Meijers rāda, ka, iemetot spēcīgu magnētu vara caurulē, tas lejup krīt lēnāk nekā ierasts. Arī, strauji paceļojot cauruli no zemes, kurā ielikts magnēts, to iespējams paspēt gaisā noķert. Turpinājumā viņš demonstrē, kā magnēts reaģēs situācijā, kad tiks iemests biezākā vara caurulē. Ja pirmajā, plānākajā caurulē magnēts lejup krita divas sekundes, tad otrajā, kura ir garāka un ar biezākām sieniņām, magnēts kritīs aptuveni 10 sekundes, skaidro Meijers. "Jāsaka gan, ka varš ir blīvs, smagāks par dzelzi, un šī caurule sver nedaudz vairāk nekā pieci kilogrami."
Taču šajā brīdī varētu rasties jautājums, kāpēc, noliekot magnētu blakus alumīnijam un vara caurulēm, paraugdemonstrējuma sākumā nekas nenotika. "Ja es magnētu likšu lēnāk klāt, tad tiešām nekas arī nenotiks. Bet, ja es magnētu strauji tuvināšu, tad alumīnijs atgrūdīsies, bet, ja strauji attālināšu, tas pievilksies. Ja attālums starp magnētu un alumīnija klucīti nemainīsies, tad nekāda redzama pievilkšanās vai atgrūšanās nenotiks. Šādi materiāli pretojas magnētiskā lauka izmaiņām. Ja lauks kļūs stiprāks, tuvinot magnētu, tas bēgs prom, gribēs saglabāt savu attālumu. Un tas pats notiks arī, magnētu attālinot," tā Meijers.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
