No programmēšanas vairs nav jābaidās. Saruna ar IT ekspertu Jāni Pekšu  (28)

Dati liecina, ka daudzi sāk programmēt ļoti jauni – teju 9% savu pirmo kodu uzrakstījuši jaunāki par 10 gadiem, bet lielākā daļa – agros pusaudžu gados. Vai šajā jomā ir iespēja ielauzties arī tiem, kas sāk no nulles vēlāk?

Vai ir kaut kur publicēti dati – man liekas, ka nē. Cik redzu, jā, ir cilvēki, kas kardināli nomaina profesiju. Mācās un cenšas kļūt par programmētājiem, kas ir labi apmaksāts darbiņš.

Vai viņiem nav grūti konkurēt ar cilvēkiem, kas ir 20 gadus jau nozarē un jau no bērna kājas dzīvo ar kodu?

Noteikti ir. Viņi sadalās divās vai trīs kategorijās.

Viena daļa ir tie, kas iemācās kādu mazu gabaliņu, “prasto” programmēšanu, ja tā var izteikties. Tad viņi sēž un ar šīm zināšanām arī programmē. Viņš īsti neapzinās, kas notiek apkārt uzņēmuma procesos. Viņam darba vadītājs pasaka – tev jādara tas un tas, rezultātam jābūt tādam. Dari!

Otra daļa būtu tie, kura cenšas katru reizi padomāt, kam tas ir domāts. Cenšas savu redzesloku palielināt, un ne tikai vienā vai divās programmēšanas valodās.

Trešais līmenis ir tie, kas sēž augstskolā un mācās bakalauru, pēc tam maģistru, iedziļinās visos biznesa procesos, kā arī pēc tam spēj sevi piedāvāt kā darbinieku jau ar konkrētu zināšanu paketi. Ir arī tā, ka pēc diviem vai trim gadiem šie cilvēki ieņem pozīcijas, kas ir augstākas par parastu programmētāju.

Ņemot vērā, ka pilns ar trīs mēnešu kursiem tiešsaistē un tā tālāk, cik būtiska ir augstākās izglītības loma, lai cilvēks kļūtu par pieprasītu programmētāju?

Ļoti liela, bet tas ir arī atkarīgs no mērķa.

Kā zināms, programmēšanas valodās varam uzprogrammēt visādus brīnumus, un katrs risinājums ir unikāls. Jautājums – kurš ir efektīvāks uzņēmumam vai klientam. Šis cilvēks, kurš būs pamācījies trīs mēnešus kursos, pat dzirdējis nebūs par tādu lietu kā optimizācija.

Augstskolas izglītība ļauj redzēt to plašāko bildi?

Jā, tieši tā.

“Stack Overflow” aptaujas dati liecina, ka 41% no respondentiem profesionāli ar šo nodarbojas mazāk par pieciem gadiem. Daudzi šo arodu ir izvēlējušies pavisam nesen. Darba tirgus diktēta izvēle?

Mēs varētu tā spekulēt un teikt, bet jā. Darba tirgus IKT nozarē ir ļoti plašs. Cilvēkam, kurš ir citā profesijā, pasaka: “Hei, nāc, pamācies, pamēģini! Sākot no komfortabliem darba apstākļiem, iezīmējot pēc tam arī labu atalgojumu, šie cilvēki nereti vēlas pārkvalificēties. Tā ir saistoša profesija.”

90% no respondentiem ir vīrieši. Kādas šobrīd tendences ir pasaulē un Latvijā? Vai sievietes arvien vairāk ienāk programmēšanā?

Noteikti jā. Kad es pats studēju bakalauros, no tiem 100 studentiem sievietes bija, es teiktu, kādi 5%. Mūsdienās tas procents ir augstāks. Ja runājam par Latviju, varētu teikt, ka gandrīz visās augstskolās šis īpatsvars pieaug. Daiļais dzimums arī pareklamē saviem draugiem un draudzenēm, ka nav tik traki, nav stereotipu kā celtniecībā, ka tikai vīrieši var celt un tikai sievietes var zīmēt.

Šajā gadījumā ir daudz sievišķīgo īpašību, kas IKT industrijā noder. Ja runājam par vadības prasmēm, kas ir jau maģistra un doktora līmenī, noteikti ir punkti, kur sievietes pārspēj vīriešus. Programmēšana nav celtniecība vai zīmēšana. Zinot matemātiku, jebkurš var iemācīties programmēt loģiski un veidot programmas pēc noteiktiem principiem, iegūstot noteiktu rezultātu.

Dati liecina, ka programmēšanas valodu zvaigzne ir “Python”. Vai tuvākajā laikā varam sagaidīt, ka “Python” gāzīs no troņa pašreizējo karali “JavaScript”?

Visticamāk, nevarētu teikt, ka nometīs, bet varētu iet līdzīgi. “Python” tagad kļuvis tik populārs tāpēc, ka tiek izmantots datu apkopošanai, analīzei, prognozēšanai un vizualizēšanai. “Python” pats par sevi ar citu platformu palīdzību nodrošina lielo datu apstrādi. Ja, piemēram, zinām, ka ik diennakti tiek radīti apmēram divi terabaiti tvītu, tad, ja mēs gribētu no šiem tvītiem kaut ko analizēt, jāizmanto lielo datu tehnoloģijas. Tāpēc arī “Python” tik strauji aug, ka spēj nodrošināt lielo datu apstrādi. Pasaules līmenī pieprasījums pēc prognozēm un analīzēm ir ļoti straujš.

Programmēšanas valodu ir daudz, un labam programmētājam jāzina vairākas. Bet, pieņemsim, nāk jaunietis un grib mācīties programmēt. Kā neapjukt iespēju gūzmā un neaizšaut greizi ar izvēli?

Tieši šis jautājums tiek atrisināts augstskolās. Programma tiek izstrādāta tā, lai students, neko nezinādams, spētu apgūt augstāko matemātiku, pēc tam vienu programmēšanas valodu, kurā tiek iemācīti visi pamati, kā arī tiek norādīti praktiskie pielietojumi dzīvē nevis pirms desmit gadiem, bet tieši tagad – konkrētos uzņēmumos un ar konkrētajām tehnoloģijām.

Nākamajā gadā viņš iemācās vēl vienu programmēšanas valodu, trešajā gadā viņu vēlreiz, jau pastiprināti, apmāca pirmajā programmēšanas valodā, un jau var teikt, ka šajā valodā viņš ir speciālists.

Tiek arī iemācīts veids, kā vajag strukturēti mācīties šīs programmēšanas valodas. Pieņemsim, trīs vai četru gadu laikā students zinās divas vai trīs programmēšanas valodas. Vienu no tām ļoti labi. Viņš spēs jebkurā brīdī, neejot uz kursiem, pats iemācīties pamatus kādā citā programmēšanas valodā, zinās tās pielietojumu, viņam būs priekšstats, kurās nozarēs vai kādu problēmu risināšanai šī valoda noder vislabāk.

90% programmētāju arī brīvajā laikā mācās kaut ko jaunu. Sanāk, ka augstskola sanāk kā ceļa karte turpmākajai pašattīstībai, jo programmēšana tāpat būs jāmācās visu dzīvi?

Tieši tā. Ja skatāmies konceptuāli, programmēšanas valodu bāze ir – kādā veidā mēs to iemācāmies un kā mēs to pielietojam. Tas, godīgi sakot, ir viss. Paskatoties uz jebkādu citu programmēšanas valodu, pēc šāda paša principa mēs to varam apgūt. Pārsvarā kāpēc apgūst jaunas valodas? Jo tas ir kaut kas trendīgs, kaut kas jauns un noderīgs, lai arī atvieglotu programmētāja darbu.

Jaunās programmēšanas valodas ļauj “izteikties” jeb uzrakstīt kodu īsāku, bet veikt tās pašas darbības.

Nākot iekšā nozarē šīm jaunajām, lietotājam draudzīgajām valodām, kļūs vieglāk ielauzties nozarē cilvēkam, kurš līdz šim bija domājis, ka tas būs kaut kas pāri viņa spējām?

Protams! Nav kā agrāk, kad bija stingri jāiemācās augstākā matemātika, fizika, ķīmija un vēl visādas lietas. Protams, to der zināt. Bet savulaik, kad students nokļuva līdz pašai programmēšanai, viņš jau bija saņurcīts, nobijies, apjucis. Šī tendence ir arī pasaules līmenī – ja iedod praktisko pusi un nozīmi, kāpēc tas ir vajadzīgs, tad studentam uzreiz ir mierīgāks prāts.