Zane Oliņa: Pārdomas par skolēnu, kam kārojas izzināt  (9)

Tāpat kā pārējā mūsdienu pasaule, arī izglītība nestāv uz vietas un mainās līdzi laikam – pieeja zināšanām ir mainījusies no pasīvu faktu bagāžas uzkrāšanas uz mācīšanos apzināti un ar izpratni, kur svarīga ir skolēna interese un aizrautība, ko vairo personiskās pieredzes un zināšanu sasaiste. Par nepieciešamību ir kļuvusi tāda mācību pieeja un saturs, kurā tiek rosināta interese par to, kas apgūstams, motivācija izzināt vairāk un dziļāk. Kā atrast šādus "piekļuves punktus" jeb pavedienus mācību procesā, kas rosina izzināt, uzdot jautājumus, meklēt atbildes, iesaistīties, iedziļināties?

Pastaigā pa Helsinku ievērojamākajām vietām nesenā ģimenes ceļojumā devāmies aplūkot nesen atvērto "Amos Rex" mūsdienu mākslas muzeja ēku. Pats muzejs atrodas pazemē, par tā klātbūtni liecina neparastas jumta konstrukcijas, kuras ikviens var izpētīt pēc sirds patikas. Visiem – no pirmsskolnieka līdz tīnim – bija intereses dzirksts acīs un neviltots jautājums: kas atrodas zem šī jumta? Kad izstāstu, ka mūsdienu mākslas muzejs, seko jautājums: "Vai varam iet paskatīties?" Kas var būt labāks par šo? Protams, ejam.

Turpat Helsinku Zinātņu centrā "HEUREKA" mūsu lielākais un atmiņā paliekošākais ieguvums, pie kura pavadījām visvairāk laika, bija īpaši veidota šķēršļu taka, ko katrs var piedzīvot, to pārvarot invalīdu ratiņos, tā tiekot cauri gan nosacītai ēkai ar durvīm un vairākām istabām, gan ar mēģinājumu un kļūdu metodi tiekot pāri dažāda augstuma apmalēm, ceļa segumu veidiem, virsmas slīpumiem.

Valmieras vasaras teātra festivālā, kura programma šogad, līdzīgi kā citus gadus, bija veidota bērniem un jauniešiem, apmeklētājus festivāla centrā sagaidīja koka konstrukcijas – lielākas un mazākas koka detaļas, formas, no kurām pats var veidot bezgalīgi dažādas kombinācijas. Izrādēs kā kaleidoskopā galva reiba no piedāvātajiem skatu punktiem, caur kuriem paskatīties uz pasauli – tu vari vērot izrādes darbību pa braucoša autobusa logu, tad pēkšņi darbojošās personas iekāpj autobusā un ir tev līdzās; izvēlies savu, katru pavisam atšķirīgu, skatītāja krēslu un ar pārsteigumu atklāj, ka esi iesaistīts dinamiskā spēlē par noteikumiem; pirms ieejas izrādē katrs tiek pārbaudīts ar simbolisku metāla detektoru, iekams doties tālākā baiļu izpētes ekspedīcijā.

Tematu, stundu plānošanā skolotājiem jau ierasts kļuvis atslēgvārds "aktualizācija" jeb augsnes sagatavošana mācībām. Ir jāatrod "āķītis", ar ko piesaistīt un uzturēt bērnu un jauniešu uzmanību. Ir jārada interese par to, ko mācīsimies un jāveido izpratne par sasniedzamo rezultātu: kas man ir jāiemācās? Kādai informācijai visvairāk jāpievērš uzmanība? Jaunais mācību saturs tā tiek sasaistīts ar iepriekšējām zināšanām. Neapstrādātā, nesagatavotā augsnē sēklai uzdīgt ir ievērojami grūtāk.

Minētie piekļuves punkti katram būs atšķirīgi. Lietas, kas piesaista, uzrunā, aizrauj, rosina atvērties, eksperimentēt, rakties, ļauties nezināmajam, nebaidoties kļūdīties parasti izriet no individuālas pieredzes. Tāpēc svarīgi ir piedāvāt un pieļaut daudzveidīgus piekļuves punktus. Rast iespējas katram pašam tādus meklēt un atklāt.

Pirmsskolās pakāpeniski nostiprinās prakses, kas arvien vairāk bērniem paver iespējas aizraujošas mācīšanās piedzīvojumam visas dzīves garumā. Jūnijā, noslēdzoties divu gadu mācību satura un pieejas aprobācijai pirmsskolās, intervējām pirmsskolu un skolu pirmsskolu komandu pārstāvju par viņu pieredzi, nākotnes plāniem. Sarunās sadzirdēju, ka lielākais izaicinājums bijis domāšanas maiņa skolotājiem – nepateikt priekšā, ļaut domāt un mēģināt pašiem. Pieņemt, ka bērns ir protošs un varošs jau tajā brīdī, kad pirmo reizi sper kāju pār pirmsskolas slieksni, arī divgadnieks. Savukārt pašam nebūt vienmēr tam zinošajam, ierosmes bagātajam skolotājam, kuram ir visas atbildes, un, kurš ir sīki izplānojis, kā nu visi te tagad mācīsies vienā veidā.

Bērnam ir jāuzticas – pagaidot, paklusējot, ļaujot paust savu viedokli, sagaidot viņa atbildi. Strādāt ar skaidru izpratni par nozīmīgo bērnam sasniedzamo rezultātu, neskrienot uz priekšu, steigā cenšoties iemācīt pārāk daudz, lai nosegtu kādu iedomātu zinību laukumu. Plānojot mācības, pirmkārt, domāt par to, ko darīs bērni, nevis es kā skolotājs, kāda pieredze bērniem nepieciešama, lai veidotos patiesi dziļa izpratne, attīstītos prasmes un ieradumi.

Uzsākot jaunu tematu, piedāvāt iespējas bērniem pašiem pētīt, eksperimentēt ar dažādiem darba piederumiem, materiāliem, gudrojot, ko ar tiem varētu iesākt. Un nenovelkot striktu robežu starp bērna un skolotāja rosinātām rotaļdarbībām (tagad mēs tikai spēlējamies, bet nu gan nopietni mācāmies).

Mazāk runāt pašiem, vairāk uzklausot, rosinot runāt un atbildēt tieši bērnus. Mērķtiecīgi un apzināti attīstīt bērnu vispārīgās jeb caurviju prasmes, mācoties plānot, izvērtēt dažādus risinājumus un savas darbības, uzklausīt citu viedokļus. Šāda atvērta, iekļaujoša pieeja mācībām neprasa veidot katram konkrētajam individualizētu izglītības programmu. Tā paver iespēju no skolotāja piedāvātā ierosinājumu klāsta katram meklēt savus, arvien jaunus piekļuves punktus.

Rezultāts neizpaliek. Uz jautājumu, kādus nākamos pirmklasniekus saņems skola, skolotāji, atskatoties uz pēdējo divu gadu darbu, man atbild – izzināt gatavus. Domājošus. Atbildīgus. Patstāvīgākus. Drošākus un atraisītus. Tādus, kas negaida vadošas norādes, bet paši ierosina, dara un vērtē, kas ir izdevies. Tālāk mācīties gribošus. Tikai ne mierīgi solos sēdošus.