Lucavsalas mazdārziņos vasaras nogalēs novērojama pamatīga rosība. Lielākā daļa nomnieku tver iespēju savā zemes pleķītī izaudzēt dārza labumus, taču aiz kāda pīta zedeņu žoga paveras skats, kas iederētos senās amatniecības nometnē. Biedrības "Latvijas arheoklubs" dārzā tiek rūpīgi gatavotas formas, kurās pavisam drīz pašu rokām tiks izlieti bronzas priekšmeti, lai labāk izprastu, kā to pagātnē darījuši mūsu senči.
Viens no eksperimentālās arheoloģijas pionieriem, Hanss-Ole Hansens, 1963. gadā Vācijā uzbūvēja autentisku dzelzs laikmeta māju. Balstoties uz arheoloģiskajos izrakumos atrasto, māju piepildīja ar laikmetam raksturīgiem priekšmetiem, traukiem un ēdienu. Tā vietā, lai mītni izrādītu apmeklētājiem kā etnogrāfiskā muzejā, pētnieki rūpīgi veidotajai būvei pielaida uguni.
Kontrolētā eksperimentā nodedzinātā māja tika aprakta ar zemi, lai tur vēlāk varētu veikt izrakumus. Pēc vairākiem gadiem, gruvešus atrokot, varēja iegūt ļoti daudz informācijas par dzelzs laikmeta mītnēm. Piemēram, ka no sadegušiem graudiem paliek mazi, melni punktiņi. Ja mājai bijis niedru jumts, tad gruvešos būs sarkanas nokrāsas izdedži. Veicot reverso izpēti, jauniegūtās zināšanas var salīdzināt ar citos izrakumos atrasto, lai precīzāk interpretētu un labāk saprastu seno cilvēku dzīvi.
Turpinot Hansena un citu vēsturnieku iedibinātās tradīcijas, Rīgas centrā jūlijā notika eksperimentālās arheoloģijas vasaras skolas nodarbības, kas pulcēja vairāk nekā 40 dalībnieku no Latvijas, kā arī viesus no Nīderlandes un Japānas.
Pēc viduslaiku mūka sarakstītas instrukcijas veidotajā krāsnī, kam veidotāji devuši vārdu "Osvalds", temperatūra pārsniegusi 1000 grādu atzīmi pēc Celsija. Bronza tīģelī ir izkususi, un tūliņ tiks lieta naža formā, līdzīgi kā to pirms vairākiem tūkstošiem gadu darījuši senie cilvēki.
Saprast, izglītot un izklaidēt
Latvijā eksperimentālā arheoloģija no atsevišķu interesentu hobija atsevišķā nozarē pāraugusi vien nesen. Galvenais notikums ir ikgadējā eksperimentālās arheoloģijas vasaras skola, ko rīko "Latvijas arheoklubs" ar arheologu, vēstures zinātņu doktoru Artūru Tomsonu priekšgalā.
Baltijas eksperimentālās arheoloģijas un seno tehnoloģiju pirmsākumi vasaras nometnes formā meklējami 2013. gadā, taču par pirmsākumiem uzskatāms laiks ap 2009. gadu. Pirmie pasākumi noritēja Vecpiebalgā šaurā domubiedru lokā, praktiski nekurienes vidū, norāda Tomsons.
"Sēdējām pašbūvētā slietenī, dīrājām kaimiņa āzīti ar pašu gatavotiem krama nažiem, turpat to arī uzcepām un noēdām. Ļoti dabiski un naturāli, tā labā sasmērēto roku sajūta. Jo kāda jēga braukt 300 kilometrus, un pa kluso ņemt visu līdzi komfortam, kā tas nereti notiek?" stāsta Tomsons.
Pēc tam trīs gadus nometne notikusi Āraišu muzejparkā, taču pēdējos gados tā tiek rīkota Rīgā – "Latvijas arheokluba" dārzā Lucavsalā.
"Jau pirmajā gadā sapratām, ka vēsturniekiem un antropologiem, kas ir pamatauditorija, papildus nepieciešamas dažādu blakus nozaru speciālistu lekcijas, tādēļ sākām aicināt – pie mums dažādas prasmes apgūt palīdzējuši tādi zināmi pētnieki kā Līga Zariņa, Māris Rudzītis, Ivo Dinsbergs un citi," par vasaras skolu stāsta Tomsons.
Šobrīd "Latvijas arheokluba" vasaras skola domāta kā papildu resurss vēstures un arheoloģijas apgūšanai un izzināšanai, piedāvājot papildizglītības iespējas ikvienam interesentam, ne tikai vēstures un antropoloģijas studentiem, kā tas bija sākumā.
Kā pārliecinājās "Delfi", eksperimentālā arheoloģija aizrauj arī tos, kuri ikdienā nav saistīti ar vēstures izpēti. Kopā ar vēstures studentiem un meistarklašu pasniedzējiem savu roku senajā amatniecībā iemēģina arī Uģis Bērziņš, kurš nometnē piedalās ar savām divām meitām. Sarunā ar "Delfi" viņš norāda, ka ļoti augstu vērtē pasākuma formātu. "Vasaras nometnē katru dienu iespējams apgūt interesantas lietas no vēstures, darboties ar autentiskiem instrumentiem un rīkiem, tajā pašā laikā joprojām atrodoties galvaspilsētā," pauž Bērziņš.
Īpaši vērtīgas, kā uzsver Bērziņš, ir praktiskās nodarbības, kur meistarklasēs priekšmetus no sākuma līdz beigām rada ar savām rokām. Viņš norāda, ka arī meitas ar lielu interesi izmēģinājušas prasmes dažādu laikmetu un metožu amatniecībā, īpaša pievienotā vērtība ir iespēja adatas pinuma vai akmens laikmeta tīklu gatavošanas meistarklasēs radītos priekšmetus vest mājās un paturēt par piemiņu.
Svarīgs ir autentiskums
Liela vērība arheoloģijas vasaras skolā tiek pievērsta tam, lai izmantotās metodes un rīki būtu pēc iespējas tuvāki tiem, kādus pagātnē izmantoja senie cilvēki. "Latvijas arheokluba" veidotā krāsns "Osvalds" ir veidota pēc vairākus gadsimtus senām instrukcijām, un tai pat nevajag plēšas, lai sasniegtu bronzas kušanas temperatūru, kas ir aptuveni 1050 grādi pēc Celsija.
Dabiskās vilkmes krāsns aprakstīta 12. gadsimta sākumā viduslaiku mūka un juveliera Teofīla darbā "Par dažādām mākslām" ("De Diversis Artibus"), kur lasāmas instrukcijas par akmeņu apstrādi, dzelzi, tā rūdīšanu. Tāpat mūks aprakstījis, kā metālapstrādes vajadzībām taisīt tīģeļus, kā arī pieminējis krāsns konstrukciju krāsaino metālu apstrādes vajadzībām.
Arī formas metāla liešanai tiek veidotas pēc autentiskām metodēm. Sākumā izveido priekšmeta vaska modeli ar maziem kanāliņiem, pa kuriem izplūst gaisam. Vaska figūriņa tiek apklāta ar māla un pelnu maisījumu, bet lejamās veidnes masu veido no ugunskurā izkarsētas melnzemes un olas baltuma maisījuma. Melnzemes karsēšana nepieciešama, lai masā būtu pēc iespējas mazāk organisko vielu, savukārt olas baltums darbojas kā saistviela. Kad veidne sakaltusi, tajā esošo vasku izkausē, līdz paliek pilnīgi sausa veidne ar dobumu, kurā tiek ielieta kausēta bronza.
Kad bronza izkausēta, šķidro metālu strauji ielej formā, un gatavo priekšmetu atdzesē ūdenī. Laikietilpīgie sagatavošanās darbi nesuši rezultātu, un tika iegūts bronzas naža asmens. To noslīpējot un pievienojot spalam, ir iegūts autentisks bronzas laikmeta nazis, līdzīgs tiem, kādus cilvēki izmantoja pirms vairākiem tūkstošiem gadu.
Ar tādu pašu uzmanību pret detaļām noritēja arī pārējie arī pārējie vasaras skolas pasākumi. Nodarbību apmeklētāji varēja iemēģināt roku dzelzs apstrādē un kalšanā, aušanā, ziepju izgatavošanā un māla keramikas veidošanā bez ripas. Tāpat vasaras skolā viesojās senvēstures lietpratēja Lucia Ros no Nīderlandes, kuras vadībā norisinājās akmens laikmeta stila zvejas tīklu gatavošanas meistarklase.
No rokdarbiem līdz pētnieciskiem darbiem
Darbarīku, ēku un sadzīves priekšmetu rekonstrukcija nav tikai izklaide, eksperimentālā arheoloģija iet roku rokā ar klasisko vēstures pētniecību no avotiem. Eksperimentu rezultāti tiek apspriesti starptautiskās konferencēs Nīderlandē, Spānijā, Itālijā, arī Serbijā. Nereti konferences ir arī ar pavisam praktisku ievirzi. Piemēram, Īrijā kādā konferencē tika izliets bronzas zobens, kuru pēc tam sazāģēja piecos gabalos un skatījās, vai metāla struktūra sanākusi līdzīga tam, kas atrasts izrakumos. Tā var saprast, vai pielietotā metāla liešanas metode bijusi pareiza. Kā norāda Tomsons, arheoloģijā atrasto priekšmetu radīšanas metode bieži vien nav zināma – izrakumu ieguvums ir "mēms" priekšmets.
Cenšoties atkārtot metodes, ar kurām radīti akmens, dzelzs un bronzas laika priekšmeti, var labāk saprast tā laika cilvēku dzīvi. Var pilnīgi citām acīm paraudzīties uz arheoloģiskajiem atradumiem, kas paši par sevi neko pastāstīt nevar un ir pilnībā atkarīgi no pētnieka godaprāta un zināšanām, tos interpretējot.
"Eksperiments arheoloģijā ir metode, kuru izmantojot pētnieks labāk saprot izrakumos ieraudzīto," stāsta Tomsons. Tā ir interpretācijas metode, un tās īstais rezultāts ir nevis izkaltā nagla vai uzbūvētā māja, bet zināšanas, kas iegūtas taisīšanas procesā. Pieejai var vilkt diezgan lielas paralēles ar kriminālistiku, kur arī cieņā ir simulāciju eksperimenti. Vienīgi arheoloģiskais materiāls ir pāris gadu tūkstošu senāks, norāda Tomsons.
Eksperimentos radītie priekšmeti bieži vien tiek iznīcināti, bet eksperimenta galvenais rezultāts ir informācija, dati. Ievāktajai informācijai jābūt apkopotai tā, lai eksperimentu varētu atkārtot. Ja tā nav, tad tā ir nevis eksperimentālā, bet "eksperiencālā" arheoloģija, stāsta Tomsons.
Šādas praktiskās zināšanas iet roku rokā ar teoriju, kā, piemēram, savulaik podnieces Baibas Dumpes kopprojekts ar akmens laikmeta pētnieku Valdi Bērziņu. Apvienojot abu prasmes un zināšanas, tika izveidota publikācija par pārtikas gatavošanu neolīta laikmeta traukos.
Ārzemēs daļa no akadēmiskām studijām
"Tajā brīdī bijām 34 studenti, un pasniedzēji patiesībā nezināja, ko ar mums darīt. Droši vien nostrādāja tas, ka tas tajā brīdī bija kas jauns un Latvijā mazāk pazīstams, tāpēc arī daudzi iestājās. Otrā kursa sākumā aizbrauca uz pirmo vasaras arheoloģijas skolu, no kā arī radās interese studēt vairāk par pagātnes sabiedrībām," par antropoloģijas studiju pirmsākumiem Latvijas Universitātē stāsta vasaras skolas apmeklētāja Katrīna Grigorjeva.
Kad antropoloģijas programma LU tikko izveidota, jaunajam kursam tika savākti pasniedzēji no dažādām nozarēm un universitātēm. Taču, laikam ejot, izveidojies savs mācībspēka kodols un skaidrāka vīzija par to, kas studentiem būtu jāapgūst. Šobrīd antropoloģijas kursā arī iekļautas četras lekcijas par arheoloģiju. Eksperimentālā arheoloģija akadēmiskā līmenī tiek docēta gan Viļņas, gan Tartu universitātēs.
Pēc bakalaura studiju beigšanas Grigorjeva devās uz Nīderlandi studēt – nu jau tieši arheoloģiju. Tur neatņemama studiju daļa ir lauka nodarbības, kur, piemēram, māca meklēt krama lauskas, atpazīt tās izrakumos. Praktiskās iemaņas pēc tam izmanto, pētot jaunus izrakumus un vadot ekspedīcijas. Kā norāda Grigorjeva, aptuveni 40 procenti no arheoloģijas studijām ārzemēs ir praktiskās nodarbības. Tajās rāda, kā atšķiras materiāli un kā identificēt seno cilvēku izmantotos priekšmetus. Grigorjeva pārliecināta, ka eksperimentālā arheoloģija ir noderīga ne tikai vēsturniekiem.
Antropologiem tā palīdzētu labāk izprast sabiedrību uzbūvi, pauž Grigorjeva. Izglītība antropoloģijā bieži koncentrējas uz mācībām nevis par vēsturisku sabiedrību uzbūvi un īpašībām, bet mūsdienu sociālajām problēmām, stāsta Grigorjeva. Piemēram, kā dažādie sociālie procesi atainojas Latvijas vai plašākā sabiedrībā. Arheoloģijā līdzīgas tēmas apskata no daudz šaurāka leņķa, koncentrējoties uz to, kā raksturot sabiedrību, izzinot pagātnes pieredzi.
Nodarbojoties ar eksperimentālo arheoloģiju, var iepazīties ar objektiem, kad tie ir veseli. Tās jau ir nevis lauskas, bet veseli podi un veseli bultu gali. Tas papildina zināšanas un palīdz precīzāk identificēt dažādus izrakumos uzietus objektus.
"Esmu ļoti daudz rakusi keramiku un, aizverot acis, varu perfekti atcerēties kādu gabaliņu, kas atrasts izrakumos. Toties vienmēr bijusi interese, kā keramika top, kā no māla mīcīšanas tikt līdz gatavam podam, kādu to lietojuši cilvēki pirms tūkstošiem gadu. Un meistarklases, kur to pats dara ar savām rokām, palīdz izprast visas keramikas veidošanas stadijas," stāsta Grigorjeva.
