaitīgumu.
Zemkopības ministrija un Pārtikas un veterinārais dienests aicina liellopu, aitu, kazu u.c. atgremotājdzīvnieku turētājus ievērot zemāk minētos profilaktiskos pasākumus, lai samazinātu dzīvnieku saslimšanas risku ar zilās mēles slimību:
ievērot bioloģiskās drošības pasākumus novietnē;
veikt visu iepirkto atgremotājdzīvnieku izolēšanu (30 dienas) pirms to pievienošanas ganāmpulka dzīvniekiem;
Tiklīdz diennakts vidējā temperatūra būs virs +10 grādiem pēc Celsija:
izmitināt dzīvniekus būvēs (ja tādas ir), kas ierobežo miģeļu piekļūšanu dzīvniekiem – tas ir īpaši svarīgi rītausmā un vakara krēslā pēc saulrieta, kas ir visaktīvākie miģeļu barošanās laiki (siltās sezonas laikā, kad šie kukaiņi ir aktīvi);
laižot ganībās, veikt dzīvnieku apstrādi ar insekticīdiem vai repelentiem.
Ministrijā informē, ka miģeles var vairoties ūdens tilpēs un stāvošos ūdeņos, tādejādi, ja ir iespējams, izvairīties turēt dzīvniekus stāvoša ūdens tuvumā.
Slimība vissmagāk skar aitas, kam raksturīgākās redzamās slimības klīniskās pazīmes ir:
iztecējumi no deguna;
apgrūtināta elpošana;
atteikšanās no barības;
plakstiņu, nāsu, lūpu, zemžokļa un galvas sejas daļas tūska;
Pietūkušas ir mutes gļotādas un mēle, kas var būt zilganā krāsā – skābekļa apgādes dēļ.
Nereti slimošana beidzas ar dzīvnieka nāvi, nosmokot. Izdzīvojušiem dzīvniekiem slimība var pāriet hroniskā formā – tie kļūst apātiski, neēd, pārvietojas klibojot, jo ir vērojams iekaisuma process naga kronītī, ko skaidri redz kā sārtu svītru ādas – naga savienojuma vietā. Aitām var novērot arī ādas iekaisumu un apmatojuma (vilnas) bojājumus. Pie ilgstošas slimības gaitas, kas ir 3–5 nedēļas pēc inficēšanās, novājinātā organismā aktivizējas sekundārā mikroflora un dzīvnieks var iet bojā no slimības komplikācijām.
Liellopiem un kazām slimība norit galvenokārt nespecifiski – produktīviem dzīvniekiem var konstatēt izslaukuma samazināšanos. Pieaugušie liellopi var būt infekciozi vairākas nedēļas, kamēr tiem ir maz vai nav nekādu slimības pazīmju. Tie bieži vien ir vēlamais saimnieks asinssūcējiem kukaiņiem – miģelēm.
Izteiktākos slimības klīniskajos gadījumos liellopiem var novērot:
letarģiju;
erozijas ap nāsīm un purnu;
mutes un acu apsārtumu;
ādas apsārtumu virs naga;
izdalījumus no nāsīm;
apsārtumu un erozijas uz tesmeņa pupiem;
drudzi;
apetītes zudumu;
grūsnajiem dzīvniekiem – abortu vai augļa deformācijas un nedzīvi dzimušus pēcnācējus.
Ja dzīvnieku īpašniekam rodas aizdomas, ka atgremotājdzīvnieks ir inficējies ar zilās mēles slimības vīrusu, vai ir konstatētas slimībai raksturīgās pazīmes, nekavējoties jāsazinās ar novietni apkalpojošo praktizējošo veterinārārstu.
Vairāk par slimību var uzzināt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
