Fizmati ir Latvijas oranžais zelts. Saruna ar jauno pētnieci Antru Gaili  (4)

Ar LU fonda un LU FMOF laipnu atļauju piedāvājam izlasīt sarunu arī jaunā "Delfi" e-žurnāla "Campus" lasītājiem.

LU fonds Antru iepazina 2016. gada septembrī, kad viņa bija pieteikusies Salaspils novada pašvaldības stipendijai. Jau tad viņa sevi pierādīja kā centīgu, mācībās un sabiedriskajā dzīvē spējīgu LU 1. kursa studenti. Savā esejā viņa rakstīja: "Attīstot zinātni, paveras jaunas iespējas, paplašinās zināšanu apvāršņi. Attīstot mākslu, cilvēki var izpausties, iemūžināt emocijas, uzrunāt citus. Attīstot sportu, cilvēkiem tiek dota iespēja pierādīt savas spējas, tiekties pēc sasniegumiem. Darbojoties ikvienā no šīm jomām, cilvēki var iedvesmot līdzcilvēkus – kā interesentus, tā vienkāršus garāmgājējus. Pat tad, kad nebiju izdomājusi, par ko vēlos kļūt, kad izaugšu, zināju, ka vēlos, lai mans darbs būtu noderīgs citiem. Ieguldīt naudas līdzekļus sfērās, kas izglīto sabiedrību vai kā citādi stimulē tās domāšanu, ir brīnišķīga noderīguma izpausme."

No 2016./2017. līdz 2018./2019. akadēmiskajam gadam A. Gaile saņēma sava novada atbalstu, bet, iegūstot dabaszinātņu bakalaura grādu fizikā 2019. gada vasarā, kā izcilākā eksperimentālā noslēguma darba autore bija pirmās fizikas doktora Kaspara Ērgļa piemiņas stipendijas ieguvēja. Uz savu izlaidumu Antra neieradās – viņu jau nodarbināja jauni izaicinājumi vasaras skolā Ženēvā. Sarunā ar LU fondu Antra iedrošina jaunos censoņus tiekties pretim saviem mērķiem un nepadoties pirmo grūtību priekšā. Galu galā, fizmati ir Latvijas oranžais zelts.

Kā nolēmi studēt fizmatos?

Jau kopš bērnības man apkārt bijuši gudri cilvēki, kas pratuši ieinteresēt un skaidrot. Es arī tā gribēju! Mācoties Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 12. klasē, sapratu, ka gribu studēt vietā, kur māca matemātisko analīzi, tādēļ fizmati man šķita pašsaprotami. Ilgi gan nevarēju izvēlēties, kurā novirzienā. Pēdējo pilīti par labu fizikai ielēja Jauno fiziķu skola (JFS), kas vienmēr iepriecināja ar tur sastopamajiem studentiem.

Kādas ir tavas pētniecības intereses?

Studiju laikā esmu daudz laika pavadījusi laboratorijā, jo man vienmēr paticis veidot lietas pašai, piebakstīt un saskrūvēt, lai izprastu, kāpēc. Esot CERNā (Eiropas Kodolpētniecības centrā), redzēju cita mēroga eksperimentētājus – gribu iemācīties viņu trikus, ko pielietot, atgriežoties mājās – Latvijas Universitātē. Un pirms šaurākas specializēšanās labprāt vēl paspēlētos ar dažādām tēmām, lai iegūtu plašāku skatu uz notiekošo.

Īsumā – par ko bija tavs bakalaura darbs, galvenie secinājumi?

Bakalaura darbu izstrādāju Latvijas Universitātes Fizikas institūtā (LUFI), MHD tehnoloģiju laboratorijā. Mana bakalaura darba mērķis bija eksperimentāli pētīt elektromagnētiski ierosinātus virsmas viļņus uz šķidra metāla virsmas. Darbs ir maza daļa no lielāka projekta, kura mērķis ir izvērtēt silīcija attīrīšanas efektivizēšanu, izmantojot elektromagnētiskas metodes. Paralēli dažādiem veiksmīgiem un neveiksmīgiem mērījumiem es ieguvu skaistas bildes un video, tādējādi raksturojot, kādas virsmas deformācijas iespējams iegūt ar konkrēto metodi.

Kāda bijusi līdzšinējā sadarbība ar FMOF un LU fondu?

Fizmatu oranžums manī ir jau trīs gadus, un šogad tas sakoncentrējās pat "Gada fizmatā'19"! Vairāk gan sanāk skandināt JFS vārdu – gan vienkārši palīdzot nodarbību norisē, gan lasot populārzinātniskās lekcijas un vadot praktiskos darbus.

Šos trīs pamatstudiju gadus blakus bijis arī LU fonds, jo pēc ģimnāzijas pieteicos Salaspils novada pašvaldības stipendijai, kuru saņēmu visus studiju gadus. Ai, tas bija prieciņš, ka pilsēta ne tikai skoloja, bet arī atbalstīja un motivēja vēlmi studēt!

Ko tev nozīmē K. Ērgļa piemiņas stipendijas iegūšana?

Šīs stipendijas saņemšana man ir pamudinājums nākotnei, jo mani centieni vainagojušies panākumiem – arī meitenei ir vieta zinātnē. Tas ir apliecinājums laboratorijas, grupas augstajam līmenim, darba vadītāja Mikus Milgrāvja ieguldītajam darbam, jo mūsdienās jebkurš eksperimentālais atklājums ir grupas darba auglis.

Pastāsti par savu pieredzi vasaras skolā!

2019. gada vasara pēc bakalaura grāda iegūšanas man bija kas pilnīgi neierasts – astoņas vasaras nedēļas biju Eiropas Kodolpētniecības centrā (CERN) Ženēvā, Šveicē. Vasaras skolas ietvaros notika gan dažādas darbnīcas, gan regulāras lekcijas par daļiņu fizikas teorijas un eksperimentālajām šķautnēm. Darbojos grupā, kas strādā pie CMS (angļu: Compact Muon Solenoid – viens no daļiņu detektoriem) kalorimetru uzlabošanas, kas paredzēta 2023. – 2026. gadā. Mans vasaras uzdevums bija veikt ToA (angļu: Time of Arrival) kalibrēšanu vienam no prototipa moduļiem – sanāk gan darbošanās laboratorijā, gan datu analīze.

Tā ir programma, kas sapulcē studentus no visas pasaules – gan fiziķus, gan datoriķus, gan inženierus. Lai pieteiktos programmai, jābūt vismaz triju gadu studiju pieredzei, tāpēc lielākā daļa dalībnieku ir tikko beiguši savas pamatstudijas vai arī ir sava bakalaura studiju pēdējā gadā, protams, arī vairāki maģistrantūras studenti. Katrs students pievienojas kādai pētnieku grupai, katram ir savs uzdevums, kas jāpaveic vasaras skolas laikā.

Visu jūliju rīta pusē ir dažādas teorētiskās un eksperimentālās lekcijas par daļiņu fiziku un ar to saistītām tēmām, tiek rīkotas dažādas ekskursijas CERN'ā – uz daļiņu paātrinātājiem un detektoriem, laboratorijām. Savukārt vakaros un nedēļas nogalēs ir dažādi studentu organizēti saliedēšanās pasākumi – spēļu turnīri, dejas, kāpšana kalnos, ceļošana un vienkārši atpūta.

Ar CERN parasti saprot pētniecības centru, laboratoriju kompleksu, kas atrodas uz Šveices un Francijas robežas, netālu no Ženēvas. Tieši tur apmēram 100 m zem zemes izvietots Lielais hadronu paātrinātājs (LHC), kura detektoros novēroja Higsa bozonu, par kuru oficiāli paziņoja 2012. gadā. CERN ir starptautisks zinātniskais centrs, tajā ir ļoti daudz jaunu cilvēku, gaisotne ir reizē relaksēta un reizē pārsteidzoši darbīga. Grupa, kurai pievienojos, strādā pie viena no četru "lielo" daļiņu detektora, CMS, gala zonu kalorimetra uzlabojumiem, kas plānoti 2026. gadā. Ap šo laiku palielinās LHC "jaudu" – vienā satriekšanās reizē, palielinot iesaistīto daļiņu skaitu. Tāpēc ir nepieciešamība uzlabot visas detektora daļas, tajā skaitā arī kalorimetru, ar kuru nosaka daļiņu enerģiju. Mans uzdevums bija eksperimentāls, izmantojot laboratorijā bāzētu metodi, kalibrēt laika mērījumus prototipa modulim, ko plānots izmantot kalorimetra uzlabošanai. Uzņēmu datus, veicu datu analīzi, pilnveidoju elektronikas un programmēšanas zināšanas, skolas noslēgumā prezentēju paveikto.

Viena no unikālākajām vasaras skolas iespējām bija lekcijas. Katru lekciju ciklu pasniedza profesionālis savā jomā, pieredzējis profesors skaidroja par teorētiskiem aspektiem, jauns pēcdoktorantūras students entuziastiski uzsvēra grūtības, kas saistītas ar supravadītāju magnētu sistēmām. Latvijas Universitātē gūtās zināšanas bija labs pamats, lai izbaudītu lekcijās aplūkotās tēmas, protams, apzinoties, ka tas ir sarežģīti, bet uz pirkstiem saprotot, kas un kā. Turklāt bija ļoti patīkami agrā vasaras rītā sēdēt pilnā auditorijā, klausoties lekciju par specifiskām tēmām, bet vakaros, guļot ēniņā, diskutēt par to ar citiem. Ļoti koncentrēta vasaras skola! Visvairāk man patika atmosfēra, kas ir CERNā – gan starptautisko studentu, gan darbinieku radītā. Tur strādā ļoti, ļoti daudz cilvēku no dažādām valstīm (ideāls pierādījums ir restorāns pusdienu stundās! Cilvēku jūra!), ar dažādu izglītību un pieredzi, bet tik labi satiek kopā! Vien pārvietojoties no pusdienām līdz ofisam, sastopi smaidus un sveicienus, kas uzmundrina un liek justies iederīgam. Šo kopības sajūtu es vēlos atvest arī līdzi uz mājām – ja pat tādā pasaules mēroga zinātniskajā centrā cilvēkiem ir laiks pasmaidīt un apjautāties, kā iet, tad kāpēc gan mēs nevarētu izrauties no tik biežā ikdienas sapīkuma un sveicināt universitātē satiktos cilvēkus?