1998. gada janvārī Peru no kalniem brāzās dubļu straumes kopā ar nolauztiem kokiem, izpostot Santa Terezas ciematu un nogalinot cilvēkus. Straumes izskaloja tiltus, pat asfaltu un arī kapsētu. Pa ielām peldēja zārki... Pārmērīgajā mitrumā un karstumā savairojušies knišļi, un daudzie noslīkušie dzīvnieki izplatīja epidēmijas.
Peruāņi šo dabas katastrofālo parādību nosaukuši par Elninjo (spāniski El Nino - bērns, mazulis, “Jēzus bērns”), jo tā sākas ap Ziemassvētkiem un atkārtojas katrus trīs četrus gadus, bet sevišķi spēcīgi izpaužas apmēram ik pēc desmit gadiem. Elninjo ir okeāna un atmosfēras parādību savstarpējās saistības piemērs, kad tiek mainīts parastais okeāna straumju, gaisa temperatūras un nokrišņu režīms.
Atkarībā no tā, kā veidojas šīs regulārās katastrofālās atmosfēras stāvokļa izmaiņas un kā tās izpaužas katrā konkrētajā gadījumā, izšķir šīs globālās parādības divus tipus: Elninjo (saistīts ar gaisa masu sasilšanu, okeāna ūdens pastiprinātu iztvaikošanu un nokrišņu veidošanos) un Laninja (saistīts ar gaisa masu atdzišanu, iztvaikošanas samazināšanos un sausuma iestāšanos).
Atsevišķu Elninjo enerģija tiek pielīdzināta vairāk nekā miljonam Hirosimas atombumbu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!