Jebkuras valsts sociālai politikai jāmainās atbilstoši laikam un aktuālajai situācijai. Tas ir objektīvs process. Mūsdienās sociālā attīstība strauji mainīgajā pasaulē notiek vairāku faktoru ietekmē, piemēram, nabadzība un sociālā nesaderība; vides un sociālās problēmas, piemēram, alkoholisms, narkomānija; ģimenes vērtību sabrukums; pieaugoša noziedzība un sabiedrības neapmierinātība ar pastāvošo politiku; pieaugoša sieviešu loma sabiedrībā.
Vērtējot situāciju Latvijā, Tiesībsargs vairākkārt ir norādījis, ka mūsu valstī sociālā politika un izveidotā sociālās drošības sistēma nav atbilstoša mūsdienu apstākļiem. Sociālā atbalsta minimālie apmēri ir zem minimuma, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi. Arī pabalstu apmēri nav balstīti aprēķinos, turklāt to apmērs nav pārskatīts gadiem, piemēram, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts 64 eiro ir nemainīgs kopš 2005.gada, bet trūcīguma slieksnis – 128 eiro – joprojām ir 2011. gada līmenī. Valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam ir piesaistīti gandrīz visi minimālie pensiju apmēri. Tomēr valstij neatkarīgi no tās attīstības līmeņa ir pienākums veikt pasākumus, lai, izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus, panāktu sociālo nodrošināšanu vismaz minimālajā līmenī1.
Kopš vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 1948. gada 10. decembrī, tās ir akceptējušas gandrīz visas pasaules valstis. Deklarācijā noteiktās tiesības ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā īstenojamas atbilstoši katras valsts resursiem, tāpēc faktiskā tiesību realizācija katrā valstī ir atšķirīga. Latvijas Satversmes 109. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.
Sociālā nodrošinājuma sistēmas būtiskākās daļas ir valsts sociālā apdrošināšana, sociālā palīdzība un pakalpojumi un sociālais atbalsts, it īpaši valsts sociālo pabalstu veidā.
Personu tiesību uz sociālā nodrošinājuma īstenošanai Latvijā ir izstrādāta sociālās drošības sistēma, kuras pamatā ir sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības sistēma. Sociālās apdrošināšanas sistēma paredz sociālās apdrošināšanas pakalpojumu, piemēram, vecuma pensijas, bezdarbnieka un maternitātes pabalsta piešķiršanu un apmēra noteikšanu, kas ir atkarīgs no nodarbinātības perioda un sociālo iemaksu veikšanas. Sociālās sistēmas dalībnieki var saņemt labumus atkarībā no ieguldītajiem līdzekļiem. Savukārt sociālās palīdzības sistēmas galvenais uzdevums ir sniegt atbalstu situācijās, kad personas nespēj gūt ienākumus un kad nav paredzēts atbalsts no valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas2. Tās ietvaros, neatkarīgi no ieguldītā, tiek apmierinātas noteiktu iedzīvotāju grupu vajadzības. Sociālā palīdzība un sociālie pakalpojumi nav saistīti ar iepriekšēju sociālo iemaksu veikšanu. Palīdzība ir sniedzama personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības.
Šīs sistēmas pēc savas būtības ir atšķirīgas un viena otru papildina, bet tieši sociālās palīdzības sistēma palīdz cīnīties ar nabadzību un cilvēku sociālo atstumtību.
Ir svarīgi atzīmēt, ka nabadzības jēdziens ir visai subjektīvs. Teorētiski izšķir trīs nabadzības līmeņus. Pirmais līmenis - absolūtā nabadzība - ienākumi zemāki par kādu noteiktu lielumu, kas ļauj nodrošināt fizisko eksistenci. Tas saistīts ar konkrētas sabiedrības locekļu vērtību izpratni, kas savukārt saistīts ar konkrētu dzīves līmeni. Otrais līmenis – relatīvā nabadzība – patēriņa līmenis ir ievērojami zemāks par to, kāds sabiedrībā tiek uzskatīts par atbilstošu. Tā rezultātā daļa sabiedrības tiek izslēgta no vispārpieņemtā dzīves veida un sabiedriskajām aktivitātēm. Akcents tiek likts uz sociālo, nevis fizisko eksistenci. Trešais līmenis – subjektīvā nabadzība – subjektīvs uzskats, ka pieejamie resursi nav pietiekami vajadzību apmierināšanai3. Protams, subjektīvā nabadzība ļoti bieži nenozīmē nabadzību kā tādu, un, lai to pārvarētu nevajag sociālo palīdzību.
Sociālā palīdzība ir ļoti svarīga cilvēku nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, kas būtiski ietekmē katra cilvēka dzīves kvalitāti. Sociālā atstumtība raksturo stāvokli, kad indivīdi nespēj piedalīties sabiedrības ekonomiskajās, sociālajās, politiskajās un kultūras aktivitātēs tādā mērā, kā tas tiek uzskatīts par pieņemamu, t.i. nespēj dzīvot tā, kā lielākā sabiedrības daļa. Piemēram, ilgstošie bezdarbnieki resursu trūkuma dēļ nevar atļauties tādu dzīves līmeni kā strādājošie, viņi nevar apmeklēt kultūras pasākumus, nodrošināt savus bērnus ar tādām pašām lietām kā pārtikuši vecāki. Resursu trūkums vienlaikus arī ierobežo darba atrašanu.
Iemesli sociālai atstumtībai ir daudzveidīgi – jau pieminēta nabadzība, bezdarbs, nepietiekama izglītība, diskriminācija. Tie var pārklāties un būt reizē gan sociālās atstumtības cēloņi, gan tās sekas. Sociālā atstumtība indivīda līmenī izpaužas kā ierobežotas iespējas izmantot savas tiesības, piekļūt dažādiem sabiedrības piedāvātajiem pakalpojumiem un resursiem. Ir arī viedoklis, ka sociālā atstumtība ietver trīs dimensijas: materiālie un ekonomiskie resursi - piekļuve pakalpojumiem; sociālie resursi – ekonomiskā, sociālā, kultūras, izglītības, politiskā un pilsoniskā līdzdalība; dzīves kvalitātes resursi – veselība, dzīves vide, noziedzība un kriminogēnā situācija.
Jautājums par sociālo nodrošināšanu ir ļoti aktuāls, jo sociālai nodrošināšanai no valsts budžeta tiek atvēlētas lielas naudas summas. Saskaņā ar Finanšu ministrijas datiem, sociālajai nodrošināšanai no valsts budžeta 2020. gadā tiks atvēlēti 3,5 miljardi eiro, bet nākamgad tie jau būs gandrīz 3,7 miljardi eiro4. Tas veido apmēram 10% no IKP un 35% no visiem budžeta izdevumiem.
Nabadzības un atstumtības problēmu risināšanā svarīga loma ir valdības politikas orientēšanai uz darba vietu radīšanu. Lai daļēji samazinātu sociālās sistēmas slogu, valdībai un nevalstiskajām organizācijām savā darbā vajadzētu iegūt jaunas prasmes, sadarboties ar privāto un brīvprātīgo sektoru. Sabiedrības sociālo problēmu risināšanā valdībai aktīvāk ir jāiesaista arī sociālā uzņēmējdarbība, jo sociāli atstumtie cilvēki ir papildu darba resurss.
Sociālā uzņēmējdarbība ir samērā jauns jēdziens Latvijas uzņēmējdarbībā. Šajā kontekstā runa ir par tādiem uzņēmumiem, kuriem sociāla misija ir svarīgāka par peļņu. Raksturojot sociālo uzņēmējdarbību, bieži vien piemin arī sociālās inovācijas, jo šiem uzņēmumiem piemīt radošums un jauna pieeja dažādu sociālu problēmu risināšanā.
Sociālā uzņēmējdarbība pasaulē jau ir pierādījusi, ka ne tikai valsts, bet arī bizness var risināt sabiedrībā sasāpējušas problēmas. Sociālie uzņēmumi pasaulē tāpat kā citi uzņēmumi darbojas tirgus apstākļos, bieži tiem nav nekādas nodokļu atlaides. Bet Latvijas apstākļos, iespēja izmantot atlaides, varētu strādāt kā papildus stimuls. Tāpēc sociālā uzņēmējdarbība var palīdzēt gan sociālās palīdzības saņēmējiem, gan sabiedrībai!
1 LR Tiesibsargs, Par nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanu, http://www.tiesibsargs.lv/uploads/content/atzinumi/mpnabadzmaz_1562590563.pdf
2 VSAA, Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, https://www.vsaa.gov.lv/uncategorized-lv/izmainas-vsaa-pakalpojumos-no-2020-gada-1-janvara/
3 LM, Vienlīdzīgu iespēju politikas nodaļa, Ko nozīmē nabadzība un sociālā atstumtība? https://www.delfi.lv/news/national/politics/ko-nozime-nabadziba-un-sociala-atstumtiba.d?id=34747950
4 FM, 2020.gada valsts budžeta paskaidrojumi, https://www.fm.gov.lv/lv/sadalas/valsts_budzets/valsts_budzeta_izstrade/_budzets2020/
