Slinki, savtīgi un nenovērtē vecākus – četri mīti, kas grauj priekšstatu par pusaudžiem  (1)

Pusaudžu vecums jau gadu desmitiem tiek uzskatīts par vienu no smagākajiem posmiem bērna dzīvē. Garastāvokļu maiņas, sevis izzināšana, vēlme kļūt pastāvīgiem, bet tajā pašā laikā nepieciešamība pēc mammas un tēta uzmanības un mīlestības – tas viss liek vecākiem, kuru bērni straujiem soļiem tuvojas tīņu vecumam, uzdzen šermuļus.

Tieši tāpēc, ka šis attīstības posms tiek uzskatīts par vienu no grūtākajiem, tas gadu laikā ir ticis apvīts mītiem. Pusaudži ir slinki, nespēj uzņemties atbildību un negrib pavadīt laiku kopā ar vecākiem – šie ir tikai daži no pieņēmumiem, ko esam dzirdējuši no draugiem, paziņām, lasījuši internetā vai grāmatas. Taču vai tiešām tas tā ir? Vai visi pusaudži ir slinki, nespēj uzņemties atbildību un negrib pavadīt laiku ar vecākiem? Vai tomēr tie ir tikai mīti?

Esam apkopojuši četrus izplatītākos mītus par pusaudžiem, kas grauj sabiedrības priekšstatu par jauniešiem šajā vecumā.

Nereti vecākiem rodas sajūta, ka pusaudži nenovērtē viņu pūles. Šķiet, tu dari visu bērna labā, bet viņš bieži vien pat aizmirst pateikt paldies. Taču brīdī, kad tevi pārņem šāda sajūta, centies atcerēties sevi šajā laikā. Vai tad tu biji spējīgs novērtēt vecāku pūles? Visticamāk, ka nē. Toreiz tev bija svarīgāk kādu kleitu vilkt, lai iepatiktos puisim, kurā esi ieķērusies līdz ausīm, vai kā tikt ar draugiem uz nākamo ballīti.

Lai gan tagad varētu šķist, ka tavs pusaudzis ir nepateicīgs, būs laiks, kad viņš novērtēs visu, ko reiz viņa labā darīji. Galvenais ir pacietība, sapratne un iecietība. Tici vai nē, bet pēc vairākiem gadiem, iespējams, kādā kopīgā sarunā bērns tev izteiks tik ilgi gaidīto pateicību. Gluži tāpat kā tev bija nepieciešams laiks, lai novērtētu vecāku pūles, arī viņiem tāds ir vajadzīgs.

Jauniešiem šajā vecumā ļoti svarīga ir vienaudžu atzinība un uzmanība. Viņi daudz vairāk laika pavada kopā ar draugiem un skolasbiedriem, kas nozīmē, ka arvien biežāk būs situācijas, kad jaunietis tā vietā, lai pavadītu laiku ar vecākiem, nolems par labu kādai nodarbei ar draugiem. Šāda pēkšņa prioritāšu maiņa vecākiem var likt noprast – bērns nevēlas pavadīt laiku kopā ar mums. Taču tā nebūt nav. Patiesībā ir gluži otrādi.

Viedokļu pētījumu korporācija (Opinion Recearch Cororation) Amerikā kādā aptaujā atklāja, ka aptuveni 67 procenti jauniešu šajā kontinentā vēlas pavadīt vairāk laika kopā ar saviem vecākiem. Kaut šie dati ir iepriecinoši, tas nebūt nenozīmē, ka nākamreiz, kad jaunietim būs jāizvēlas starp kopīgu aktivitāti ar vecākiem vai draugiem, viņš izvēlēsies ģimeni. Drīzāk tas liecina, ka situācija nav tik slikti, kā esam iedomājušies.

Portālā "The Parent Cue'" uzsvērts – tas, ka viņi neuzņemas iniciatīvu attiecību veidošanā ar vecākiem, nenozīmē, ka viņiem tās nav vajadzīgas. Nepieļauj kļūdu domājot, ja bērns izvēlas pavadītu laiku ar draugiem, tas nozīmē, ka viņam jūsu attiecības nav svarīgas.

Tā vietā, lai uztvertu to personīgi, dod viņam izvēles brīvību. Ļauj bērnam pašam pieņemt lēmumu, kad kopā ar tēti un mammu doties uz laukiem, bet kad pavadīt laiku kopā ar draugiem. Tici vai nē, būs brīži, kad viņš pieņems lēmumu par labu kopīgiem brīžiem ar vecākiem.

Pubertātes periodā notiek hormonālās izmaiņas, kuras pavada arī pastāvīga noguruma sajūta. Ikviens, kurš gada laikā izaug par 15 centimetriem, jutīs nogurumu. Taču tas nav vienīgais iemesls jaunieša nemitīgai gulšņāšanai.

Pusaudzis slinko arī tāpēc, ka nezina, ar ko sevi nodarbināt. Bērnu spēles viņu vairs neinteresē, bet jaunas aizraušanās viņš vēl nav atradis. Vecāku nodarbes (darbs, mājas darbi, izlaides) viņiem šķiet muļķīgas. Viņš nevēlas nedz pievienoties šīm nodarbēm, nedz būt paklausīga marionete. Šāda bērna uzvedības vecākus ātri vien var izvest no pacietības. Nereti emociju uzplūdumā mēdzam pusaudzim pārmest to, ka viņš ir slinks un neko citu kā gulēt gultā un sērfot internetā nevēlas.

Tas nozīmē – pusaudži nav slinki, viņu bezdarbībai ir loģisks iemesls. Ko darīt, lai situāciju uzlabotu? Palīdzi bērnam atrast ārpusskolas aktivitātes, kas ne tikai viņu nodarbinās, bet radīs prieku, palīdzēs iepazīties ar jauniem cilvēkiem un attīstīs fiziskās vai prāta spējas.

No malas var šķist – pusaudži uzvedas tā, it kā visa pasaule grieztos tikai ap viņiem. Nereti viņi tiek saukti par savtīgiem vai pat egoistiskiem. Kaut šāda uzvedība daudziem vecākiem šķiet nepieņemama, vecuma posmā no 12 līdz 18 gadiem tā ir pavisam normāla.

Kā jau iepriekš tika minēts, pusaudžu vecums ir laiks, kad jaunieši cenšas atklāt, kas viņi ir, mācās būt patstāvīgāki un lēnām atdalās no vecākiem. To saprotot, bērna savtīgums vai egoisms šķiet skaidrāks un, iespējams, pat pašsaprotams.

Tāpēc neskaties uz šo fokusēšanos uz sevi kā necieņas izrādīšanu jeb gluži vienkārši – neuztver to personīgi. Izmanto šo laiku, lai iedrošinātu viņus un palīdzētu viņiem kļūt par empātiskiem pieaugušajiem.

Pusaudžiem ir nepieciešami pieaugušie, kas viņiem tic, viņus iedrošina un mīl, neatkarīgi no tā, cik savtīgi vai egocentriski viņi mēdz būt. Taču, neskatoties uz to, neļauj bērnam būt rupjam vai izrādīt necieņu, attaisnojot ar "tie tak ir pusaudžu gadi". Atceries – visam ir savas robežas.