Mūsu klīnika piedalās vispasaules pētījumā par sēnīšu infekcijas skartu nagu terapiju ar jaunas paaudzes antimikotisku līdzekli, kas pievienots pakāpeniski kūstošai nagu lakai. Sēnīšu klātbūtne parasti ir signāls, ka ādas barjera ir nepilnīga, bet tās bojājumiem jau ir dziļāki cēloņi.
Kas ir ādas sēnītes?
Ādas senīšslimības izraisa zemākie augi – sēnes (grieķu val. mykēs 'sēnes'). Tāpēc arī ādas sēnīšslimības sauc par dermatomikozēm. Šīs sēnes parazitē cilvēka ādā, matos, nagos un barojas galvenokārt no saimnieka ogļhidrātiem, ādas ragvielas. Mikroskopiski var konstatēt sēņu dzīves formas – sazarotas diegveida (zariņveida) hifas un sporas. Pēdējās var saglabāties kā ārējā vidē, tā organismā gadiem.
Ar slimību izraisošām sēnītēm var inficēties:
- tieši no slimā cilvēka (ar zvīņām, naga drumstalām, matiem, kas satur sporas);
- pastarpināti ar koplietošanas priekšmetiem (izmantojot inficētā apavus, ķemmi, dvieli utt.);
- no slimiem dzīvniekiem (biežāk kaķiem un suņiem, kas pārnesā mikrosporiju jeb kailēdi; liellopiem, kas inficēti ar trihofītiju jeb cirpējēdi).
Saslimšanu veicinoši ārējās vides apstākļi
Sēnīšslimību attīstību var veicināt:
- Viens no biežākajiem iemesliem ir "neelpojošu" jeb gaisu necaurlaidīgu drēbju un apavu valkāšana.
- Augsta apkārtējās vides temperatūra var veicināt svīšanu un ādas aizsargkārtiņas noskalošanos.
- Berze nepiemērotos apavos vai staigāšana bez tiem pa raupju virsmu bojā ādas virskārtu, padara to uzņēmīgu pret sēnītēm.
- Nepārdomāta bieža mazgāšanās vai piespiedu mazgāšanās ar stipriem attaukotājiem (profesija – krāsotājs) iznīcina ādas aizsargbarjeru, kas parasti pasargā no sēnītēm.
- Palielināta iespēja inficēties ir vietās, kur pulcējas daudz cilvēku. Starp tiem var būt inficēti. Lielāks risks inficēties ir publiskās pirtīs, pludmalēs, sporta pasākumos.
Iekšējie apstākļi, kas veicina ādas barjeras vājināšanos:
- ādas apasiņotības traucējumi,
- vielmaiņas traucējumi (cukurslimība),
- imūnsistēmas defekti,
- ādas apgādes nepietiekamība gremošanas orgānu slimības dēļ.
Sēnīšslimību var izraisīt kā ārējā vidē esošo sēņu iekļūšana organismā, tā arī ādas virskārtā normāli dzīvojošo "labo" sēņu pārmērīga savairošanās un kļūšana par kaitniecēm (daudzkrāsainā ēde) ādas barjeras vājināšanās ietekmē.
Pēdējo 30 gadu raksturīgākais sēnīšu bojājums – atlēta pēda. Tā ir "degoša", sīku zvīņu klāta, kas var veidoties, ja cilvēks teju neizkāpj no sporta apaviem. Bojājumi var būt arī pirkststarpās – ādas lobīšanās, plaisas.
Sēnīšu slimību pazīmes
- Gludā ādā ir virs ādas pacelts baltpelēkām zvīņām klāts sārts pauguriņš.
- Slimībai attīstoties, pauguriņa centrs var iegrimt, bet malas attālināties, gredzenveida vai lielākam neregulāras formas laukumam apkārt veidojoties valnītim.
- Ķermeņa krokās atrod izsutumam līdzīgu ādu ar jēlumiem, plaisām;
- Matu bojājumu parasti novēro perēklī. Biežākā matainās daļas saslimšanas pazīme ir blaugznas.
- Klijveida jeb daudzkrāsainajai ēdei raksturīgi plankumi, kas parādās vai izzūd nosauļojoties, tie ir ar nelielu zvīņošanos.
Nagu sēnītes
Ilgstoši neizprasts sēnīšu infekcijas perēklis ir nagi. Nagi ataino vispārējo veselības stāvokli, arī indivīda paradumus pēdējos trīs līdz 12 mēnešos. Nagu augšanas, atjaunošanās ātrums ir atkarīgs no vecuma. Piemēram, kājas pirmā pirksta (īkšķa) nags vecumā virs 60 gadiem spēj no jauna ataugt 12–18 mēnešu laikā.
Nagu bojājumus, kas ietver arī ap 10 procentus ādas bojājuma, bieži aizmirstam asociēt ar sasitumiem, pirkstu ievēršanu durvīs.
Simptomi, kas signalizē, ka nags ir bojāts:
- naga krāsas vai formas izmaiņas,
- audu pietūkums ap nagiem un sāpes,
- nagi var sabiezēt vai izdrupt,
- naga plātnītē var parādīties plankumi vai līnijas.
Sēnītēm labvēlīga vieta ir ieauguši nagi, to valnītis. Nagu ieaugšanas iemesli ir nepareiza nagu apgriešana, pārāk šauri apavi un kāju izsušana nepiemērotos apavos.
Ir slimības, kas nagus izmaina līdzīgā veidā kā sēnītes, piemēram, psoriāze. Precīzu informāciju par konkrēto bojājumu sniegs zinošs dermatologs.
Diagnostika notiek, izmeklējot ādas zvīņas un naga drumslas mikroskopā, iepriekš to izšķīdinot stiprā sārmā. Sēnīšu sugu nosaka, audzējot pētāmo materiālu speciālā barotnē, kurā novērsta mikrobu attīstība ar antibiotiķu piedevu. Dažas sēnīšu sugas nosaka, izmantojot ultravioleto staru lampu (Vuda gaisma).
Kāpēc sēnīte jāārstē?
Sēnītes galvenokārt dzīvo ādas raga kārtā, kur arī barojas. Sēnītes izdala organismā savas atkritumvielas. Tās izdala vielas, kas spēj kavēt normālu ādas nolobīšanos, tai skaitā uz ādas nokļuvušo alergēnu un mikroorganismu nomešanu.
Sēnītes bojātās ādas daļas kļūst pieejamas sekundārai infekcijai. Tas notiek, iejaucoties ādas imūnajās aizsardzības funkcijās. Sekas – attīstās ādas mikrobu un alerģiskas izcelsmes slimības, proti, ekzēma.
Sēnītes veicina kārpu, kas ir infekcijas slimība, saglabāšanos ādā.
Sēnīšu bojāta āda ir estētiski nepievilcīga. Atsevišķu slimību nosaukumi, piemēram, kraupis, kļuvuši par īpašvārdu izcilas nepatikas izrādīšanai – "kraupainais".
Iespējamās komplikācijas
Neārstētas ādas sēnīšslimības var izplatīties pa visu ādu, veicināt strutaina iekaisuma un ekzēmas attīstību.
Pusei no tiem, kuriem ir pēdu sēnīšslimības, ir pārvietošanās grūtības. Tas, protams, nozīmē arī apgrūtinātas darba funkcijas. Šādas grūtības ir piektdaļai iedzīvotāju.
Reizēm sēnīšslimība veicina citu ādas slimību, piemēram, psoriāzes, atopiskā dermatīta un ekzēmas attīstību.
Vispirms ir jānosaka precīza diagnoze. Nepieciešami laboratorie izmeklējumi.
Ja bojājums skar nagus un matus, ir jālieto iekšķīgie pretsēņu līdzekļi. Katram sēnīšu veidam nepieciešams atbilstoša darbības spektra iekšēji lietojams līdzeklis.
Visplašākā darbības spektra iekšējais pretsēnīšu līdzeklis ir itrakonazols. Ja ir zināma konkrētā sēnīte, kas izraisījusi bojājumus, vēl lieto terbinafīnu, flukonazolu, retāk – ketokenazolu vai grizeofulvīnu (toksiskāks).
To, kuru līdzekli ārsts iesaka lietot, nosaka arī paša pacienta iekšējo orgānu, īpaši aknu, un imūnsistēmas stāvoklis.
Nagu terapija prasa trīs līdz 12 mēnešus un noteiktus naudas līdzekļus. Tāpēc otrs būtiskais nosacījums – ievērot noteikto terapijas režīmu līdz ārsta noteiktam klīniskam un laboratoram izārstēšanas apstiprinājumam, ka slimība uzveikta.
Ārstēšanas plāns ietver arī slimību veicinošo iekšējo un ārējo faktoru novēršanu.
Vienkāršākos gadījumos pietiek ar lokālo terapiju. Te plašāka darbības spektra preperāti ir amorolfīni – krēma vai lakas formā. Labāks rezultāts ir kombinētai terapijai.
Profilakse
- Pašam jāveicina ādas aizsargspējas, vajadzības gadījumā lietojot aizsargkārtu atjaunojošu krēmu.
- Kārtīgi jānosusina āda, iznākot no dušas pēc peldēšanas vai vingrošanas – viscaur un sevišķi pirkststarpās.
- Nagi ir jāuztur tīri un sausi. Grūti nogriežami, biezi nagi vispirms ir jāatmiekšķē. Tie jānogriež viegli ieapaļi, tieši gar pirksta galu. Palikušie asumi ir jānovīlē ar vīli. Nedrīkst bojāt audus pie naga pamatnes.
- Jāvalkā tikai savi apavi. Tie nedrīkst būt pārlieku cieši, sviedrējoši.
- Pirtī un citās sabiedriskās vietās, kur pastāv inficēšanās risks, jārūpējas par higiēnu (personīgās čībiņas utt.).