Dinamiskā Lietuva, stabilā Latvija un drūmā Igaunija – kā ES valstis atkopjas pēc pandēmijas  (8)

Atkopšanās no pandēmijas bija strauja visās trīs Baltijas valstīs, tomēr pozitīvi iesākto virzienu izjauca Krievijas iebrukums Ukrainā, augstās inflācijas ietekme, kā arī sekojošais kāpums procentu likmēs, norāda "Swedbank" galvenā ekonomiste Līva Zorgenfreija.

Salīdzinot reālā IKP izmaiņas periodā no pirmspandēmijas laika, 2019. gada, līdz 2023. gadam, starp Baltijas valstīm visspēcīgākā izaugsme ir bijusi Lietuvai, esot ieguvējai no straujākas imigrācijas, stāsta Zorgenfreija. "Redzēta gan iepriekš emigrējušo tautiešu atgriešanās, gan Ukrainas bēgļu pieplūdums, gan arī imigrācija no Centrālāzijas valstīm," skaidro ekonomiste, piebilstot, ka daļa no imigrantiem gan ir zemu prasmju darbaspēks, kas samazina vidējo produktivitāti.

Savukārt Igaunija uzrādījusi trešo sliktāko rezultātu Eiropas Savienībā (ES) un sliktāko, ja salīdzina reālā IKP izmaiņas uz vienu iedzīvotāju. Latvijai šajā rādītājā ir vislielākā izaugsme, Lietuvai tas ir nedaudz zemāks jau minētās imigrācijas dēļ.

Kopš 2022. gada no Baltijas valstīm tikai Igaunijā reģistrēta ieilgusi recesija – teju trīs gadu garumā. "Tomēr te pie vainas nav tikai karš kaimiņos vai augstā inflācija un procentu likmes, bet arī Igaunijas valdības lēmumi, kas bijuši vērsti uz samērā agresīvu budžeta deficīta mazināšanu," norāda ekonomiste.

Viņa skaidro, ka fiskālais atbalsts ekonomikai Igaunijā pēdējos gados sarucis, nodokļi strauji celti (gan pievienotās vērtības nodoklis, gan uzņēmumu ienākuma nodoklis un iedzīvotāju ienākuma nodoklis), kā rezultātā Igaunijas patērētāju un uzņēmēju noskaņojums ir pesimistisks. "Ekonomika nevar plaukt, ja nav optimisma par nākotni," uzsver Zorgenfreija.

"Noteikti varam priecāties, ka, par spīti tik nopietniem izaicinājumiem, Latvijas ekonomika kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā spējusi noturēties samērā stabila," uzskata Zorgenfreija, piebilstot – lai gan stagnācija pati par sevi, protams, nav izcils rezultāts, uz redzēto šoku fona tas noteikti ir labs iznākums.

Eiropas valstu IKP izaugsme kopš 2019. gada atšķiras. IKP izmaiņas ir atkarīgas gan no trieciena ekonomikai pandēmijas laikā un atkopšanās straujuma pēc tās, gan no ekonomikas reakcijas uz karu Ukrainā, energoresursu krīzi un spējas sadzīvot ar jauno ekonomisko un ģeopolitisko realitāti, skaidro Zorgenfreija.

Sliktāk gājis Eiropas lielajām ekonomikām, turklāt tām, kas atrodas reģiona centrā. Vācijas IKP pandēmijas laikā samazinājās par 4%, kas nav starp lielākajiem redzētajiem, tomēr tās atkopšanās pēc Covid-19 krīzes nav bijusi īpaši strauja, norāda "Swedbank" ekonomiste.

Viens no iemesliem ir Vācijas strukturālās problēmas. "Piemēram, ilggadēja un akla paļaušanās uz lēto Krievijas enerģiju iepriekš nodrošināja konkurētspējas priekšrocības, taču pēdējos gados nozīmē strauju izmaksu kāpumu," saka Zorgenfreija.

Arī Latvijas Bankas (LB) ekonomiste Annija Dimanta "Delfi Bizness" norāda, ka enerģijas krīze 2022. gadā būtiski ietekmēja Eiropas valstu ekonomikas, taču šis trieciens nebija vienmērīgs. No augstajām enerģijas cenām īpaši cieta Vācija, kuras ekonomika lielā mērā balstās uz eksportu un energoietilpīgu rūpniecību.

Savukārt ar spēcīgu sniegumu kopš pandēmijas beigām izceļas Īrija. Valsts, kas vēl pirms pusgadsimta tika uzskatīta par Eiropas nabadzīgo valsti, tagad ir viena no bloka 10 lielākajām ekonomikām. Īrija piedzīvo strauju izaugsmi, pateicoties zemam uzņēmumu ienākumu nodoklim un globālo tehnoloģiju gigantu investīcijām, norāda "Financial Times".

Pēc pandēmijas labus izaugsmes rezultātus parādījušas arī Spānijas un citu Dienvideiropas valstu ekonomikas.

Lai gan pandēmijas laikā Spānijas ekonomika ļoti smagi cieta, uzrādot pat 11% kritumu, vēlākos gados tā spējusi strauji atkopties. Zorgenfreija norāda, ka Krievijas karš Ukrainā Spāniju ietekmē krietni mazāk nekā Austrumeiropas valstis vai Vāciju. Energoresursu ziņā Spānija nav bijusi atkarīga no Krievijas, un atjaunīgie resursi jau šobrīd nodrošina pusi no saražotās elektroenerģijas.

Tomēr ir redzamas ekonomikas izaugsmes atšķirības starp valstīm atkarībā no izvēlētajiem rādītājiem, uzsver Dimanta. Lai gan Spānija piedzīvoja lielāku IKP izaugsmi nekā Itālija periodā pēc pandēmijas, tas neuzrādās statistikā par IKP uz vienu iedzīvotāju. Kopš 2019. gada līdz 2023. gadam Spānijas IKP uz vienu iedzīvotāju palielinājās tikai par 0,79%, kamēr Itālijas – par 5,94%.

Dimanta skaidro, ka IKP pieaugums Spānijas gadījumā lielākoties balstās uz imigrācijas plūsmu, iedzīvotāju skaits kopš 2019. gada ir palielinājies par 3,6%, kas nozīmē, ka IKP uz iedzīvotāju palielinās mazāk strauji. Itālijā šajā pašā periodā iedzīvotāju skaits saruka par 1,4%.

Iedzīvotāju skaita dinamika nav vienīgais faktors, kas ietekmējis atšķirības IKP uz vienu iedzīvotāju Eiropā, uzsver Dimanta. Ja Vācija būtiski cieta no augstajām enerģijas cenām, Spānija un Portugāle spēja izvairīties no lielākās daļas šī spiediena. Spānijai un Portugāli izdevās panākt izņēmumu ES elektroenerģijas cenu noteikšanā, kas ļāva tām izvairīties no krasām cenu svārstībām 2022. gada beigās un 2023. gada sākumā, atsaucoties uz "Politico", norāda Dimanta.

Abas ekonomistes norāda uz Atjaunošanas un noturības mehānisma līdzekļu sekmīgo apgūšanu Spānijā un citās Dienvideiropas valstīs, kas būtiski palielināja valstu valdību tēriņus pēc pandēmijas. Spānija vien periodā no 2019. līdz 2024. gadam palielināja savus tēriņus par 11,8%, norāda Dimanta.

Lielāki valsts tēriņi Eiropas dienvidos silda ekonomiku un paātrina izaugsmi, taču bez investīcijām produktivitātē tas nav ilgtspējīgi. "Eiropai būs jāuzrauga šie rādītāji, lai nepieļautu strukturālu publiskā patēriņa pieaugumu," uzskata Dimanta.

Arī valstu tautsaimniecības struktūrām ir nozīmīga loma izaugsmē. "Vācijas uz preču eksportu orientētā ekonomika, kas ir cieši saistīta ar Ķīnas tirgu, bija ievainojamāka pret pandēmiju, enerģijas krīzi un Ķīnas novājināšanos pēcpandēmijas periodā," norāda Dimanta.

Tikmēr Spānijas ekonomika, kurā dominē pakalpojumu sektors un tūrisms, piedzīvoja strauju izaugsmi, īpaši pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas, saka LB ekonomiste. Turklāt Spānijas eksporta sektors ir piedzīvojis strukturālās pārmaiņas, palielinot augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksportu, ko veicina salīdzinoši zemās darbaspēka izmaksas Spānijā, skaidro Dimanta.

Lielas atšķirības starp Eiropas valstīm novērojamas arī privāto investīciju piesaistē, norāda Dimanta. Ja Itālijā to apjoms palielinājās par 30,7% periodā no 2019. līdz 2024. gadam, tad Francijā tās pieauga tikai par 1,7%. Tikmēr Spānijā un Vācijā tās samazinājās par attiecīgi 2,9% un 3,9%.

Viens skaidrojums lielajām atšķirībām starp privāto investīciju piesaisti Eiropā ir attiecīgo valstu politiskā nenoteiktība. "Francija, Vācija un Spānija nav spējušas nodrošināt stabilas valdības un politikas virzienus kopš pandēmijas, kas investoriem nevieš pārliecību par nākotni un neļauj paredzēt izmaksas," skaidro Dimanta.

Viņa atgādina, ka ekonomikas izaugsmes tēma arī Eiropā kopumā ir ieguvusi jaunu dinamiku, kopš bijušais Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi publicēja ziņojumu par soļiem, kas sperami, lai uzlabotu Eiropas konkurētspēju. "Viņaprāt, Eiropas turpmāka izaugsme būs atkarīga no tās spējām samazināt inovāciju un uzņēmumu barjeras, mazinot birokrātiju un enerģijas cenas un palielinot investīcijas mākslīgajā intelektā un izglītībā," saka Dimanta.

PAR PUBLIKĀCIJAS SATURU ATBILD TĀS AUTORI. EIROPAS SAVIENĪBA NENOSAKA PUBLIKĀCIJU SATURU UN TO IESPĒJAMO TĀLĀKO IZMANTOŠANU.