No 1992. gada decembra līdz 1994. gada decembrim noguldījumu apjoms bankās pieauga vairāk nekā 2,4 reizes, banku aktīvi – vairāk nekā trīs reizes, 1995. gada pārskatā rakstīja Latvijas Banka, atzīstot, ka straujā ekonomikas attīstība potenciāli rada riskus.

Kā grāmatā “Latvijas tautsaimniecībai 100” raksta bijušais valsts īpašuma un vēlāk finanšu ministrs Edmunds Krastiņš, stūrakmeņi vairākām bankām, tostarp “Bankas Baltija” aizsācējorganizācijai, un arī 90. gadu krīzei tika ielikti jau 80. gados, kad Augstākā padome pieņēma likumu par kooperāciju, kas ļāva kooperatīviem dibināt savas bankas. “Šis likums nenoteica nekādu minimālo dibināšanas kapitālu, tomēr reģistrācijai tika prasīts vismaz piecu miljonu rubļu kapitāls.”

Pēc ārvalstu ekspertu ieteikumiem Latvija ieviesa vairākus nosacījumus, kam bija jāpasargā pašas bankas, to klienti un arī valsts ekonomika. Tomēr ar to nebija gana. 1994. gadā, lai apturētu SIA, kas faktiski izlikās par kredītiestādēm, bet izkrāpa iedzīvotājiem ievērojamas summas, tika pieņemts likums, ka noguldījumus var pieņemt tikai kredītiestādes. Iespējams, šis nosacījums nāca par vēlu. Jau tajā pašā gadā sāka brukt gan mazākas bankas, starp kurām bija arī Borisa Osipova “TOP banka”, kuras stāsts iemūžināts Ievas Ozoliņas filmā “Man tēvs - baņķieris”, gan lielākas.

Starptautiskie eksperti un citi avoti gan norādīja, ka “Bankas Baltija” darbība, solot tādus procentus, nav ilgtspējīga. 1995. gadā tas arī pierādījās, un jau līdz vasarai, neskatoties uz politiķu un Latvijas Bankas prezidenta Eināra Repšes apgalvojumiem, Latvijā bija sākusies finanšu krīze. “1995. gadā licences nācās atsaukt 14 bankām, t.sk. vienai no lielākajām tā laika komercbankām – “Banka Baltija”. Noguldījumu zudums šajās bankās veidoja apmēram 40% noguldījumu kopapjoma,” atminoties krīzi, 2019. gadā rakstīja Latvijas Bankas ekonomists Vilnis Purviņš. Ekonomikas ministrijas dati liecina, ka privātpersonu un uzņēmumu noguldījumi krīzes laikā saruka par 35% – ja 1994. gadā bankās stāvēja 468,6 miljoni latu, tad 1995. gadā, kad krīze bija paplosījusi ekonomiku, tie bija vien 314,4 miljoni latu.

1995. gada 27. jūnijā “Banka Baltija” paziņoja par maksātnespēju, un līdz ar to arī daudziem noguldītājiem tapa skaidrs, ka ieguldītā nauda, visticamāk, ir pilnībā pazaudēta.

1995. gada 23.maijā “Bankā Baltija” naudu glabāja 121 463 noguldītāji, kuriem banka palika parādā 102,4 miljonus latu. Mūsdienās, pārrēķinot ar Centrālās statistikas pārvaldes inflācijas kalkulatoru, tie būtu gandrīz 382 miljoni eiro. Banku krīze un līdz ar to zaudētie noguldījumi sašķobīja visu ekonomiku. Ja 1994. gads bija pirmais, kad pēc neatkarības atjaunošanas bija vērojams IKP pieaugums – 2,2%, tad 1995. gadā tas nokritās tuvu nullei – līdz 0,3%.

Taisnības labad jāmin, ka ne visi zaudēja naudu.

Arī starp citiem “Delfi Bizness” aptaujātajiem ir gan tādi, kas paspēja izņemt naudu, gan tādi, kas nepaspēja. Tie, kas paspēja, piekrīt, ka viņiem vienkārši paveicās. Savus uzkrājumus zaudējušie saka, ka rūgtums palika, bet tas nav ietekmējis viņu sajūtas saistībā ar investīcijām.

Dzīves līmenis Latvijā pēdējo 30 gadu laikā ir būtiski uzlabojies, tomēr vienā jomā latvieši joprojām ir kūtri – maz tiek pirktas akcijas un citi finanšu instrumenti. Kā maijā valdības sēdē norādīja finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV), Latvijas kapitāla tirgus ir “Subsahāras valstu” līmenī. Vietējais akciju tirgus atpaliek ne tikai no Eiropas vidējā līmeņa, bet arī no kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem, kuri 90. gados sāka no tieši tā paša punkta.

Visu Latvijas biržā tirgoto uzņēmumu akciju kopējā vērtība jeb tirgus kapitalizācija ir 5-6 reizes zemāka nekā kaimiņiem, liecina dati.

Kādā no “Delfi Bizness” redakcijas sapulcēm, runājot par šo tematu, aizdomājāmies, vai latvieši tik maz iegulda 90. gadu banku krīzes dēļ.

Arī viņš 90. gadu sākumā muzicēja uz ielām un sapelnīto naudu ielika “Bankā Baltija” un sagadīšanās pēc paspēja to izņemt. Krūmiņš gan atzīst, ka viņam tolaik nebija nekādas izpratnes nedz par biznesa vidi, nedz ekonomiku, lai saprastu, ka bankas solījumi ir aizdomīgi.

“Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš arī 90. gados ieguldīja “Bankā Baltija”, un, lai gan arī viņam paveicās izņemt naudu pirms bankas sabrukuma, viņš nosolījies sev nekad vairs neiesaistīties piramīdu shēmās. Strautiņš atminas, ka bankas sabrukums nebija pārsteigums ne pašam, ne citiem, jo pirms tam jau bijušas problēmas citām bankām. Tie, kas pazaudēja naudu, visticamāk, to izjuta smagi, taču, viņaprāt, tas nav atstājis ilgtermiņa sekas uz latviešu kā investoru aktivitāti.

“Tur bija vienas šausmas lielākas par otrām. Padomju Savienības sabrukuma procesā IKP Latvijā samazinājās apmēram uz pusi. Toreiz tās bija sistēmas, dzīvesveida un faktiski civilizācijas beigas. Tā bija nehumāna un dīvaina civilizācija, kas sabruka. No pārējās pasaules noslēgta ražošanas sistēma, kas vienkārši sabruka. “Bankas Baltija” stāsts bija liels stāsts, bet uz tā fona...” saka Strautiņš, atgādinot, ka pirms bankas sabrukuma valūtas maiņa uzkrājumus padarīja mazvērtīgus.

To atminas arī Krūmiņš, kuram draugi krājuši naudu mājai, bet beigās sanācis tikai dīvānam. “Delfi” žurnāliste Līga Stirna atminas, ka vīram pieticis tikai džinsiem, bet viņa pat neatceras, kas notika ar nelielo naudas summu, kas viņai tika pēc valūtas maiņas procesa.

Lai gan “Bankas Baltija” vārds sarunās par ieguldījumiem joprojām izskan no gados vecākiem cilvēkiem, neesot tā, ka tie, kas 90. gados bija ekonomiski aktīvāki, izteikti neuzticas bankām, saka Latvijas Bankas finanšu pratības eksperte Aija Brikše.

Arī sociālantropologs Andris Saulītis nedomā, ka iemesls, kāpēc latvieši mazāk iegulda akcijās, slēptos 90. gados. Viņš domā, ka daļa no investoriem apzinājās, ka riskē, tāpēc arī brīdī, kad “Banka Baltija” sabruka, tas nebija liels pārsteigums.

Visi četri “Delfi Bizness” aptaujātie eksperti uzskata, ka vaina ir jāmeklē citos apstākļos. To pašu “Delfi Bizness” teica arī tā laika Latvijas Bankas prezidents un bijušais politiķis Einārs Repše, kurš gadiem esot saņēmis pārmetumus par savu lomu krīzes priekšlaicīgā nenovēršanā. Viņš nevēlējās plaši par to runāt, jo “šobrīd ir prom no šiem jautājumiem”, tomēr tik daudz pateica, ka mazais kapitāla tirgus nav banku krīzes rezultāts.

Sociālantropologs Saulītis uzskata, ka galvenais iemesls tam, kāpēc latvieši uzkrāj mazāk un mazāk iegulda akcijās, saistīts ar to, cik naudas paliek cilvēku rīcībā pēc rēķinu nomaksas. Viņš dalās ar sava pētījuma datiem, kur 59% aptaujāto norādīja, ka galvenais iemesls naudas uzkrāšanai ir drošības spilvens neparedzētiem gadījumiem. Otrs biežāk minētais iemesls ir lielie pirkumi, piemēram, mājoklis vai automašīna.

“Mums nav labklājības valsts. To mēs redzam pēc datiem. Mums tāda ir uz papīra, mēs viņu pieprasām. Iedzīvotāji vēlas, lai mums ir bezmaksas veselības aprūpe, lai mums ir bezmaksas bērnudārzi, izglītība un viss pārējais, bet mēs negribam maksāt nodokļus. Tas ir šis paradokss,” saka Saulītis.

Viņš saka, ka kopumā Latvijas iedzīvotāji negrib savu naudu tērēt lietām ārpus viņu ikdienas vajadzībām, piemēram, ieguldīt nākotnē. ”Ceram, ka vecumdienās uzturēs bērni,” saka pētnieks un min, ka vēl viens iemesls, kāpēc neieguldīt ilgtermiņā, ir nedrošības sajūta, ka ieguldīto naudu, iespējams, kādā brīdī vajadzēs neparedzētiem vai steidzamiem tēriņiem.

OECD dati par 2019. gadu liecina, ka jau tad igauņu rīcībā esošie brīvie ienākumi, proti, tādi, kas nav jāiztērē, lai nodrošinātu pamatvajadzības, bija vairāk nekā 23 tūkstoši ASV dolāru (apmēram 21 tūkstotis eiro), kamēr Latvijā – 19 tūkstoši ASV dolāru (17,4 tūkstoši eiro).

Nesena “Luminor” bankas aptauja rāda, ka Latvijā uzkrājumu nav 32% iedzīvotāju jeb katram trešajam, kamēr Igaunijā bez uzkrājumiem ir katrs ceturtais (25%), bet Lietuvā – katrs piektais (18% iedzīvotāju). “Luminor Bank” biznesa attīstības vadītāja Jekaterina Ziniča norāda, ka, regulāri pētot Latvijas iedzīvotāju finanšu situāciju, redzams, ka Latvijā trešā daļa iedzīvotāju joprojām nevar atlikt naudu uzkrājumiem – tas varētu būt saistīts gan ar zemiem ienākumiem un dzīves dārdzības pieaugumu, gan arī paraduma trūkumu veikt uzkrājumus.

Arī Brikše norāda, ka, strādājot ar finanšu pratību, ir pamanījusi cilvēku vēlmi ieguldīt lietās, nevis uzkrāt vai investēt. Proti, cilvēki labprāt nopērk kaut ko nepieciešamu. Viņa domā, ka Latvijas ieguldījumu kultūru vairāk ietekmē tas, ka vērtspapīru tirgus nav bijis aktīvs, ka tas nav sistēmiski attīstīts.

“90. gados bija vilšanās, bet tas [kapitāla tirgus] nav attīstījies tradīcijas trūkuma dēļ,” saka Brikše. Viņasprāt, būtisks iemesls ir arī tas, ka par naudu un ieguldījumiem nerunā nedz mājās, nedz skolā. Ir cilvēki, kuri iegādājušies kaut kādus vērtspapīrus, bet tagad ir jau aizmirsuši, ka tādi vispār bijuši.

Arī “Delfi Bizness” sarunās ar igauņu finanšu pratības ekspertiem un investoriem iezīmējas fakts, ka tur investoru kopienas ir attīstījušās ilgākā laika posmā. Igauņu investīciju influencere Kristī Sāre sacīja, ka Igaunijā ir izdotas vismaz piecas dažādas vietējo autoru grāmatas par ieguldījumiem, tiek veidoti investoru pasākumi un daudzi igauņi aktīvi iegulda, bet tas ir bijis desmit gadus ilgs darbs.

“Delfi Bizness” investīciju raidījumā “Nākotnes kapitāls” kopfinansējuma platformas “Capitalia” vadītājs Juris Grišins sacīja, ka Latvijā trūkst vēsturisku veiksmes stāstu. “Viena daļa no stāsta ir, ka igauņiem ir labas vēsturiskās atmiņas ar akcijām,” viņš sacīja, norādot, ka igauņi labi nopelnīja, iegādājoties “Hansabank”, LVH un citu uzņēmumu akcijas to publiskajā piedāvājumā. Latvijā šādu stāstu, ka cilvēki ieguldījuši tūkstoti un nopelnījuši ievērojamas summas, ir maz.

Savukārt Krūmiņš vēsturiskā aspektā runā par to, ka PSRS laikos cilvēkiem tika iemācīta negatīva attieksme pret uzņēmējiem un uzņēmējdarbību, kas potenciāli ir atstājis lielākas pēdas. Līdzīgi domā arī bijušais Latvijas Bankas vadītājs Repše. Viņaprāt, šī brīža sistēma ir pārāk birokrātiska, kas kavē mazās uzņēmējdarbības attīstību, kas savukārt negatīvi ietekmē Latvijas iedzīvotāju vēlmi būt ekonomiski aktīviem.

Tomēr viss nav tik vienkārši. Strautiņš saka, ka nav pareizi teikt, ka latvieši neiegulda, un skatīties tikai uz kapitāla tirgu.

Viņš norāda, ka tikai ļoti neliela daļa no šīs nekustamā īpašuma bagātības ir ieķīlāta bankās. Nīderlandē finanšu bagātība ir ļoti liela, bet mājsaimniecības ir aizņēmušās ļoti daudz mājokļa iegādei. “Ja Latvijā vismaz ¾ ģimeņu pieder mājoklis, kas nav ieķīlāts, tad šur tur Eiropā tas [rādītājs] ir padsmitos procentu,” saka Strautiņš. Viņš piebilst, ka Latvijas iedzīvotāji nav bagāti, bet viņiem piederošais bagātības apjoms ir pietiekami cienījams.

“Luminor” ekonomists norāda, ka Rietumeiropā, ASV nabadzīgākajām sabiedrības grupām neto bagātība ir negatīva. “Viņiem ir parādi, kas ir lielāki par piederošajiem īpašumiem,” saka Strautiņš.

Mājokļa iegādi gan nevar nosaukt par ieguldījumu, jo investīciju pamatā ir doma, ka tas, kas tiek nopirkts, kādā brīdī tiek pārdots peļņas fiksēšanai un savas finansiālās situācijas uzlabošanai.

Finanšu pratības eksperte Brikše skaidro – ja nekustamais īpašums ir vienīgais mājoklis, tad cilvēki uz to neskatās kā uz aktīvu. “Viņš labāk piedzīvo trūcīgas vecumdienas, nekā pārdod savu mājokli,” saka Brikše, norādot, ka tas ir emocionāls lēmums. Viņa piebilst, ka vēl cilvēki mēdz teikt, ka iegulda auto, taču jauni auto ļoti strauji zaudē vērtību un ir uzskatāmi par izdevumu, nevis ieguldījumu pozīciju ikdienas budžetā.

Savukārt Saulītis, meklējot atbildi uz to, kāpēc latvieši neiegulda, atsaucas uz paša veiktu pētījumu, kas atklāj, ka Igaunijā teju katrs astotais cilvēks, pēkšņi iegūstot palielu naudas summu, uzsāktu uzņēmējdarbību, bet katrs sestais investētu akciju tirgos. Tikmēr Latvijā akciju tirgos investētu viens no 20 aptaujātajiem, bet uzņēmējdarbību sāktu viens no 12.