Latvijā radīta revolucionāra adaptīva sistēma cīņai ar izdegšanu, stresu un agresiju

"Nav neizpildāmu uzdevumu, ir sirdslēkmes 30 gadu vecumā," – mūsdienās tas vairs nav joks, bet gan psihoterapeitu un kardiologu realitāte.

Pavisam ierasts stāsts: nedēļas plāns – paveikt kaudzi neatliekamu darīšanu, lai brīvdienās aktīvi atpūstos svaigā gaisā, ar tīru sirdsapziņu un mierīgiem nerviem. Taču, tuvojoties piektdienai, neatliekamās darīšanas arvien tiek atliktas – sastrīdējies ar radiem, priekšnieks uzkrāvis jaunus pienākumus, esi neizgulējies, nelāgas ziņas izsitušas no sliedēm, gadījās pārāk interesants seriāls, nav spēka un radikulīts licis par sevi atkal manīt... Neatliekamu darīšanu kļūst arvien vairāk, dvēsele sāp, mugura smeldz, brīvdienām jāsaka – uz redzēšanos! Un kam sūdzēties? Nevienam!

Skriešana kā vāverei ritenī, trauksmi izraisošas informācijas uzņemšana, konflikti apkārtējā vidē, izdegšana darbā, sēdošs dzīvesveids, vientulība, kuru vērst par labu nav pa spēkam pat tūkstoš draugiem sociālajos tīklos, – tās visas ir 21. gadsimta reālijas. Psiholoģiskajām problēmām līdzi nāk fiziskās, bet tālu nav vairs arī finansiālās – ārsti un zāles maksā dārgi, bet mūžīgi īdoši un bieži slimojoši darbinieki nevienu neinteresē...

Kā parasti ārstē ar stresu saistītus veselības traucējumus? Nozīmē regulāru psihoterapiju, medikamentus, bet kā atbalstu – atslābinošus vingrinājumus, regulāras sporta nodarbības, sabalansētu dienas kārtību, atturēšanos no smēķēšanas, alkohola un kofeīna...

Taču kā šos nudien vērtīgos padomus sasaistīt ar mūsu dzīvesveidu un augošajām prasībām? Tieši šis jautājums nodarbināja Tarasa Ivaščenko komandu, kura ķērās pie metodes izstrādes, lai palīdzētu sasniegt maksimālo komforta stāvokli konkrētam cilvēkam ar tieši viņa individuālajiem dzīves apstākļiem un nosacījumiem. Iedot darbarīkus, ar kuriem iespējams vislabākajā veidā, nepazeminot darba spējas, pašam tikt galā ar raižu, nebūšanu un neatliekamo darīšanu gūzmu, kā arī aprīkot ar kompensatoru komplektu, lai sabalansētu gan fiziskās, gan psihiskās reakcijas uz mūsu neveselīgo dzīvesveidu.

Pēc šīs sistēmas attīstīties var ikviens neatkarīgi no fiziskā stāvokļa, auguma, svara, vecuma un dzīves pieredzes. Visi, kuri meklē radošus risinājumus dzīves problēmām un pretrunām, kuri vēlas iegūt harmoniju ar apkārtējo pasauli. Ļoti labus rezultātus sistēma sniedz cilvēkiem, kas strādā jomās, kur svarīga ir komunikācija.

Riteni izgudrot nebija nepieciešams – pie dažādām adaptācijas metodēm, lai sadzīvotu ar apkārtējo stresu, cilvēce strādājusi ne vienu vien tūkstošgadi. Latvijas darba komanda izpētījusi desmitiem dažādu kustības prakšu – jogu, kapueiru, aikido, taiči, ušu, "tensegrity", fizioterapiju, paukošanos utt. Paņēma kustības un mijiedarbību, kas daudzkārt atkārtojas, atmetot ezotēriskos, reliģiskos, sociālos un kultūras slāņus, kas ne tuvu visiem nav piemēroti.

Tālāk viss norit zinātniski. "Ir zināms, ka smadzeņu garozas daļa, kas ir atbildīga par kustību ieradumiem, atrodas blakus struktūrām, kas atbildīgas par domāšanu un sajūtām," skaidro Ivaščenko.

"Pārmaiņas un harmonizācija kustību daļā noved pie pārmaiņām domāšanā un sajūtās, smadzenes izstrādā jaunus uzvedības paraugus, kuri stresa situācijās darbosies automātiski. Vienkāršāk sakot – veselā miesā vesels gars. Kustoties noteiktā veidā, mēs varam izraisīt izmaiņas emocionālajā stāvoklī. Te jāatsauc atmiņā situācija, kad ierodies sporta zālē noguris, rūpju un neatrisināmu problēmu pārņemts, bet izej no tās atjaunojies un iedvesmots."

"Mēs mācām cilvēku, lai viņš pats konkrētajā situācijā varētu izvēlēties sev nepieciešamos vingrinājumus – tādus, kurus attiecīgajā brīdī prasa viņa organisms, nevis kaut ko par katru cenu piespiedu kārtā. Tāpat tiek pielāgota sarežģītības pakāpe, amplitūda, ritms, laiks," skaidro sensomotorās komunikācijas speciālists Sergejs Žukovs. "Parasto vingrošanu cilvēks uztver kā slodzi, kas psiholoģiski ietver slinkuma mehānismu. Mūsu sistēma nepārslogo, bet gan atslogo – gan ķermeni, gan psihi. Vingrinājumi noņem saspringumu, kas saistīts ar diezgan vienveidīgu dzīvesveidu, ļauj sajust sava ķermeņa robežas un tās paplašināt."

Sistēmai ir trīs līmeņi: darbs ar savu ķermeni, darbs ar priekšmetiem, mijiedarbība ar cilvēkiem.

Ikdienas ritumā, izpildot vienas un tās pašas darbības, cilvēks savā ķermenī "ierūsē". Visbiežāk to veicina sēdošs vai guļošs stāvoklis, kas ķermenim nebūt nav dabisks – mēs esam radīti kustībai. Taču realitātē katrs ceturtais cieš no mazkustīguma, bet jauniešu vidū – 80%. Rezultātā dažādās ķermeņa daļās rodas saspringums – mēs vienkārši vairs nesajūtam sava ķermeņa robežas. Visu pastiprina hroniskas slimības.

Lai atgrieztu cilvēku stāvoklī, kādā būt tam ir viegli un komfortabli, nepieciešams atgriezt viņam spēju vadīt savu ķermeni. Daļa vingrojumu ir veltīta tieši tam. Zināt, uz ko katrs ir spējīgs, un izkustināt visu, kas "ierūsējis". Kustība ir vienīgais ķermeņa kompensators, lai mazinātu emocionālo un garīgo pārslodzi, ko rada jaudīgā mūsu virzienā arvien plūstošā informācijas straume un augstais stresa līmenis.

"Klasiskā sportošana nepalīdzēs, jo ikviens sporta veids atstāj savu specifisko ietekmi uz ķermeni, kā arī rada negatīvus emocionālos pārdzīvojumus, kas saistīti ar sāncensību un apziņu, ka neesmu gana labs. Mēs esam par zelta vidusceļu, kurā katram ir labi," skaidro Ivaščenko.

Ja tev ir labi, tas vēl nenozīmē, ka arī citam tā paša iemesla dēļ būs labi, un sociālais faktors ir ļoti svarīgs mūsu labsajūtai. Kā iemācīties vadīt sarunu? "MoComm" sistēma palīdz sinhronizēties ar apkārtējo pasauli – vispirms ar priekšmetiem, bet pēc tam arī ar cilvēkiem, iemācot dzirdēt ne tikai sevi, bet arī citus. Ir, piemēram, vingrinājumi, kur cilvēku nogulda uz virsmas – vertikāli un horizontāli. Var nogrūst, bet var arī saudzīgi noguldīt, lai būtu patīkami. Šī prasme ir nepieciešama mediķiem un sociālajiem darbiniekiem.

"Man ir vaicājuši, kā bumbas ripināšana var palīdzēt sakārtot attiecības ar vīru, kurš atnāk mājās dusmīgs un izsalcis," stāsta Ivaščenko. "Par šo tēmu uzņēmām atsevišķu video (EMBED). Ja bumba negrib ripot – nav kontakta ar cilvēku. Mēs mācām skatīties, ko dara otrs cilvēks, un viņam pielāgoties, kā arī parādīt viņam, ka tev no viņa kaut kas ir vajadzīgs. Mijiedarbība "dzīvajā" šeit un tagad. Tas palīdzēs komunicēt gan ar skolotāju skolā, gan arī ar huligāniem uz ielas."

Nodarbībās māca izpildīt noteiktus uzdevumus vienlaikus un vienādā ātrumā, kopā un konstruktīvi: "Piemēram, lai sinhronizētos ar bērnu, reizēm pietiek pamest viņam bumbu un noķert to, kad viņš met atpakaļ," skaidro Sergejs Žukovs. "Mums ir daudz vingrinājumu pāriem, lai cilvēki gūtu kopīgas sadarbības pieredzi. Tajā nav nekādu sociālo lomu vai gaidu no otra. Te jūs vai nu darāt kopā, vai ari vingrinājuma izpilde nav iespējama – bumba kritīs, nūja kritīs no rokām."

"Vingrinājumi palīdz uzlabot sociālās komunikācijas prasmes vienam ar otru: kā vienoties, kā piedāvāt palīdzību, kā to pieņemt, kā izdarīt, lai tevi pamana, kā saudzīgi tuvināties otram cilvēkam, kā neradīt sāncensību un noskaidrot, kurš ir vainīgs, kā radīt..." stāsta Ivaščenko. "Ierodoties uz nodarbībām un atkārtojot elementus zālē, cilvēki pēc kāda laika rada modeli, kas palīdz pārnest prasmes no spēles zālē uz dzīvi. Starp tiem, kuri pie mums darbojas, bija piecu bērnu tēvs, kurš tērēja neticamus spēkus, lai visus savā starpā samierinātu. "Kāpēc mums neko tādu nemāca jau skolā?!" viņš vaicāja pēc nodarbībām. Un, manuprāt, šādas sociālās komunikācijas stundas skolā ir absolūti nepieciešamas."

Viss sākas ar iepazīšanos pašam ar sevi, savu ķermeni un tā robežām – individuāli un grupās. "Grupu nodarbībās apzināti atteicāmies no mūzikas – tā piešķir noteiktu ritmu, taču tas katram ir savs, kā arī mūzikas gaume ir dažāda. Savs ritms – tas ir ļoti svarīgi. Ja cilvēks spiests visu laiku kaut ko darīt ātrāk par savu dabisko ritmu, viņš zaudē laika izjūtu – dzīve it kā paskrien garām," skaidro Sergejs Žukovs.

Cilvēks ierodas uz individuālu konsultāciju. Pēc tam viņam tiek iedoti vingrinājumi – katrs pats lemj, ko un kā viņš var darīt. Speciālists vien koriģē. Treniņi ir iespējami pat šobrīd – tiešsaistes režīmā un svaigā gaisā. Piemēram, vairāku kilometru intensīva pastaiga mežā apvienojumā ar konkrētiem vingrinājumiem, kuru laikā tiek nodarbināts viss ķermenis, uzlādē uz ilgu laiku.

"Pamatā mūsu vingrinājumus var pildīt jebkad un jebkur – pēc nepieciešamības un prasībām," precizē Tarass Ivaščenko. "Cilvēks pats izlemj, kādi vingrinājumi viņam konkrētajā brīdī ir nepieciešami un cik daudz. Es to dēvēju par "dari, līdz ķermenis ir "paēdis"". Tas māca ieklausīties sevī. Saņemties aiziet uz sporta zāli bieži vien ir grūti, bet te ir iespējams darīt pa daļām un uzreiz justies labāk. Pēc kāda laika tas jau kļūs par nepieciešamību – nebūs sevi jāpiespiež. Reizēm cilvēki saka – mēs ne līdz galam saprotam, ko pie jums darām, bet pēc tam jūtamies lieliski. Efekts ir tūlītējs. Nav jāgaida gads, divi, desmit."

Jau tagad ir iespējams pieslēgties tiešsaistes nodarbībām pēc Sensomotorās komunikācijas sistēmas ("MoComm") – tā palīdz vieglāk pārdzīvot sarežģītus dzīves posmus, atjaunoties un no jauna adaptēties dzīvei. Sīkāka informācija – šeit.

Lai pieteiktos tiešsaistes nodarbībām, lūdzu, sazinieties motioncommunication.lv@gmail.com vai +371-27004995.

Jautājumus vari uzdot — šeit.