Pieredze: Mans bērns piedzima ar smagu diagnozi, bet mana mīlestība meitu izārstēja  (14)

"Meitene, svars 3,3 kilogrami, 50 centimetru gara, dzimusi plkst.4.51. Un viņa bija normāls, vesels bērns, ja ne apstākļu sakritības. Teikšu īsi – dzemdības bija ļoti smagas, dzemdību nama personāls netika galā. Dzemdes kakls ilgi nevērās, stimulācija nepalīdzēja, un es dzemdēju pie piecu pirkstu atvēruma.

Es burtiski tiku sasmalcināta, bet...Bija par vēlu. Bērns piedzima ar ļoti spēcīgu hipoksiju, pneimoniju un cerebrālo trieku. Šī briesmīgā diagnoze izskanēja kā nāves spriedums. Sākumā bija reanimācija. Mans bērns gulēja, pieslēgts pie mākslīgās elpošanas aparāta un knapi spēja pakustināt rociņas. Es šņukstēju. Bet ārsti teica – atsakies no bērna, kam tev tāds. Viņa taču būs kā dārzenis. Dzemdēt vēl varēsi.

Kad par to uzzināja mans vīrs, viņš ilgi klusēja, skatīdamies vienā punktā. Un tad negaidīti paziņoja: "Ārstiem taisnība. Mums labāk jāatsakās no viņas". Viņš paņēma mani aiz rokas un tad izdvesa šos teikumus, it kā būtu noņēmis smagumu no sevis. Viņš domāja, ka esmu tādās pašās domās. Bet es klusēju - tikai tāpēc, ka sirds sāpēja tā, ka vārdiem nebija vietas. Uzzinot, ka neplānoju atteikties no meitas, vīrs atzinās, ka viņš tā nespēs dzīvot...

Un tā arī viņš atvadījās. Jā, es paņēmu bērnu viena. Man nebija iztikas līdzekļu dzīvošanai, kur nu vēl runāt par slima bērna audzināšanu. Meitu nosaucu par Viktoriju, katru dienu sarunājos ar viņu un man šķita, ka viņa mani saprot, pamirkšķinot ar actiņām. Tas bija viss, ko viņa spēja. Es skraidīju pa ārstiem, bet pieejamā bezmaksas medicīna prakstiski bija bezspēcīga. Vienā brīdī man nolaidās rokas...

Es mēģināju vērsties pēc palīdzības pie vīra, bet viņš uzstājīgi izvairījās ar mani runāt. Es sapratu, ka nespēšu neko mainīt. Atdot bērnu un atteikties no viņa – tā tāpat būt kā nāve. Tad jau labāk nomirt uzreiz. Es atvēru durvis, lai cilvēki varētu ienākt mūsu dzīvoklī, atvēru logu un uzkāpu uz palodzes. Šajā mirklī mana meitiņa iekliedzās. Viņa gribēja ēst.

Jūs nespējat iedomāties, kāds jūtu karuselis manī atmodās šajās divās sekundēs. Es apņēmīgi aizvēru logu un nekad vairs par to nedomāju. Es paņēmu Viktoriju rokās un apsolīju, ka viņu nekad neatstāšu. Es sevi "saņēmu rokās" un gāju pēc palīdzības pie svešiem cilvēkiem. Toreiz, kad bija piedzimusi mana meitiņa, nebija tik izplatīts internets un sociālie tīkli, tie vispār vēl neeksistēja. Es rakstīju sludinājumus un karināju tos uz vilcieniem, dažādās sabiedriskās vietās.

Pie manis nāca cilvēki un atnesa to, ko varēja. Ēdienu, naudu, apģērbu. Varēja sākt dzīvot un mēs sākām ārstēšanos. Pēc kāda laika mūsu dzīvē parādījās vīrietis. Kā šodien atceros, viņš atnāca un atnesa lielu lelli un naudu.

Viņš runāja par to, ka vienmēr sapņojis par bērnu, bet viņam un sievai nekas neizdodoties. Sieva viņu pametusi, un viņš atnāca pie mums un ar tādu bijību skatījās uz manu meitu. Ne tādu, kā citi. Īpašu. Viņš nāca arvien biežāk un vienmēr ar dāvanām, līdz mēs iemīlējām viens otru un sākām dzīvot kopā.

Viņš strādāja, bet es nodarbojos ar mūsu meitu. Viņš vienmēr akcentēja, ka Viktorija ir mūsu meita. Man pat izdevās paceļot. Viktorijai bija ļoti ilga un nopietna rehabilitācija. Bet mēs visam tikām pāri. Tagad manai meitai ir 25 gadi, viņai ir 20 gadus vecs brālītis. Mēs esam pati laimīgākā ģimene. Meita ļoti mīl tēti un joprojām glabā savu pirmo lelli. Un vēl – Viktorija ir sporta meistare peldēšanā. Brīnums? Nē – ticība, mīlestība, pacietība...

Jā, šī ir sāpīga tēma, bet es nolēmu to pastāstīt, jo arī šodien daudzas māmiņas ir līdzīgā situācijā, tikai patlaban ir daudz lielākas iespējas savu bērnu "nostutēt kājās". Viktorija neizveseļojās pilnībā, bet tas viņai netraucē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Ticiet saviem bērniem. Ticiet sev. Mīliet, cieniet un viss izdosies".