Kompaktdisks un citi aizgājēji  (174)

Mūzikas industrijas pārstāvji norāda, ka vēl 2015. gadā kompaktdisku pārdošana ienesīs pietiekamu peļņu, lai no šī formāta neatteiktos. Tas gan nav liedzis jau pirms vairāk nekā gada izskanēt informācijai, ka citi datu formāti un interneta pakalpojumu sniedzēji attīstās tik ātri, ka diski pazudīs daudz straujāk, nekā mēs to varētu iedomāties. Par to liecina arī daudzu jaunu datoru modeļu parādīšanās, kuru korpusos nemaz nav paredzēta vieta disku lasītājam. Turklāt jāņem vērā fakts, ka ierasto galda un klēpjdatoru pārdošanas apjomi tikpat kā neaug, kamēr diskus neatbalstošo planšetdatoru tirgus palielinās ar aizvien pieaugošu ātrumu.

Vienīgi vinila plašu atskaņotāji un pašas plates nupat uzņēmušas jaunus apgriezienus un jau piekto gadu to ražotāji kāpina pārdošanas apjomus.

Portāls "Delfi" iepazīstina ar kompaktdiskiem un citiem populārākajiem datu nesējiem, kuri zaudē vai jau zaudējuši savu popularitāti citu, daudz modernāku tehnoloģiju priekšā:

Darbu pie kompaktdisku izstrādes divi tā laika lielākie mājas elektronikas ražotāji - "Sony" un "Philips" - bija uzsākuši jau 70. gados. Kamēr "Philips" pirmie izstrādāja kompaktdiska tehnoloģiju un izmēru, "Sony" strādāja pie mūzikas ieraksta formāta standarta. Jau kopš tā pirmsākumiem tieši mūzikas bizness bijis spožā apļa galvenais attīstīšanas iemesls.

1979. gadā abi nozares dūži izveidoja apvienotu komandu, lai izveidotu vienotu kompaktdiska standartu, kā arī attīstītu lāzera un optiskā diska tehnoloģijas. Viņu pirmajā eksperimentālajā diskā bija ierakstīta Riharda Štrausa skaņdarbs "Alpu simfonija" Berlīnes filharmoniskā orķestra izpildījumā.

1982. gada 1. oktobrī līdz ar pirmo atskaņotāju "Sony CDP-101" Japānā tirgū parādījās arī pirmais komerciālais kompaktdisks, kurā bija ierakstīts Billija Džoela albums "52nd Street". Tomēr pārējā pasaule pirmos CD (kopumā 16 dažādu izpildītāju albumus) un to atskaņotājus veikalos varēja nopirkt tikai 1983. gada 2. martā, ko Rietumu pasaule uzskata par CD "dzimšanas dienu".

Lai gan sākotnēji atskaņotāju un arī pašu CD lielā cena tos ļāva iegādāties vienīgi melomāniem, pāris gadu laikā cena kritās un jau 1985. gadā pirmie mūziķi pārdeva vairāk nekā miljons albumu kopijas.

Gan "Philips", gan "Sony" savu sadarbību turpināja, izstrādājot diskus, kuros var ierakstīt arī cita formāta informāciju. Tā jau 1985. gadā tika izdots pirmais CD-ROM jeb disks, kurā ierakstīti arī cita veida dati, ne tikai mūzika, bet 1990. gadā pasaule iepazina CD-R jeb disku, kurā datus var ierakstīt pats lietotājs. Pagājušā gadsimta 90. gadu beigās CD atskaņotāji jau vairumā pasaules jauno auto bija nomainījuši kasetes un no datoru korpusiem pazuda diskešu lasītāji.

Tiesa, arī pats kompaktdisks pēc neilga laika sāka piedzīvot norietu. Par vienu no galvenajiem iemesliem parasti tiek minēta tā cena un praktiskums. 1995. gadā CD pašizmaksa iekļāva 30 centus par albuma plastmasas vāciņu, 10-15 centus par pašu disku. Gan kasetes, gan diski, ikreiz parādoties tirgū bija dārgāki nekā to priekšgājēji, kas vēlāk "Apple" ienākot mūzikas tirgū un piedāvājot iegādāties Mp3 formāta dziesmas par 99 centiembija apvērsums. Arī CD ilgmūžība ir visai ierobežota, jo tie ir pakļauti fiziskai iedarbība, kuras rezultātā informācija vai pats disks var tikt pazaudēts, bet Mp3 ir virtuāls un viegli iespējams izveidot tā rezerves kopijas.

Līdz ar citu datu nesēju un interneta attīstību kopš šā gada pirmās desmitgades vidus CD pārdošanas apjomi ik gadu ir ievērojami kritušies, turklāt tā norieta prognoze visai precīzi izteikta jau 2004. gadā, kad norādīts, ka 2008. gadā 20% no visiem mūzikas ierakstiem pārdos internetā.

Savukārt aptuveni pirms gada parādījās baumas, ka jau 2012. gada beigās lielie mūzikas izdevēji grasās no kompaktdiskiem atteikties pavisam. Kā redzams baumas bijušas tikai baumas un vēl pēc diviem gadiem digitāli pārdotā mūzika nespēs ienest vairāk naudas kā fiziski izdoti albumi (pēc "nme.com" aplēsēm), taču tendence ir skaidra - diskus nomaina citi datu nesēji un internets.

Optisko disku attīstības iedvesmoti "Sony" turpināja izstrādāt dažādus to variantus. Rezultātā tapa kompaktdiska un disketes mistrojums - optiski magnētiskais Minidisc (MD) formāts. Tas gan tikai izmēra ziņā līdzinājās disketei, bet cenas un pielietojuma dēļ popularitāti galvenokārt guva tikai Japānā.

Pie kompaktdiska izstrādes abas lielākās kompānijas darbojās kopā, taču līdz ar "Sony" digitālās audiokasetes prezentāciju 1987. gadā un "Philips" 1992. gadā prezentēto digitālo kompakt-kaseti kā atbildi, tās abas bija uzsākušas cīņu par jaunu tirgus nišu - jaunu formātu mūzikas ierakstīšanai izstrādi. Abi pirmie digitālo kasešu varianti gan cieta visai lielu finansiālu neveiksmi. Veiksmīgākais no mēģinājumiem izdevās "Sony" prezentējot MD formātu.

Tas salīdzinoši ātri iekaroja mūziķu un mūzikas fanātiķu sirdis, taču cerēto popularitāti guva vienīgi Japānā. Par galveno trūkumu savulaik tika nosaukts mazais mūzikas albumu iznākšanas skaits šajā formātā. Lai gan minidiski tika plānoti kā lētāks aizvietojums digitālajai audiokasetei, to atskaņotāji, kā arī tukšie diski vienalga bija pārāk dārgi un vidējam patērētājam nepieejami. Redzot MD zemo popularitāti, citviet pasaulē bija nopērkami gandrīz tikai "Sony" MD atskaņotāji, kamēr Japānā tos un pašus diskus tirgoja arī "JVC", "Sharp", "Pioneer", "Panasonic".

Īsti neguvis atbalstu, formāts jau pēc pāris gadiem piedzīvoja strauju norietu līdz ar CD-R aizvien lielāko pieejamību, taču līdz ar zibatmiņu un digitālo mūzikas atskaņotāju parādīšanos tie praktiski pazuda no pasaules tirgiem, paliekot aktuāli vienīgi Japānā. Taču arī šajā valstī šā gada marts ir izziņots par pēdējo mēnesi, kurā būs nopērkami tukši minidiski un to atskaņotāji.

Visvairāk digitālās atmiņas aizņem tieši videofaili. Jo kvalitatīvāku vēlamies ierakstu, jo ietilpīgākam jābūt atmiņas nesējam. Galvenokārt tieši filmu dēļ savulaik tika radīts DVD formāts un, redzot nozares potenciālu, tika izstrādāti arī HD-DVD un Blu-Ray formāti.

Līdzīgi kā gandrīz ar jebkuru biznesa ideju, kuras potenciālu vienlaikus saskata vairāki nozares milži, arī par filmu atskaņošanas formātiem sākotnēji bija ļoti aktīva cīņa. Kompaktdiska radītāji "Philips" un "Sony" bija izstrādājuši Multimediju kompaktdiska formātu (MMCD), bet teju visi to lielākie konkurenti ("Toshiba", "Time Warner", "Matsushita Electric", "Hitachi", "Mitsubishi Electric", "Pioneer", "Thomson" un "JVC") bija apvienojušies, lai radītu "Super Density" disku jeb SD.

Datoru ražotāji norādīja, ka dažādo formātu cīņa būs pārāk dārga, tāpēc abu karojošo pušu plānus noraidīja, tā vietā pieprasot izstrādāt vienotu formātu. Šī iemesla dēļ četri lielākie ražotāji - "Philips", "Sony", "Toshiba" un "Panasonic" - apvienoja spēkus un 1995. gadā prezentēja kopīgi izstrādāto DVD formātu. Galvenais ieguvums bija ierastā kompaktdiska izmēra saglabāšana, kamēr saglabājamo datu apjoms ievērojami pieauga no standarta 700 megabaitiem līdz 4,7 gigabaitiem.

Teju desmit gadus pēc DVD parādīšanās tirgū 2006. gadā tika prezentēti divi jauni video ieraksta formāti - HD-DVD un Blu-Ray Disc. Vienā varēja tikt ierakstīti 30 GB informācijas, kamēr otrā - 50GB. Atšķirībā no laika, kad notika vienošanās par DVD formātu, šajā gadījumā kopsaucēja meklējumi izpalika un cieta abas puses. Pircēji sākotnēji nespēja izvēlēties kurai pusei pieslieties, jo katram formātam bija nepieciešams savs atskaņotājs, bet riskēt nopirkt to, kurā pēcāk netiks izdotas filmas, daudziem bija pārāk biedējoši.

"Toshiba" savu lolojumu HD-DVD nolēma pārtraukt ražot un izplatīt galvenokārt kinokompāniju un filmu izplatītāju neatsaucības dēļ un tāpēc, ka "Sony" jaunajā spēļu konsolē "PlayStation 3" iekļāva Blu-Ray diska lasītāju.

Lai gan Blu-ray bija pārliecinošs jaunās paaudzes filmu formāta izdzīvotājs, vēl teju piecus gadus pēc cīņas beigām pasaulē joprojām vispopulārākais ir DVD formāts. ASV ir pat redzama tendence, ka daudzi Blu-Ray diski tiek pārdoti komplektā ar DVD versijām. Viens no galvenajiem jaunā formāta konkurentiem ir pieaugošie mediju pakalpojumi, piemēram, filmu "īre" internetā (tostarp digitālā televīzija), kas piedāvā filmas noskatīties, pašus diskus neiegādājoties.

Pirmās videokasetes parādījās jau 1971. gadā, kad "Sony" prezentēja U-matic kasetes formātu, kas bija savam laikam revolucionārs, jo magnētiskā lenta vairs nebija jātin no viena ruļļa citā, bet atradās vienā nelielā kasetē. Formāts savas cenas dēļ gan bija pieejams tikai profesionāļiem, tāpēc pēc četriem gadiem kompānija piedāvāja nākamo, patērētājiem jau daudz pieejamāko Betamax kasetes formātu. Tikmēr kompānija "JVC" bija izstrādājusi VHS kasetes formātu.

Lai gan arī citas kompānijas piedāvāja dažādus video ierakstīšanas formātus, galvenā cīņa izvērtās tieši starp VHS un Betamax. "Sony" cīņu zaudēja, turklāt ar lieliem finansiālajiem zaudējumiem, jo vairāk nekā desmit gadus ieguldīja milzu līdzekļus sava formāta reklamēšanai un izplatīšanai, līdz 1988. gadā pati uzsāka VHS atskaņotāju tirgošanu.

Jau izstrādājot formātu, tā radītāji kompānija "JVC" definēja, ka VHS atskaņotājiem jābūt savienojamiem ar visiem televizoriem, kā arī ar citiem atskaņotājiem un kamerām, kvalitātei jābūt ne sliktākai kā televīziju pārraidītajai, kasešu ieraksta garumam jābūt vismaz divām stundām un tām visām jābūt vienādi lietojamām visos atskaņotājos. Turklāt tika nosprausts mērķis ražot atskaņotājus, kuru detaļas ir izturīgas, bet vajadzības gadījumā arī viegli maināmas, jo galvenā peļņa tika paredzēta no kasešu pārdošanas.

VHS kļuva par galveno video formātu gandrīz trīsdesmit turpmākos gadus. Tikai pēc 1997. gada, videofilmu galvenajā tirgū ASV VHS popularitāte sāka strauji kristies. Pēdējā lielā Holivudas filma, kas iznāca VHS formātā (kā arī DVD) bija Deivida Kronberga 2005. gada filma "Vardarbības vēsture".

Tiesa, arī šajā sektorā Japāna izceļas, jo joprojām atsevišķas filmas iznāk visos trijos galvenajos video formātos - VHS, DVD un Blu-Ray.

Līdz pat nesenam laikam mūzikas industrijā teju piecdesmit gadus valdīja audiokasešu formāts. "Philips" 1962. gadā izstrādātā audiokasete, kas vēlāk kļuva arī par kompaktdiska izmēra standartu (diska diametrs ir garums pa kasetes diognāli), tirdzniecībā Eiropā nonāca 1963. bet ASV 1964. gadā, un līdz desmitgades beigām bija pārdoti jau vairāki miljoni to atskaņotāju.

Līdz pat septiņdesmito gadu sākumam ierakstu kvalitāte gan bija tik slikta, ka kasetes nebija paredzētas mūzikas ierakstīšanai. Septiņdesmito gadu beigās tās pasaulē jau bija kļuvušas daudz populārākas par vinila platēm, bet līdz ar 1979. gadā prezentēto "Sony Walkman" portatīvā atskaņotāja radīšanu mūzikas klausīšanās kultūra bija pilnībā izmainīta - sevis izvēlētu mūziku varēja klausīties jebkur, ne tikai noteiktās telpās un laikā.

Kasete, atšķirībā no iepriekš pastāvējušajiem ierakstu veidiem, pasaulē ienesa arī dažādas sociālas izmaiņas. To vienkāršotā kopēšana un finansiālā pieejamība radīja plašu pagrīdes mūzikas grupu attīstību, kā arī ļāva dažāda veida audio ierakstus nogādāt gan aiz "dzelzs priekškara", gan citās iepriekš Rietumu kultūrai slēgtās sabiedrībās.

1993. gadā šis formāts piedzīvoja norieta sākumu - kompaktdisku atskaņotāju pārdošanas apjomi pirmoreiz pārsniedza kasešu atskaņotāju pārdošanas apjomus. Tā, piemēram, ASV pārdoto kasešu apjoms kopš 1990. gada līdz 2009. gadam bija krities no attiecīgi 442 miljoniem līdz 34 tūkstošiem. Kasetes gan joprojām ir viens no galvenajiem audio formātiem daudzās attīstības valstīs. Tāpat tas visā pasaulē joprojām ir populārākais mācību materiālu un jauno grupu ieraksta formāts.

Kasetēs esošās magnētiskās lentas tika izgudrotas vēl trīsdesmitajos gados. Kopš magnētiskās lentes darbības principa radīšanas līdz pat deviņdesmitajiem gadiem tās bija populārs alternatīvais skaņas ieraksta formāts. Pasaulē popularitāti tās ieguva galvenokārt radiostaciju un melomānu vidū, kā arī tika plaši izmantotas dažādu profesionāļu, piemēram, izmeklētāju, žurnālistu, vēlākos gados arī diskotēku spēlētāju vidū.

Par galveno formāta attīstības soli uzskata sabiedroto spēku guvumu Otrā pasaules kara laikā, kad tie pārsteigti atklāja Vācijā īsi pirms kara izstrādātās tehnoloģijas, kuras ļāva ierakstīt daudzkārt kvalitatīvāk, ilglaicīgāk un lētāk par esošajiem skaņas ieraksta formātiem. Amerikāņi, izmantojot vāciešu sasniegto, attīstīja magnētisko lenšu ierakstu, ko īpaši atbalstīja un finansēja četrdesmito gadu zvaigzne Bings Krosbijs. Tajā laikā radiostacijas nelabprāt spēlēja ierakstus galvenokārt to sliktās kvalitātes dēļ, taču Krosbijam bija apnicis uzstāties radiostacijās teju katru otro dienu. Sākotnēji ierakstījis savus radio šovus, viņš ieguldīja līdzekļus arī magnētisko lenšu ierakstītāju ražošanā.

Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados izveidojās vairāki standartizēti lenšu ruļļu un kasešu formāti, kas savu norietu piedzīvoja līdz ar kompaktdisku parādīšanos.

Kurš gan neatceras disketes. Vēl patlaban daudzu mājas datoru korpusos iemontēti to lasītāji, kuri jau gadiem netiek izmantoti. Citiem kādā disketē vēl stāv saglabāts "kāds svarīgs dokuments", kuru reiz noteikti vajadzēs, taču pašam nezināmu iemeslu dēļ tas joprojām atrodas disketē. Jāatzīst, ka laikā, kad aizvien vairāk tirgū parādās datori pat bez CD lasītājiem, diskešu lasītāji pieder gandrīz vai datoru laikmeta aizvēstures periodam.

Pirmo disketi ar tam laikam neaptverami milzīgu - 79,75 KB - atmiņu 1971. gadā tirdzniecībā piedāvāja kompānija "IBM". Informācija tajā bija jau ierakstīta un nebija dzēšama vai izmaināma. Kopš tā brīža teju katru gadu kāda kompānija piedāvāja jaunas disketes, ikreiz vismaz dubultojot iepriekšējās ietilpību. Līdz pat 1976. gadam tirgū bija vienīgi 8 collu disketes, kas vēlāk tika aizvietotas ar 5,5 collu un daudziem jau pazīstamākajām 3,5 collu disketēm, kuras starp citu parādījās jau 1982. gadā, taču vēl ilgi nekļuva par vienīgajām. Tirgū parādījās arī 2 un 2,5 collu versijas, taču tās popularitāti neguva.

Visizplatītākais 3,5 collu diskešu formāts ar 1,4 MB lielo atmiņu pasaulē nāca 1987. gadā. Ilgu laiku pat pastāvēja uzskats, ka tas ir vairāk nekā jebkad parastam lietotājam būs nepieciešams. Turpmāko desmit gadu laikā disketes piedzīvoja savus ziedu laikus un arī norietu. Ap 2000. gadu lielākā daļa jauno datora mātesplašu jau vairs neatbalstīja diskešu formātus. Ja vēl teju visus pagājušā gadsimta 90. gadus diskete bija laba alternatīva kompaktdiskiem datu pārnešanai no viena datora uz otru galvenokārt savas cenas un vienkāršā datu ieraksta ziņā, tad jau nedaudz vēlāk to strauji izkonkurēja interneta pieaugošā pieejamība un zibatmiņu izplatība.

Nav nemaz tik seni tie laiki, kad teju katram bija filmiņas fotoaparāts līdzīgi kā tagad katram ir pieejama digitālā kamera. Tiesa, digitālo kameru ievietošana pat mobilajos telefonos padarījusi tās pieejamākas nekā filmiņu kameras jebkad ir bijušas, kas arī bija galvenais iemesls fotofilmiņu norieta sākumam.

Pirmā caurspīdīgā plastiskā fotofilmiņa radīta jau 1889. gadā, taču savas augstās ugunsbīstamības dēļ iemantoja "nitrāta filmas" nosaukumu. La gan jau 1908. gadā "Kodak" radīja filmiņu no uzticamāka materiāla, "nitrāta filmas" kinondustrijā un rentgena uzņēmumu taisīšanā izmantoja vēl vairākus gadu desmitus. Savukārt pirmo mūsdienīgo krāsu filmu kino vajadzībām kompānija tirgū pirmoreiz piedāvāja 1935. gadā, bet jau pēc gada bija nopērkama krāsainā filmiņa arī privātai lietošanai. Ārkārtīgi lielās krāsu filmiņas izmaksas vēl daudzas desmitgades atturēja no plašas to ienākšanas ikdienas lietotāja mājās.

Fotofilmiņas norietu līdz ar digitālās ēras uzplaukumu spilgti iezīmēja pasaules lielākā fotoproduktu ražotāja "Kodak" noriets. Teju desmitgadi kompānija cīnījās, lai iekļūtu digitālā foto tirgū, taču pirms gada parādījās ziņas par uzņēmuma bankrotu. Patlaban jau gandrīz visas tā galvenās rūpnīcas ir slēgtas. Filmiņu ražošana gan vēl tiekot turpināta, taču lielāko pieprasījumu nodrošina kvēlākie fotoentuziasti un kino industrija, kura gan arī sākusi pāriet uz digitālajām kamerām. Pēdējoreiz ar peļņu uzņēmums strādājis 2007. gadā.