<a rel='cc:attributionURL' href='https://unsplash.com/@itfeelslikefilm'>&#x1F1F8;&#x1F1EE; Janko Ferlič</a> / <a rel='license' href='https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/'>cc</a>

Socializēšanās ierobežošana un trūkums ir viena no lietām, kas pandēmijas laikā skāra daudzus. Kā atjaunot kontaktus un, iespējams, ierūsējušās komunikācijas prasmes? Kā uzlabot savu spēju socializēties, ja tā nekad nav bijusi tik laba, kā gribētos? Un vai bez socializēšanās patiesi nevaram iztikt? Par to podkāstā "Laimes laboratorija" runāju ar psihoterapeitu Andri Veselovski.

“Mēs esam sociāli un bez citiem nevaram,” iesāk Andris, “mēs nevaram iemācīties valodu, nevaram iemācīties staigāt. Ja kāds piedzimst alā un aug ar vilkiem, tad viņš rāpo un nemāk runāt. Protams, sabiedrība mums ir vajadzīga, ļoti vajadzīga.” Tā ikvienu no mums ietekmē ļoti būtiski, tomēr katram proporcija, cik laika nepieciešams pavadīt vienam un cik kopā ar citiem, var atšķirties. Introvertiem cilvēkiem vajadzība būt ar citiem ir mazāka, bet ekstravertiem – lielāka. Arī intensitāte, cik ļoti mēs esam kopā ar citiem cilvēkiem, var ievērojami atšķirties. “To ir svarīgi zināt. Piemēram, pārī – iespējams, sievai gribas izstāstīt visu, kas pa dienu ir noticis, un stundu stāstīt, bet vīram varbūt pietiek, ka viņš sēž pie datora vai ir otrā istabā,” ieskicē speciālists. “Katrs var justies “kopā” pilnīgi dažādi.”

Andris stāsta, ka ir ļoti svarīgi ļaut sev darīt to, kas pašam ir vajadzīgs. Tas attiecas arī uz pabūšanu vienam vai socializēšanos. “Daži pārdzīvo, ka viņi nav sabiedriski. Viņš, piemēram, kompānijā sēž un neatrod, par ko runāt, viņš labprāt klausās. Bet viņš var pārdzīvot – ai, ai, ai, es nemāku runāt tā kā tas runīgais.” Speciālists stāsta, ka par to nevajadzētu satraukties – cilvēks var būt runīgs, viņš var būt klusāks. “Galvenais, ka tu atrodi savu komfortu, tev nav jābūt tādam kā citi.”

“Vispirms sajust, ko es gribu, kā es gribu komunicēt, cik daudz, un tad atrast to savu vietu, veidu.” Andris arī iesaka būt atklātiem, piemēram, pasakot, ka tev patīk atnākt ciemos un paklausīties, pasēdēt vai, piemēram, sēdēt pie jūras un neko nerunāt.

Vai tomēr nav būtiski nodalīt un spēt atpazīt, kad mums komunikācija un socializācija patiešām nav vajadzīga un kad mūs no tās attur, piemēram, bailes?

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!