"Kaut kādam seksapīlam, mojo eksaktajām zinātnēm jābūt augstākam. Globāli runājot, tās patiesībā ir lieta, kas pievieno visvairāk vērtības. Kas tad ir visi lielākie pasaules uzņēmumi? Tie ir tehnoloģiju uzņēmumi," sarunā ar "Delfi Campus" izceļ Miķelis Studers, "Catchbox" līdzdibinātājs un vadītājs. Viņa studiju laikā Somijā izlolotā jaunuzņēmuma ideja iedzīvināta produktā, kas nu tiek mētāts apkārt pasaules lielāko tehnoloģiju milžu birojos.
"Catchbox" ražo diskusijas raisošus mikrofonus – audioierīce ieslēpta krāsainā un mīkstā kubā, kuru nākamajam runātājam var padot, vienkārši aizmetot. Sistēmā iestrādātie sensori un algoritmi gādā, lai mikrofons lidojuma un piezemēšanās laikā tiktu deaktivizēts un neradītu nevēlamus trokšņus, bet atkal ieslēgtos uzreiz pēc tam, ļaujot runātājam tapt sadzirdētam.
Šobrīd pasaulē ir pārdoti vairāki desmiti tūkstošu "Catchbox" ierīču. Tās, starp citu, ne tikai izstrādātas Latvijā, bet tepat arī tiek ražotas un komplektētas, pēc tam nonākot tādu uzņēmumu un organizāciju kā "Google", "Intel", "Verizon", "Dell", "Airbus" un NASA birojos.
Kāda ir sajūta, ka jūsu mikrofoni tiek mētāti pasaules lielāko tehnoloģiju gigantu birojos un pasākumos?
Super! Baigi laba.
Cik grūts bija ceļš no idejas un realizācijas līdz šādam trofeju plauktam (par uzņēmuma veiksmes stāstu liecina "Catchbox" birojā plauktā izvietoti produktu paraugi ar lielāko klientu logotipiem – red.)?
Tas ir loģisks iznākums. Patiesībā visi šie uzņēmumi atrada mūs un paši ir iegādājušies produktu. Viņiem tas ir absolūti nepieciešams, lai viņi paši turpinātu augt un attīstīties. Tā ir visa ideja aiz "Catchbox" produkta. Ja mēs kā organizācija, uzņēmums, tad jau plašāk skatoties – valsts vai civilizācija – gribam attīstīties un augt, viss sākas no brīvas diskusijas. Parasti labākā ideja pašā sākumā ir ne tā populārākā un sākumā var likties ļoti neparasta. Bet ir jābūt iespējai šai idejai izskanēt. Tie projektu vadītāji vai uzņēmumi, kas savā kultūrā ievieš iespēju idejām izskanēt, tikt sadzirdētām, tiem arī šāds līdzeklis ir vajadzīgs.
Gluži kā skolas solā – varbūt tu zini atbildi vai tev ir laba doma, bet tu noklusē, jo baidies izcelties vai kļūdīties.
Jā. Uz tevi tajā brīdī ir vērsta pastiprināta uzmanība. Ar "Catchbox" mēs šo pašu situāciju padarām atbrīvotāku, noņemam satraukumu.
Kāda bija reakcija pirmajās reizēs, kad jums bija jāiepazīstina ar savu produktu un jāsaka – hei, tagad tev būs jārunā jocīgā kubā, nevis parastā mikrofonā?
Patiesībā cilvēki "Catchbox" iesāka lietot ārkārtīgi viegli. Vajag vienkārši pateikt – tas ir mikrofons, un tagad es to kādam metīšu. Un viss ir skaidrs.
No vienas puses esat samērā jauns uzņēmums, no otras – jau pamatīgi izvērsušies pasaulē. Jūs sevi aizvien varat dēvēt par jaunuzņēmumu? Kurā brīdī jaunuzņēmums beidz būt jaunuzņēmums un kļūst par tādu stabilu, gruntīgu uzņēmumu?
Jaunuzņēmumi var būt arī stabili uzņēmumi. Jaunuzņēmums drīzāk ir mentalitāte, attieksme.
Un kas tā ir par attieksmi?
Kustēties uz priekšu ātri, pieņemot, ka tu vēl aizvien visu nezini. Arī "Microsoft" sevi dažādos veidos var saukt par jaunuzņēmumu, un kāpēc nē? Tas ir domāšanas veids. Noteikti atsevišķas lielu uzņēmumu daļas arī operē kā jaunuzņēmumi. Tas ir ievērojami grūtāk, bet tas ir iespējams. Mēs pielietojam jaunuzņēmumu domāšanas modeli. Jā, zinām, ko tieši tirgojam un kā, bet daudzas lietas aizvien mācāmies katru dienu.
Kādas vēl īpašības raksturo jaunuzņēmuma mentalitāti? Spēja ātri reaģēt... vēl?
Tas ir uzstādījums, ka mēs nezinām visu un jebkurā brīdī pašos pamatos varam mainīt savu darbības modeli, struktūru, funkcijas. Tāpēc tāds darbības modelis arī ir efektīvs tieši uzņēmumiem, kuri veido kaut ko pilnīgi jaunu un nebijušu. Tu sākumā vienkārši nezini, vai tie partneri, ar kuriem tev būs jāstrādā, ir pareizie. Vai klienti, kuri ir tava iecerētā mērķauditorija, ir pareizie. Vai produkts ir tāds, kāds tirgum nepieciešams. Vajag iespēju šādus uzņēmumus stūrēt ātri.
Grūti uzminēt, vai tavs produkts ir nepieciešams? Jums bija pārliecība, ka "Catchbox" ir vajadzīgs?
Bieži vien jaunuzņēmumus uzņēmumus sauc par riskantiem. Jā, tā ir taisnība, taču visas darbības, arī tā ātrā kustēšanās, ir īstenībā ar mērķi pēc iespējas samazināt risku. Pēc iespējas ātrāk noskaidrot – jā, produkts ir pareizais, auditorija un kanāli ir pareizie. Pēc tam tu vari pielāgot jebko. Gan produktu, gan uzņēmuma darbības modeli, jebkuru stratēģiju vai taktiku.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc jaunuzņēmumi nereti ļoti ātri tiek dibināti un tikpat ātri pazūd? Ātri, saknē saprata, ka šis neaizies. Slēdzam šo bodīti ciet un dibinām jaunu.
Piemēram, jā. Kādreiz jādibina jauns uzņēmums. Kādreiz pietiek ar nopietnu pagriezienu uzņēmuma darbībā, t.s. pivotingu, kad ir skaidrs – jā, uzņēmums jābūvē ap šo pašu ideju vai tehnoloģiju, bet tas jādara citā veidā. Tā ir normāla lieta.
Kāpēc viena ideja "aiziet", bet cita tikpat ātri nomirst? Kurš scenārijs ir biežāk? Slikta ideja vai laba ideja, kuru "norok" slikta realizācija?
Dažādi. Iemesli ir no visa spektra, kas ietilpst uzņēmumā. Tā var būt komanda. Ja saprotam, ka šis virziens mums neiet, kaut kas ir jāmaina. Un tajā brīdī attiecīgā komanda varbūt vairs nav piemērota jaunajam virzienam. Reizēm arī vienkārši pietrūkst pacietības mēģināt vēl. Vai pietrūkst naudas. Tiesa, naudas pasaulē ir pietiekami daudz, naudu ir jāmāk piesaistīt. Domāju, ka visi iespējamie varianti, kāpēc kaut kas var noiet greizi.
Vai tev ir kāds padomu komplekts, "atķeksējamo" lietu saraksts, kas jāievēro, lai nenošautu greizi, ja pieņemam, ka ideja ir laba un vajadzīga?
Es uzskatu, ka ideja ir mazākā daļa, bet izpildījums ir lielākā daļa no veiksmes. Tā tas ir, jo arī ideju tu veido un mīci darbības rezultātā. Es teiktu, ka svarīgākais ir komanda. Tas nav absolūti nekas jauns, ko pateikt.
Pavisam vienkārši – kad tev ir jāstrādā 48 stundas no vietas, kāds ir neizgulējies, nepaēdis, ir ātri kaut kas jāizdara. Tu redzi topošo komandu stresa situācijā un vari izdarīt secinājumus – tā ir laba vai nav.
Jāizdzen maksimāli ātri cauri visai buķetei, kas viņus sagaidīs, strādājot jaunuzņēmumā?
Jā. Varbūt pats fakts, ka tu kādu vari pierunāt uz hakatonu, bet kādu citu nevari, jau nozīmē, ka viņš nav gatavs strādāt. Pats esmu piedalījies hakatonos. Nezinu citu tikpat labu veidu, kā pārbaudīt komandu. Gan jau ka ir.
"Catchbox" ir Latvijas-Somijas uzņēmums. Kāda ir Somijas loma?
Pašā sākumā "Catchbox" radās Somijā, kur es studēju. Sākām kā studiju biedri. Tas arī bija pats sākums. Piedalījāmies hakatonos, tur arī radās dažādas idejas.
Ko Somijā studēji?
Sakaru zinātni, telekomunikācijas. Pirms tam studēju Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) elektroniku – tā ir mana sirdslieta.
Kas pamudināja doties studēt uz Somiju? Programmas piedāvājums vai vienkārši gribējās pamainīt vidi?
Jā, patiesībā tieši tas – citas vides, pieredzes dēļ.
Un kādas ir atšķirības, ja salīdzina ar studiju vidi Latvijā?
Tā pašos pamatos ir citāda viena interesanta iemesla dēļ. Nevaru spriest par visu Somiju, bet manā universitātē bija liela akadēmiskā brīvība. Nezinu nevienu augstskolu Latvijā, kas tā organizētu mācību darbu. Tev ir nevis kursi ar jau definētiem priekšmetiem, un ja tu izkrīti, paliec uz otru gadu, bet vienkārši saraksts ar mācību priekšmetiem, kas atbilst tavai programmai, un tad tu tos apgūsti.
Tu zini, ka šo priekšmetu pasniedz rudenī katru gadu, teiksim, rudens semestra pirmajā vai otrajā pusē. Tu pats izveido savu plānu, kā to apgūt, un beigās tev jānokārto eksāmens. Bez lekciju apmeklēšanas eksāmenu nolikt nevar, tās jāapmeklē, bet kad tu to dari – šogad, nākamgad vai aiznākamajā gadā – tas ir tavā ziņā. Ir, protams, kopējais laika limits, pēc kura tev ir jāņem pagarinājums, bet faktiski tu savu laiku organizē pats. Ir arī fleksibilitāte – kurus mācību priekšmetus tu izvēlies.
Kā, ja salīdzina ar Somiju, vērtē izglītības kvalitāti pie mums?
Man patiesībā to ir grūti izdarīt. Grūti salīdzināt tiešā veidā. RTU mācījos bakalaura līmenī, Somijā – maģistra līmenī. Tāpat katrā no valstīm mācījos diezgan atšķirīgas lietas. RTU mums bija pamatīgi jāapgūst matemātika un fundamentālas lietas, kas vienkārši ir nepieciešamas. Elektronikas programma ir ļoti eksakto zinātņu ietilpīga. Pēc tam Somijā studēju telekomunikācijas. Neteiksim, ka vieglāk, bet nebija vairs tādu fundamentālu priekšmetu, bija vairāk specializācijas, ļoti specifiskas lietas, lai sagatavotu tevi darba videi.
Divas lietas gan izkristalizējās, bet tiešā veidā tāpat nevaru salīdzināt. Pirmkārt, tehniskais nodrošinājums Somijā bija labāks, vismaz tajā laikā, taču tagad mēs runājam par nu jau kādu desmit gadus senu pagātni. Noteikti šī joma Latvijā ir pavirzījusies uz priekšu pamatīgi.
Otrkārt, Somijā bija sajūta, ka studijām vairāk ir praktisks "piesitiens". Ir zināms vai ir vismaz sajūta, ka tas nāk no industrijas puses. Es gan arī pats diezgan daudz izvēlējos darīt praktiskas lietas, priekšmetus, kur uzdevumus dod firmas, bet studenti tos mācību procesā risina. Tā Somijā ir daļa no mācību procesa. Es Latvijā neko tādu nebiju redzējis. Te mēs vairāk runājam par grāmatām un teoriju. Tomēr atkal atgādinu, ka tieši to nevar salīdzināt, jo pieņemu, ka arī Somijā tev bakalaura līmenī vienkārši fantastiski daudz bija jāmācās matemātika.
Vai prakses "piesiešana" teorijai ir būtiska? Mana studiju laiku pieredze liecina, ka studenti nereti slinko tāpēc, ka neredz konkrēta kursa sasaisti ar reālo dzīvi aiz skolas sienām, neredz pielietojumu zināšanām praksē.
Pilnīgi piekrītu. Zināšanas ir vajadzīgas, bet lai tās pārdotu, ir vajadzīgs praktisks piemērs.
Kā padarīt eksakto izglītību "garšīgāku", uzrunājošāku?
Vismaz tajā laikā, kad es studēju, bija pazudis pievilcīgums eksaktajām zinātnēm.
Kā šo mojo palielināt? Tas ir vairāk augstskolu vai uzņēmumu uzdevums?
Tas ir labs jautājums. Viennozīmīgi to pateikt nevar. Ja universitātes un uzņēmumi sarunājas savā starpā vai taisa kopīgas mārketinga kampaņas, tas jau būtu daudz efektīvāk, nekā darīt to vienam atsevišķi. Tas arī parāda ceļu, kāds parasti ir cilvēkam vismaz dzīves sākotnējā posmā – skola un tad profesija. Abām pusēm jāpiedalās. Gan darba devējiem, gan skolām. Tālāk, protams, var iet līdz ministrijām un valsts sektoram. Principā jau jāiesaistās visiem. Tā ir arī katra paša atbildība vienkārši padomāt par to, kur rodas vērtība.
Skaidrs, ka šāda tipa uzņēmumam ir liela nepieciešamība pēc gaišiem prātiem, kuri būtu zinoši tehnoloģijās. Kā Latvijā ir ar kvalificēta darbaspēka resursiem? Nav grūti atrast speciālistus?
Manuprāt, vienmēr tiek noklusēta viena lieta. Gudrās grāmatās rakstīta mazākā daļa no tā, kas ir vajadzīgs. Tāds bubulis kā kultūras sakritība un ko īsti tas nozīmē – mēs par to varētu runāt stundām. Katrā ziņā ir daudz elementu, kas sanāk kopā.
Labs indikators, lai novērtētu darbinieku, ir iepriekšējā darbība – tāpēc ir CV un interviju process.
Manuprāt, ir diezgan ierobežots cilvēku skaits, kas ir profesionāļi specifiskās nozarēs. Latvijā vispār ir maz cilvēku, ja vēl sākam dalīt specifiskās nozarēs, jebkurā specifiskā nozarē būs maz cilvēku. Līdz ar to laimīgā kārtā mums arī nav vajadzīgi simtiem cilvēku.
Atrast sev piemērotu darbinieku ir grūti jebkurā gadījumā. Tas nav saistīts ar to, kāda ir zināšanu bāze, bet patiesībā ar daudz ko citu – pat ar vēlmi strādāt. Varbūt cilvēks grib ļoti stabilu un absolūti nemainīgu darbu, tādā gadījumā ir vienalga, ko mēs varam viņam piedāvāt. Mēs esam dinamiski, ātri mainām projektus, kādreiz kaut kas neizdodas, kaut ko paši nezinām. Ja tas veids nav pa prātam darbiniekam, nekas nebūs. Te arī ir runa par to darba kultūras saderību. Šīs, protams, vēl ir virspusējas lietas. Ja ejam dziļāk, var runāt par personību saderību – tur arī var veidoties tik daudz nesakritību. Kamēr tiekam līdz profesionālajai pusei, tas jau ir pats mazākais. Šis vispār ir veids, kā jaunuzņēmumi meklē cilvēkus – pēc saderības, ka mums ir pa ceļam idejiski un pēc pieejas.
Bet tomēr ir arī procesa daļas, kur vajag ļoti specifiskas zināšanas.
Noteikti. Es pilnīgi piekrītu, vien gribēju uzsvērt, ka profesionālisms parasti tiek izvilkts kā vienīgais aspekts. Jā, protams – pieredze un prasmes ir svarīgas.
Vai tu būtu ar mieru strādāt pie kaut kā, kas nav tava radošā ideja? Dot savas zināšanas cita cilvēka idejas realizēšanai?
Pilnīgi noteikti varētu strādāt ar citu cilvēku idejām. Svarīgi – kas ir ideja, kas to dara un kāpēc.
Un kāpēc tu šo visu dari?
Ļoti konkrēti – mēs palīdzam organizācijām izveidot diskusiju kultūru. Kāpēc "Catchbox" eksistē? Manuprāt, katram cilvēkam gribas kaut kur piederēt. Tas ir svarīgāk nekā būt mīlētam. Mēs kā uzņēmums piedāvājam piedalīties nepārtrauktā attīstībā. Mēs mazlietiņ kaut ko pasaulē uzlabojam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
