Septiņi veidi, kā neļaut mazam strīdam pāraugt problēmā

Lai palīdzētu saglabāt vēsu prātu un neļautu ikdienišķiem sīkumiem, kuriem citā dzīves situācijā ļautu paslīdēt garām nemanītiem, bojāt dzīvi sev, partnerim un arī bērniem, "Fatherly" eksperti aicina iepazīties ar septiņām strīdu risināšanas stratēģijām, kuras pielietot jau nākamajā nepieciešamības reizē.

Protams, tas var šķist pašsaprotami, taču vēsa prāta saglabāšanas nozīmība mēdz aizmirsties tik ātri, ka šķiet – par šādu stratēģiju nekad nav dzirdēts. Maz ticams, ka esi redzējis kādu, kurš spēj atrisināt strīdu ar pacelti balss toni, tieši tāpēc pirmais un svarīgākais nosacījums ir turēt sevi kārtīgos grožos.

Kā to panākt? Speciālisti norāda, ka nepieciešams skaidri definēt savas izjūtas. Ja rodas sajūta, ka zaudē kontroli pār sevi, nepieciešams pāris reizes lēni ieelpot un izelpot vai uz dažām sekundēm pilnībā atvirzīties no sarunas – gan fiziski, gan emocionāli. Svarīgi gan piebilst, ka vienmēr nepieciešams arī atgriezties un sāpi izrunāt, jo pretējā gadījumā ikdienišķa vārdu apmaiņa var pārvērsties absolūti nevajadzīgā problēmā.

Visvairāk cilvēkus apbēdina sajūta, ka laulātie draugi viņus nedzird vai necenšas saprast. Tieši tāpēc svarīgi ne tikai visu laiku borēt savu skata punktu, bet arī skaļi atkārtot partnera izteiktos argumentus. Tas dos iespēju partnerim redzēt, ka centies nostāties viņa kurpēs un saprast viņa perspektīvu.

Šī stratēģija mazinās strīda karstumā vienam starp otru uzcelto barjeru. Ietērpjot partnera izteikumus tieši tādos vārdos, kā tie skanēja no viņa mutes, un pasakot skaļi, liksi viņam saprast, ka esi uzmanīgi klausījies sacītajā.

Ikdienišķā sarunā svarīgākais ir saturs jeb izteiktie vārdi, taču lieki piebilst, ka strīds nav nekāda parastā saruniņa pie vakariņu galda. Vēstīts, ka strīdos daudz lielāka nozīme ir emocijām, caur kurām tiek izteikta sāpe, tāpēc saturu ieteicams nolikt otrajā plānā.

Pirmkārt, katram pašam nepieciešams definēt savas emocijas. Ja jūties dusmīgs, vīlies un nerespektēts, saki: "Šobrīd jūtos dusmīgs, vīlies un nerespektēts." Pēc tam noliec analītisko domāšanu un loģikas meklēšanu malā. Speciālisti norāda, ka mēģinājumi par katru cenu ieciklēties uz strīda un problēmas atrisināšanu kopējo situāciju padara vēl daudz sliktāku. Daudz svarīgāk ir ļaut emocijām norimt, un tikai pēc tam ķerties pie tik ļoti nemierā urdošās vēlmes aizraksties līdz problēmas saknei.

Šis punkts liek vēlreiz sev atgādināt to, kas patiesi svarīgs – abu kopējais mērķis ir šo strīdu izbeigt. Taču, kāpēc vispār rodas strīdi? Caur tiem cilvēki cenšas iegūt to, kas ikdienā trūkst, vienalga, vai runa ir par cieņu, privāto telpu vai pēc izgludinātu veļu. Lieki piebilst, ka ļoti reti strīdi beidzas ar kārotā rezultāta iegūšanu. Spilgti tas izpaužas sarunās ar bērniem – vecāku uzdevums ir iemācīt, ka ne vienmēr pēc brēkšanas, krišanas zemē un pamatīgas raudāšanas scēnas iespējams dabūt to, ko tik ļoti gribējās.

Lai arī cik dīvaini nešķistu, arī strīdēšanās ir komandas darbs. Ja radies konflikts ar bērnu, mēģini pielāgoties, taču nepiekrīti viņa iegribām, jo pēcāk šī šķietami labā un cēlā rīcība vērsīsies pret tevi. Tā vietā dod bērnam izvēles iespējas un savā ziņā arī kontroli pār strīda iznākumu, piedāvājot izteikt alternatīvu risinājumu, kas derētu visiem.

Ņemot vērā, ka strīdi ļoti ātri no maza nieciņa pārvēršas milzīgās problēmās, cilvēkiem ir tieksme tos mēģināt tikpat ātri atrisināt. Kā piemēru var minēt situāciju, kad atvase pēc vannošanās istabas vidū nomet slapjos dvieļus un citas drēbes. Šādā situācijā pirmā un šķietami loģiskā rīcība ir momentāni likt visu savākt, taču lielākoties tas izrādās pats sliktākais problēmas risināšanas brīdis. Ja bērns jau ir pamatīgi uzvilcies, ļoti iespējams, pēc vienkāršā lūguma no histērijas lēkmes neizbēgt.

Cilvēki, kuru ķermeņus pārņēmis stress, nav spējīgi pieņemt konflikta risināšanu. Eksperte Lūsija Rasela norāda, ka censties konfliktam pielikt punktu, kad partnera vai bērnu "stresa krūzīte" ir līdz malām pilna, ir absolūti neefektīvi. Atgriežoties no skolas vai šī brīža situācijā – no tiešsaistes mācībām, bērna nervu sistēma var būt uzvilkta ne tikai no lielā informācijas daudzuma, bet arī attiecību veidošanas/risināšanas ar citiem skolēniem, skolotāju u.c. Vispirms ļauj cilvēkam atvilkt elpu, nedaudz atslēgties no tikko piedzīvotā, un tikai pēc tam pievērsies konflikta jautājumam.

Lai pēc iespējas mazinātu strīda amplitūdu, ieteicams izmantot stratēģiju, kura paredz fokusa vēršanu uz sevi un norādīšana uz vēlamo, pozitīvo darbību. Piemēram, tā vietā, lai skaļi nobļautos, ka partneris atkal nav sakopis virtuvi, saki: "Es jūtos uzvilkta, jo man nav spēka, bet virtuvi tomēr vajadzētu sakopt… Vai tu varētu, lūdzu, man palīdzēt salikt šķīvju trauku mazgājamajā mašīnā un noslaucīt galdu?" vai "Man ir skumji, jo nepajautāji, kā man šodien gāja… Vai vari, lūdzu, apsēsties uz dažām minūtēm, lai varu pastāstīt, kas notika?" Šī pieeja paredz sajūtu ietērpšanu vienkāršā valodā, ar pirkstu nemeklējot vainīgo, kas ir labs piemērs, ko pēcāk nodot arī saviem bērniem.

Bieži saka, ka aiziet ir visgļēvākais un vieglākais risinājums, taču šajā gadījumā runa ir par aiziešanu un drīzu atgriešanos. Jāsaprot, ka ne vienmēr strīdi izceļas par patiesi nozīmīgām lietām, taču mēdz vilkties līdzi un nepamest sarunu tēmu lauciņu vēl vairākas dienas. Tieši tad no mušas tiek izpūsts zilonis, jo katru reizi klāt tiek likti vēl jaunu iemesli, kāpēc strīdam būtu jāturpinās.

Nav jābūt zinātniekam, lai konstatētu, kad strīds tikai iet uz riņķi un iespēja to atrisināt tuvinās nullei. Šajā brīdī ieteicams ieturēt distanci starp sevi un konfliktu – kaut vai iziet uz piecām minūtēm no mājas, apiet kvartālam un izvēdināt galvu. Izmanto šo laiku, lai saprastu, vai konfliktam patiešām nepieciešams likt komatu un turpināt tēmu attīstīt vēl tālāk. Eksperti gan norāda, ka nereti cilvēki nonāk pie secinājuma – komata vietā daudz vērtīgāk būs likt punktu.