Trauksmains klients, viņa domu un uzvedības maiņa. Psihoterapijas aizkulises

Lai uzskatāmi parādītu kognitīvi biheiviorālās terapijas psihologa darbu un rezultātus uzvedības tehnikā, kognitīvi biheiviorālās terapijas psihologs un psihoterapeits Pāvels Zaikovskis portālā “Psychology journal” aplūko piemēru par trauksmainu pacientu, kurš apmeklēja trīs konsultācijas.

Pirmais etaps. Iepazīšanās ar problēmu

Institūta studentam pirms eksāmeniem, svarīgām tikšanām un sporta sacensībām ir ļoti grūti naktī aizmigt, viņš bieži mostas, pa dienu stostās, jūt ķermeņa trīci un nervozitāti, viņam griežas galva un ir nepārejošs uztraukums.

Jaunais cilvēks izstāstīja, ka uzaudzis ģimenē, kur tēvs no bērnības viņam stāstīja, ka jābūt “labākajam un pirmajam itin visā”. Viņu ģimenē tika novērtēta konkurence, un, tā kā puisis bija vecākais bērns, no viņa gaidīja uzvaras mācībās un sportā, lai viņš būtu “piemērs, kam sekot” mazākajiem brāļiem. Galvenā nostādne bija: “Nekad neļauj nevienam būt labākam par tevi.”

Šobrīd puisim nav draugu, jo viņš visus kursabiedrus uztver kā konkurentus, nevis draugus. Viņš cenšas piesaistīt sev uzmanību, likties “lieliskāks” un “solīdāks”, izdomājot nepatiesas fabulas un stāstus par sevi. Viņš nespēj būt mierīgs un pārliecināts citu vienaudžu kompānijā un visu laiku baidās, ka viņa apmāns tiks atklāts un viņš tiks izsmiets.

Otrais etaps. Izpētes daļa konsultācijā

Klienta izjautāšanu sāk ar to, ka terapeits noskaidro viņa negatīvās automātiskās domas, to, kā tās ietekmē viņa uzvedību un kā varēja ievest depresīvā stāvoklī.

– Kādas situācijas jūs visvairāk apbēdina?
– Kad man ir neveiksmes sportā. Īpaši peldēšanā. Tāpat, kad es kļūdos, pat ja spēlēju kārtis ar istabas biedriem. Es esmu ļoti apbēdināts, ja mani atstumj meitene.
– Kādas domas ir jūsu galvā, kad jums, teiksim, kaut kas neizdodas peldēšanā?
– Es domāju par to, ka cilvēki man mazāk pievērš uzmanību, ja neesmu uzdevumu augstumos, ja neesmu uzvarētājs.
– Un ja jūs kļūdāties kāršu spēlē?
– Tad es šaubos par savām intelektuālajām spējām.
– Un ja jūs atgrūž meitene?
– Tas nozīmē, ka es esmu parasts... Es zaudēju vērtību kā cilvēks.
– Jūs redzat saistību starp visām šīm domām?
– Jā, es domāju, ka mans noskaņojums ir atkarīgs no tā, ko par mani domā citi. Bet tas jau arī ir svarīgi. Es nevēlos būt vientuļš.
– Ko jums nozīmē būt vientuļam?
– Tas nozīmē, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, esmu neveiksminieks.

Trešais etaps. Koriģējoša iedarbība

Šajā posmā izjautāšanu uz laiku pārtrauc. Psihologs sāk kopīgi ar klientu veidot hipotēzi par to, ka viņa kā cilvēka un Es personības vērtību nenosaka citi cilvēki. Klients tam pilnībā piekrīt. Tad viņi izliek uz papīra mērķus, kurus klients vēlas sasniegt, pateicoties konsultācijai. Šajā gadījumā tie ir:

Jaunais cilvēks izstāstīja, ka pirms eksāmeniem viņš vienmēr daudz gatavojas un vēlāk iet gulēt, taču nespēj gulēt, jo galvā visu laiku maļas domas par gaidāmo pārbaudījumu un to, ka viņš nevarēs to nokārtot.

No rīta viņš neizgulējies iet uz eksāmenu un sāk uztraukties, un viņam parādās neirozes simptomi.

– Kāds ir jūsu ieguvums no tā, ka visu laiku domājat par eksāmenu, dienu un nakti?
– Ja nedomāšu par eksāmenu, es varu kaut ko aizmirst. Ja es visu laiku par to domāšu, tad labāk sagatavošos.
– Vai jums kādreiz ir bijusi situācija, ka bijāt “sliktāk sagatavojies”?
– Ne eksāmenā, bet es reiz piedalījos lielās peldēšanas sacensībās, vakarā pirms tām biju ar draugiem un nenoskaņojos tām. Es atgriezos mājās, aizgāju gulēt un no rīta aizgāju peldēt.
– Un kas notika?
– Viss bija brīnišķīgi! Es biju labā formā un nopeldēju diezgan labi.
– Balstoties šajā pieredzē, vai jūs uzskatāt, ka ir pamats mazāk uztraukties par savu izpildījumu?
– Jā, droši vien. Uztraukums man ir kaitējis. Patiesībā uztraukums tikai nomāc mani.

Kā redzams pēc noslēdzošās klienta frāzes, patstāvīgi loģiskā ceļā viņš nonāca pie prātīga skaidrojuma un atteicās no domām, kas malās pa galvu par eksāmenu. Nākamais solis bija atteikšanās no neadaptīvās uzvedības. Psihologs piedāvāja veikt progresīvo relaksāciju, lai mazinātu trauksmi un iemācītos, kā to dara. Tālāk sekoja nākamais dialogs.

– Jūs minējāt, ka tad, kad uztraucaties par eksāmenu, izjūtat trauksmi. Pacentieties iztēloties, ka guļat gultā naktī pirms eksāmena.
– Labi, esmu gatavs.
– Iedomājieties, ka jūs domājat par eksāmenu un nospriežat, ka esat sagatavojies nepietiekami.
– Jā.
– Ko jūs jūtat?
– Es jūtu nervozitāti. Mana sirds sāk strauji sisties. Domāju, ka man vajag celties un pamācīties vēl.
– Labi. Kad jūs domājat, ka neesat pietiekami gatavojies, jums rodas trauksme un gribas celties. Tagad iedomājieties, ka jūs guļat gultā pirms eksāmena un iztēlojaties, ka esat labi iemācījies pārbaudījumam nepieciešamo mācību materiālu.
– Labi. Tagad es jūtos par sevi pārliecināts.
– Lūk! Redziet, kā jūsu domas ietekmē to, vai rodas trauksme.

Ceturtais etaps. Noslēguma saruna un mājasdarbi

Psihologs piedāvāja jaunajam cilvēkam pierakstīt savus apsvērumus un atpazīt tajos greizu domāšanu. Burtnīcā vajadzēja pierakstīt domas, kuras nāk prātā pirms svarīgiem notikumiem, kad rodas nervozitāte un viņš nevar mierīgi naktī gulēt.

Pirmais etaps. Mājasdarbu apspriešana

Konsultācija ir sākusies ar mājasdarbu apspriešanu. Lūk, kādas interesantas domas students pierakstījis:

“Es šobrīd atkal domāšu par eksāmenu.”
“Nē, tagad domām par eksāmenu vairs nav nozīmes. Esmu sagatavojies.”
“Es atstāju laika rezervi, tā ka man tāda ir. Miegs nav tik svarīgs, lai par to uztrauktos. Vajag piecelties un vēlreiz visu pārlasīt.”
“Man tagad jāaizmieg! Man vajag gulēt astoņas stundas! Citādi es atkal būšu kā izmocīts.”

Un viņš iedomājās sevi peldam jūrā un aizmiga.

Vērojot šādā veidā savu domu plūdumu un pierakstot to uz papīra, cilvēks pats pārliecinās par domu nenozīmību un saprot, ka tās ir kroplas un nepareizas.

Šajā konsultācijā bija sasniegti pirmie divi mērķi – mazināta trauksme un uzlabots miegs.

Otrais etaps. Izpētes daļa

– Ja kāds jūs ignorē, vai var būt citi iemesli bez tā, ka jūs esat neveiksminieks?
– Nē. Es nevaru viņus pārliecināt, ka esmu nozīmīgs, es nevaru piesaistīt viņu uzmanību.
– Kā jūs par to pārliecināties?
– Patiesībā es pārspīlēju savus sasniegumus. Es izpušķoju savus panākumus kursā un saku, ka esmu uzvarējis sacensībās.
– Un kā tas iedarbojas?
– Patiesībā ne visai labi. Man ir neveikli, un viņi mulst manu stāstu dēļ. Dažkārt viņi pievērš man īpašu uzmanību, citreiz atvirzās no manis, kad esmu par sevi runājis pārāk daudz.
– Tātad zināmās situācijās viņi jūs atgrūž, kad jūs pievēršat sev pārāk daudz uzmanības?
– Jā.
– Vai tas ir kaut kā saistīts ar to, vai esat uzvarētājs vai neveiksminieks?
– Nē, viņi pat nezina, kas es esmu iekšienē. Viņi vienkārši novēršas, jo es runāju pārāk daudz.
– Tad jau cilvēki reaģē uz jūsu runas manieri.
– Jā.

Psihologs pārtrauc izjautāšanu, redzot, ka klients sāk nonākt pretrunās un viņam vajag uz to norādīt, jo sākas trešā konsultācijas daļa.

Trešais etaps. Koriģējošā iedarbība

Saruna sākās ar tēmu “Esmu nenozīmīgs, es nevaru piesaistīt citu uzmanību” un beidzās ar “Cilvēki reaģē uz manu sarunas stilu”. Šādā veidā terapeits rāda, ka nepilnvērtības problēma plūstoši pārgājusi problēmā – cilvēks neprot veidot attiecības sociālajā vidē. Turklāt kļuva acīmredzami, ka jaunajam cilvēkam pašam ir aktuāla un sāpīga “neveiksminieka” tēma un viņa galvenā pārliecība ir: “Neveiksminieki nevienam nav vajadzīgi un ir neinteresanti.”

Te skaidri ir redzams bērnības sakņojums un nemitīgā pamācīšana no vecāku puses: “Esi labākais.” Tad vēl pēc pāris jautājumiem tapa skaidrs, ka students uzskata – visi viņa panākumi pilnīgi noteikti ir vecāku audzināšanas augļi, nevis viņa paša veikums. Tas viņu tracina un atņem pārliecību par saviem spēkiem. Kļuva skaidrs, ka negatīvo nostādņu vietā jāliek citas vai tās jāpamaina.

Ceturtais etaps. Sarunas beigas un mājasdarbi

Bija nepieciešams koncentrēties uz socializēšanos un saprast, kas viņa sarunās gluži nav tā un kāpēc galu galā viņš ir viens. Tādēļ nākamais mājasdarbs bija šāds: sarunās uzdot vairāk jautājumu par otra cilvēka nodarbēm un veselību, atturēties no vēlmes izpušķot savus panākumus, mazāk runāt par sevi un vairāk klausīties citu problēmās.

Pirmais etaps. Mājasdarbu apspriešana

Jaunais cilvēks izstāstīja, ka pēc visu mājasdarbu izpildīšanas un sarunas ar kursabiedriem viņš iegājis pavisam citā gultnē. Viņš bija ļoti pārsteigts, ka citi patiesi atzīst savas kļūdas un nesēro par tām, ka daudzi cilvēki vienkārši pasmejas par savām kļūdām un atklāti runā par saviem trūkumiem.

Tāds neliels “atklājums” palīdzēja klientam saprast, ka nevajag padarīt cilvēkus par “veiksminiekiem” vai “neveiksminiekiem”, ka visiem ir plusi un mīnusi un tādēļ cilvēki nekļūst labāki vai sliktāki, viņi vienkārši ir tādi, kādi ir, un tas ir interesanti.

Secinājums pēc otrās konsultācijas – sasniegts mērķis “Iemācīties socializēties ar citiem”.

Otrais etaps. Izpētes daļa

Palicis pēdējais punkts “Kļūt morāli neatkarīgam no vecākiem”.

– Kā jūsu uzvedība atspoguļojas attiecībās ar jūsu vecākiem?
– Ja vecāki izskatās labi, tas kaut ko liecina par mani, un, ja es izskatos (citu acīs) labi, tas dod pamatu viņiem par mani lepoties.
– Uzskaitiet, lūdzu, pazīmes, pēc kurām jūs atšķiraties no vecākiem.

Noslēdzošais etaps

Šajā konsultācijā klients saprata, ka viņš ļoti atšķiras no vecākiem, ka viņi ir ļoti atšķirīgi, un viņš pateica atslēgas frāzi, kas ir kā kopsavilkums visam kopīgajam darbam: “Nu, apzinoties, ka es un mani vecāki ir atšķirīgi cilvēki, es arī nonāku pie sapratnes, ka varu beigt melot.”

Pacients atbrīvojās no iepriekš pieņemtajiem standartiem un kļuva mazāk kautrīgs, iemācījās patstāvīgi tikt galā ar depresīviem stāvokļiem, pārdzīvojumiem, viņam uzradās draugi. Pats galvenais – viņš iemācījās izvirzīt sev samērīgus un reālistiskus mērķus un atrada intereses, kas nesaistās ar sasniegumiem.

Nobeigumā gribas norādīt, ka kognitīvi biheiviorālā psihoterapija ir iespēja mainīt iesakņojušās disfunkcionālās pārliecības uz funkcionālām, neracionālās domas uz racionālām, striktas kognitīvās uzvedības saites uz elastīgākām un iemācīt cilvēku patstāvīgi adekvāti pārstrādāt informāciju.