Kā mazināt augsto nevienlīdzību Latvijā – atbildīgo ministriju un ekspertu viedokļi atšķiras

Kāpēc Latvijā jau izsenis ir izteikta ienākumu nevienlīdzība, kā valsts to risina, un kas būtu jādara, lai mēs vairs neatrastos starp valstīm ar vislielāko ienākumu nevienlīdzību, skaidro "Delfi Bizness".

Lai mērītu ienākumu nevienādo sadalījumu, visbiežāk izmanto Džini koeficientu – jo lielāks indekss, jo lielāka nevienlīdzība. 2023. gadā (aktuālākie dati) Džini koeficients Latvijā, salīdzinot ar 2022. gadu, ir pieaudzis par 0,2 procentpunktiem un sasniedzis 34,2%.

Ienākumu nevienlīdzību raksturo attiecība starp rīcībā esošo ienākumu, ko saņem 20% valsts iedzīvotāju ar augstākajiem ienākumiem, pret to, ko saņem 20% valsts iedzīvotāju ar zemākajiem ienākumiem, "Delfi Bizness" skaidro Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesore Sandra Jēkabsone.

Tomēr tendences ir līdzīgas – gan kvintiļu indekss, gan Džini koeficients neuzrāda, ka Latvijā nevienlīdzība mazinātos, norāda Jēkabsone. Viņa arī saka, ka atšķirība ienākumu sadalē ir diezgan stabila – iedzīvotāji ar augstākajiem ienākumiem saņem sešas reizes vairāk nekā iedzīvotāji ar zemākajiem ienākumiem – un nevar teikt, ka situācija uzlabojas vai pasliktinās.

Turklāt, salīdzinot ar pārējām ES dalībvalstīm, Latvija joprojām ir starp valstīm ar augstāko ienākumu nevienlīdzību – ierindojamies trešajā vietā pēc Džini koeficienta. 2023. gadā augstāks šis rādītājs bija tikai Bulgārijā (37,2%) un Lietuvā (35,7%).

Par nevienlīdzības mazināšanu atbild Finanšu ministrija (FM) nodokļu politikas jomā un Labklājības ministrija (LM) pabalstu un pensiju sistēmā.

LM "Delfi Bizness" norāda, ka ienākumu nevienlīdzība pārsvarā ir augsta līdz pensionēšanās vecumam, t.i., 64 gadiem, bet pēc 65 gadiem tā ir zemāka.

Iedzīvotāju ienākumus galvenokārt (61,4%) veido ienākumi no algota darba, kur būtiska loma ir nodokļu sistēmai. Savukārt pabalsti un pensijas veido 35,1% no mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem, skaidro LM.

Tieši augsto nodokļu slogu darba ņēmējiem kā iemeslu ienākumu nevienlīdzībai Latvijā min "Delfi Bizness" uzrunātie eksperti.

Savukārt patēriņam un aktīviem nodokļu slogs ir bijis mazāks, piebilst Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis. Viņaprāt, tas arī ir viens no augstās nevienlīdzības iemesliem Latvijā: "Mazāk turīgajiem ienākums veidojas pamatā no darba, savukārt bagātākajiem lielāku īpatsvaru parasti veido ienākums no kapitāla." Saulītis skaidro, ka kapitāla atdeve šobrīd ir lielāka nekā ekonomiskā izaugsme, kas varētu būt arī iemesls augstajai nevienlīdzībai Latvijā.

Arī Jēkabsone uzskata, ka Latvijas nodokļu politika ilgstoši nav bijusi vērsta uz nevienlīdzības mazināšanu. Viņa norāda, ka pasaulē par vienu no iedarbīgākajiem fiskālajiem instrumentiem ienākumu pārdalē uzskata progresīvās iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmes ieviešanu. Latvija to izdarīja tikai 2018. gadā. Taču, ņemot vērā augsto ēnu ekonomikas īpatsvaru mūsu valstī, tā kā nevienlīdzības mazināšanas instruments nestrādā.

Ar šā gada 1. janvāri stājusies spēkā darbaspēka nodokļu reforma, kas paredz IIN fiksētā neapliekamā minimuma noteikšanu un papildlikmes 3% apmērā ieviešanu augstajiem ienākumiem. Turklāt turpmākajos gados likumā jau paredzēts IIN neapliekamā minimuma pakāpenisks pieaugums, norāda FM.

Tomēr nodokļu reformas izmaiņas pamatā skārušas darbaspēka nodokļus, savukārt mazākā mērā tos, kas attiecas uz patēriņu un kapitāla pieaugumu, norāda Saulītis, tāpēc viņš uzskata, ka 2025. gadā nevienlīdzības līmenis būtiski nemainīsies.

Savukārt Jēkabsone domā, ka atgriešanās pie proporcionālas IIN likmes, vienlaicīgi palielinot minimālo algu un ieviešot fiksētu neapliekamo minimumu (neatkarīgi no ienākumiem), varētu veicināt nevienlīdzības mazināšanos strādājošajiem.

Vienlaikus Jēkabsone norāda, ka būtu jādomā, kā palīdzēt cilvēkiem, kas ir visvairāk pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam, – pensionāriem un citām riska grupām, kas nav iesaistītas darba tirgū.

LM norāda, ka no 2021. līdz 2023. gadam ieviesta minimālo ienākumu reforma, pakāpeniski palielinot sociālos pabalstus un minimālās pensijas. Pērn sāka atjaunot piemaksas pie vecuma un invaliditātes pensijām, bet šogad pensionāra neapliekamais minimums pieauga no 500 līdz 1000 eiro. Tāpat plānots pakāpeniski ieviest "bāzes pensiju" visiem vecuma pensijas saņēmējiem.

Jēkabsone gan norāda, ka palīdzēt riska grupām varētu ar pabalstiem, kas ir nevis universāli, bet pielāgoti konkrētam indivīdam (mājsaimniecībai). Arī viņa uzskata, ka varētu pielietot diferencētas netiešo nodokļu likmes – PVN, akcīzi –, pārliekot nodokļu slogu uz patēriņu, tai skaitā luksusa precēm, kas nav ikdienā nepieciešamas.

2023. gadā visaugstākie ienākumi – 1171 eiro mēnesī – bija darbspējas vecuma (līdz 64 gadiem) iedzīvotājiem, kuri dzīvo vieni. Savukārt viszemākie ienākumi bija mājsaimniecībām ar bērniem: 593 eiro mēnesī uz vienu locekli mājsaimniecībās, kurās ir viens pieaugušais ar bērniem, un 634 eiro – pāriem ar trim vai vairāk bērnu.

LM norāda, ka pērn tika sagatavoti priekšlikumi vairāku ar bērna piedzimšanu un aprūpi, tai skaitā bērnu ar invaliditāti, kopšanu saistītu pabalstu palielināšanai. "Diemžēl konkrētu pasākumu īstenošana ministrijas jomā vistiešākajā veidā ir sasaistīta ar valsts budžeta iespējām," norāda LM. Ņemot vērā, ka valdība kā 2025. gada budžeta prioritātes izvirzījusi drošību, lielākajai daļai LM iesniegto priekšlikumu finansējums netika piešķirts. LM norāda, ka arī turpmākajos gados atkārtoti lūgs finansējumu bērnu pabalstu pārskatīšanai.

2023. gadā vistrūcīgākajās mājsaimniecībās ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli bija 291 eiro mēnesī, turpretim visturīgākajās mājsaimniecībās – 1860 eiro mēnesī. Tātad 2023. gadā visturīgāko iedzīvotāju ienākumi bija 6,3 reizes lielāki nekā vistrūcīgāko iedzīvotāju ienākumi.

Saulītis šos datus gan lasa citādi: "Divos mēnešos bagātākie Latvijas iedzīvotāji nopelna tikpat, cik trūcīgākie visa gada laikā."

Viņaprāt, lielākā problēma, kas rada nevienlīdzīgas iespējas, ir neatbilstošs nodokļu slogs ienākumu līmenim un ienākumu avotam.

Saulītis norāda, ka bagātākajiem iedzīvotājiem ir mazāks īpatsvars ienākumiem no darba. "Tā kā darbspējīgo iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās, arī ieņēmumi no darbaspēka nodokļiem samazināsies, tāpēc darbaspēka nodokļu politikas pārskatīšana vien nebūs efektīva," viņš skaidro. "Tāpēc es neredzu citas iespējas, kā vien turīgākajiem Latvijas iedzīvotājiem maksāt vairāk nodokļos par saviem ienākumiem, tai skaitā no kapitāla," saka pētnieks.

Nevienlīdzība rodas arī no nevienlīdzīgas nodokļu sistēmas. Piemēram, ienākums no īres tiek aplikts ar 10% nodokli, kamēr darbaspēka nodokļu slogs pārsniedz 50%. 2022. gadā dividenžu ienākumus ar 0% iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi saņēma aptuveni 28,3 tūkstoši iedzīvotāju. Tas ir vairāk nekā Valmierā dzīvojošo iedzīvotāju skaits, uzsver Saulītis.

Latvijas gadījumā pastāv arī atšķirības reģionālā līmeni. Latvijā rīcībā esošais ienākums 2023. gadā uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī bija 848 eiro. Visaugstākais – 1003 eiro – tas bija Rīgā, savukārt viszemākais – 631 eiro – Latgalē .

Saulītis norāda, ka Latvijā ir nevienlīdzības programmas, kuras vērstas uz reģionālās nevienlīdzības samazināšanu, "bet acīmredzami tās nesasniedz savu mērķi un, tieši pretēji, manā ieskatā, bremzē attīstību". Viņa skatījumā, pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma ir ļoti negodīga, jo tā pārdala iedzīvotāju finanšu līdzekļus nevis atkarībā no katra individuālās turības, bet gan viņa atrašanās vietas. "Tas man rada asociācijas ar dzimtbūšanas sistēmu," saka Saulītis.

"Es pilnībā piekrītu, ka viens no veidiem, kā mazināt nevienlīdzību, ir veicināt attīstību, taču tā nav iespējama, ja to dara uz astoņu pašvaldību rēķina, kurām tiek atņemti līdzekļi, kas būtu ieguldāmi attīstībā," uzskata Saulītis, piebilstot, ka reģionālā attīstība šobrīd tiek bremzēta, bet reģionālā nevienlīdzība nesamazinās.

"Tāpēc, manā skatījumā, ir jāmaina ienākumu avots nevienlīdzības mazināšanai, tai skaitā arī pašvaldību izlīdzināšanas fondam, to iegūstot no turīgākajiem iedzīvotājiem, nevis turīgākajām pašvaldībām vai darbaspēka," uzskata Saulītis.

FM norāda, ka turpmāk regulāri pieaugs minimālā alga, balstoties uz vidējās algas pieaugumu tautsaimniecībā.

Tomēr minimālās algas palielināšana iepriekš nav devusi rezultātu nevienlīdzības mazināšanā, norāda Saulītis. Tāpēc viņš piedāvā ieviest diferencētu minimālo algu, piemērojot atšķirīgu minimālo algu mazkvalificētajam darbaspēkam un (augstāku) reglamentētajām profesijām (piemēram, kosmetologiem, apsargiem vai juristiem).

Šāda rekomendācija bija iekļauta arī "Valsts pētījumu programmā par ēnu ekonomikas samazināšanu", kur kā viens no ēnu ekonomikas pastāvēšanas iemesliem Latvijā tika konstatēta arī nevienlīdzības sajūta sabiedrībā. Diferencēta minimālā alga risinātu abus šos jautājumus, uzskata Saulītis. Tomēr viņš nav dzirdējis, ka FM kopš 2022. gada, kad saņēma šos priekšlikumus, būtu kādu no tiem virzījusi vai apsvērusi kā ieviešamu.

Augstais ēnu ekonomikas īpatsvars arī tieši ietekmē ienākumu nevienlīdzību valstī, jo cilvēkiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas veic no minimālās darba algas vai pat zemākiem ienākumiem, arī pensijas un sociālās apdrošināšanas pabalstu apmēri ir relatīvi zemi, skaidro LM.

Savukārt Jēkabsone norāda, ka augstais un faktiski gadiem nemainīgais ēnu ekonomikas īpatsvars un reālo ienākumu slēpšana var arī radīt maldīgu priekšstatu par patieso situāciju attiecībā uz nevienlīdzību valstī.

PAR PUBLIKĀCIJAS SATURU ATBILD TĀS AUTORI. EIROPAS SAVIENĪBA NENOSAKA PUBLIKĀCIJU SATURU UN TO IESPĒJAMO TĀLĀKO IZMANTOŠANU.