Latvijai ir savas zinātnes superzvaigznes  (23)

Vadāt Latvijas Jauno zinātnieku apvienību. Kāds ir nošķīrums, kurā brīdī zinātnieks beidz būt "jaunais" un kļūst par "veco"?

Likumā ir definēts, kas ir jaunais zinātnieks. Tas ir zinātnieks, kurš ir ieguvis doktora grādu, un desmit gadus pēc šī grāda viņš tiek uzskatīts par jauno zinātnieku. Tas patiesībā ir diezgan ilgs laiks, Eiropā šis posms ir īsāks – pieci, septiņi gadi. Mūsu apvienības skatījumā gan arī doktoranti faktiski ir zinātnieki. Cilvēks parasti neraksta disertāciju, ja viņam nav ambīciju pēc tam darboties zinātnē. Mēs apvienojam gan doktorantus, gan jaunos zinātniekus un pārstāvam viņu intereses.

Zinātnē ir jānošķir bioloģiskais vecums no zinātniskā vecuma. Tā ir pavisam reāla lieta, kas jāņem vērā visur, kaut vai piesakoties grantiem, un pieteikties grantiem ir zinātnieka ikdiena. Tajā brīdī ņem vērā tavu zinātnisko vecumu, un tur ir šī atšķirība starp jauno zinātnieku un jau pieredzējušu zinātnieku.

Lai būtu godīgi un dotu iespējas jaunam pētniekam audzēt muskuļus un kļūt par nākamo Andri Ambaini, kā arī Andrim Ambainim dotu iespējas turpināt to, ko viņš kolosāli dara, ir jābūt dalījumam – jaunie zinātnieki un pieredzējušie zinātnieki.

Līdzīgi kā svara kategorijas sportā, lai jaunajiem nav jākonkurē ar zinātnes "smagsvariem".

Jāņem gan vērā, ka zinātnē viens īsti nav cīnītājs. Veselīga zinātnes vide ir zvaigžņu centrēta – vidū ir šī te izcilā zvaigzne, viens pieredzējis un spējīgs zinātnieks, sevi pierādījis ar sasniegumiem, bet viņam apkārt ir komanda, parasti mazāk pieredzējuši pētnieki, pēcdoktoranti un doktoranti. Pavisam veselīgā shēmā tie ir arī maģistranti, un man pat gribētos, lai arī bakalauri, jo tādā gadījumā katrs pētnieciskais darbs, ko cilvēks izstrādā, jau būtu vajadzīgs. Nevis raksti, ko gribi, un tad ieliec plauktiņā, jo nevienu citu tas īsti neinteresē, bet jau izstrādā kaut ko savas zinātnieku grupas labā. Tā ir vide, kur šis cilvēks jau ir kaut ko darījis, bet arī redz "lielās lietas", kas notikušas. Viņam mazliet ir āķis lūpā, ja esi šādā grupā izstrādājis savu bakalauru, gribēsi arī maģistra darbu.

Maģistranti un doktoranti ir pilnīgi normāla grupas sastāvdaļa. Ja tu piesakies grantam, tu nevari pateikt: "Es viens par šiem miljoniem izdarīšu to un to!" Tu saki: "Es ar saviem cilvēkiem izdarīšu!" Mēs nevaram prasīt, lai jaunajam cilvēkam, kas tikko ieguvis grādu, jau būtu šī grupa. Tātad ir divi elementi – viens ir pati personība, viņas darbs un publikācijas, otrs ir grupa, kas manā skatījumā ir svarīgāka.

Vai ir jaušamas atšķirības zinātnieku paaudžu starpā? Piemēram, izvēlētajos pētījumu virzienos?

Latvija ir īpatnēja ar to, ka ir vecuma grupa, kurā mums trūkst zinātnieku, kur zinātnieku skaits ir stipri mazs. 90. gados mūsu valstī bija turbulenti laiki, ļoti maz cilvēku aizgāja zinātnē. Līdz ar to mums ir pieredzējuši pētnieki, tad ir jaunie, bet ir vidusposms, kur ir mazāk zinātnieku.

Pētnieku vakuums?

Neteiktu, ka vakuums. Ir cilvēki, un arī izcili, bet salīdzinoši mazāk. Tāpēc arī mums ir viena grupa un otra (jaunie un pieredzējušie pētnieki), kamēr citās valstīs ir vienmērīgs skaits zinātnieku.

Par pētījumu virzieniem – zinātne būtībā ir māksla uzdot labus jautājumus, jo ne visi jautājumi ir labi, un atrast pareizas atbildes, jo ne visas atbildes ir pareizas. Ja tu zini pamatlietas, metodes, principus un ētikas lietas, vari pētīt jebkuru jautājumu. Protams, vieglāk ir pētīt to, kas tev interesē un patīk. Nav tā, ka vienu tēmu jaunais pētnieks varētu pētīt, bet vecais nē, un otrādi.

Vai ir viegli būt jaunajam zinātniekam Latvijā?

Ja jāatbild ar "jā" vai "nē", tad ļoti grūts jautājums.

Var plašāk.

Latvija ir absolūta iespēju zeme! Tas ir kolosāli. Ja esi jaunais zinātnieks Latvijā, tu vari visu, viss ir iespējams. Vari fantastiski kāpt pa karjeras kāpnēm, realizēt savas ambīcijas un sapņus, tas ir milzīgs bonuss.

Ir virkne valstu, piemēram, Vācija, kur ir daudz labāk ar finansējumu. Jā, tur būs smagi jāstrādā, iegūstot doktora grādu, bet tajā pašā laikā tu būsi labi atalgots. Savukārt tur ir stingra hierarhija. Kamēr tiksi līdz līmenim, kur esi grupas vadītājs, paies ilgs laiks. Latvijā jaunajiem zinātniekiem ir daudz iespēju. Mūsu grantu pieteikumos ir īpaši padomāts, ka grupās jābūt zinātniekiem. Tā ir pozitīvā puse.

Vai ir viegli tikt pie grantu naudas? Cik sīva ir konkurence?

Tirgus ir globāls. Tas, ka tu esi Latvijas jaunais zinātnieks, nenozīmē, ka vari piesaistīt tikai Latvijas finansējumu. Mūsu jaunajiem zinātniekiem ir ļoti labi rezultāti finansējuma piesaistīšanā no Eiropas. Tiem, kas ir augsta līmeņa pētnieki. Viss notiek. Pat mūsu jaunie zinātnieki reizēm ir lielākas personības. Salīdzinot viņu bioloģisko vecumu un sasniegumus, reizēm viņi ir spēcīgāki nekā vienaudži citviet pasaulē.

Šīs lielākās personības veidojas jau pirms augstskolas. LJZA rīko dažādus informatīvus pasākumus skolās. Vai redzat skolēnu acīs dzirksti, interesi par zinātni?

Jā! Prasījām, kurš grib kļūt par zinātnieku. Bija skolas, kur daži automātiski pacēla roku. Tas nozīmē, ka cilvēks par to jau ir domājis, un tas ir brīnišķīgi!

Kā vērtējat augstākās izglītības kvalitāti Latvijā?

Diemžēl dati nav labi. Es uzskatu, ka bija liela kļūda atteikties no obligātajiem eksāmeniem fizikā un matemātikā. Svēti ticu matemātikai, tā ir visas dzīves pamatā un ļoti nozīmīga. Šobrīd jautājums ir sāpīgs un ļoti komplekss. No vienas puses, sagaidām no skolotājiem, lai viņi pēkšņi saņemtos un kaut ko izdarītu, bet tas jau nāk arī no ģimenes. Ko tu runā ģimenē? Vai tu bērnam, kurš tikko sācis mācīties matemātiku, saki: "O, super, tev būs matemātikas stundas! Tas ir tik superīgs priekšmets, tev riktīgi patiks!", vai, tieši pretēji, saki: "Šausmas! Matemātika? Nē!" Pamēģini no bērna, kurš ģimenē ir saņēmis šo "nē" kombinācijā ar skolotāju, kurš nav pats iedvesmojošākais, pēc tam sagaidīt: "Nu, draugs, ej uz IT!" Tas ir nereāli. Ambaiņa kungs reiz stāstīja, ka sūtīja bērnus uz robotikas grupiņu un tur nebija meiteņu. Tā nav skolotāju vaina. Tas ir vecāku priekšstats, ka, viņuprāt, meitene ir jāsūta uz baleta pulciņu, bet puisis uz robotikas pulciņu. Šī lieta jārisina sabiedrības mērogā, nesakot, ka skolas ir sliktās, bet valstiski apzinoties un kompleksi risinot šīs lietas.

Mums jādomā, kā bērniem iedot vairāk un labāk. Ja viņš atnāk uz skolu un tikai rēķina 10 ietvaros, varbūt jāmaina uz to, ka uzreiz rēķina miljonos. Pastāsti par skaitļu ģimenēm, ka miljons plus miljons ir divi miljoni, tāpat kā viens plus viens ir divi. Mainot metodes, varam mainīt rezultātu, apzinoties, ko mums vajadzēs pēc gadiem desmit un divdesmit.

Vajadzēs vairāk zinātnieku. Kā ievirzīt vidusskolēnu šajās sliedēs un palīdzēt izvēlēties, ko studēt?

Svarīgākais ir atstāt atvērtas iespējas. 18 gadu vecumā zināt, ko gribu darīt ar savu dzīvi turpmākos 50 gadus, ir ļoti grūts jautājums. Turklāt mūža ilgums pieaug, un arī darba mūža ilgums varētu pieaugt. Skaidri zināms, ka šim jaunajam cilvēkam nāksies pārprofilēties, visticamāk, viņam būs vairāku veidu karjera. Viņam jābūt pietiekami spējīgam elastīgi pielāgoties, mainīt profesiju, iegūt jaunas prasmes.

Nesen runāju ar septiņgadnieku par izglītības sistēmu. Viņš nopūtās: "Vai tiešām visu mūžu jāmācās?" Jā, viņiem tiešām būs visu dzīvi jānodarbojas ar mūžizglītību. Jau mums tas jādara.

Kāpēc, manuprāt, bija ļoti liela kļūda atteikties no obligātajiem eksāmeniem? Tas nogriež izvēles iespējas. Ja esmu nolikusi matemātikas un fizikas eksāmenu, varu iet studēt angļu filoloģiju. Ar to nav problēmu. Ja pēc 10 gadiem tulka amatā izdomāšu, ka gribu nodarboties ar cietvielu fiziku, es varēšu to darīt, tur ir tā lieta. Jādomā, lai mēs nevienas durvis neaizvērtu.

Sistēmai arī jābūt tādai, lai neviens cilvēks nepazūd un ir skaidrs, kur viņš iet. Karjeras konsultācijām jābūt vairākos posmos. Latvijā savā ziņā profesionālā izglītība ir ar zemu prestižu, jo ir ļoti daudz lietu, kas ir vajadzīgas. Pavāri, frizieri, mehāniķi – daudz svarīgu profesiju, kas netiek uzlūkotas kā prestižas. Ja bērnam ir talants uz tādām lietām, bet ne akadēmiskām prasmēm, viņš jāvirza tur, kur viņš gribēs darīt un kļūs par labu speciālistu. Tajā pašā laikā tos, kam ir talants studēt un kļūt par zinātnieku, uz to arī virzīt. Ja jautājums ir par to, kā motivēt, domāju – ir jārāda labi piemēri.

Vajadzīgas Latvijas superzvaigznes zinātnē?

Mums jau ir savas superzvaigznes!

Zinātnieki šos cilvēkus zina, varbūt kāds pieaugušais zina, bet kā ar skolēniem?

Otrajā topošo zinātnieku forumā bija skolēns, kurš teica: "Oho, tas tiešām ir tas Kalviņš? Vai varam kopā nofotografēties?" Tas ir tas efekts. Viņš zina, ka ir tāds izcils zinātnieks, zina, ko viņš ir sasniedzis, un viņam rodas vēlme iet šo ceļu. Tas nozīmē arī, ka zinātniekiem jāmācās komunicēt jauniešu valodā. Kāpēc nevarētu būt blogeri, kas stāsta par mūsu zinātniekiem un viņu atklājumiem?

Reizēm šķērslis ir tāds, ka zinātnieki savā starpā runā zinātniskā valodā. "Parastais" cilvēks gudros un garos vārdus nesaprot un prāto, kāpēc zinātne vispār būtu jāatbalsta. Neredz sasaisti ar reālo dzīvi. Vajag zinātnes komunikatorus, kas prot pastāstīt, ko mūsu pētnieki dara.

Jā, domāju, ka tā ir niša, kas Latvijā varētu būt plašāka. Piemēram, man ir kolēģis, kas pēta šķidro materiālu magnētismu. Šķiet – nekas tāds, kas man no tā? Patiesībā tas nozīmē, ka kādā brīdī varbūt vēnā varēs ielaist nelielu nanodaļiņu, kas pareizajā vietā aizies un izārstēs, ko vajag, nevis apstaros visu ķermeni. Ir ļoti daudz fantastisku iespēju, no kurām droši vien lielu daļu vēl nezinām, kamēr norit pētījumi. Jāsavelk kopā šīs lietas.

Otra lieta, kas ir ārkārtīgi svarīga, sabiedrībai ir vienkārši vajadzīga kritiskā domāšana. Tajā brīdī, kad nāk Saeimas vēlēšanas. Tepat Igaunijā bija jauka akcija. Nemāku iztulkot, bet doma bija tāda: "No kurienes tev tas?" Ja kāds kaut ko apgalvo, jautājums: "No kurienes tev tas?" Tā ir tava atbildība – pārbaudīt un pārjautāt, lai saprastu, kurā brīdī tas ir tukšs gaiss.

Daudzi izmanto kritiskās domāšanas trūkumu, lai sasniegtu savus mērķus. Kaut vai tie paši kampaņotāji pret 5G vai vakcīnām. Kad panikas celšana ir darījusi savu, ir grūti pārliecināt par pretējo.

Risinājums ir zinātnieki autoritātes, kas ir gatavi runāt ar sabiedrību un kuriem šos jautājumus var uzdot.

Un kas prot atbildēt cilvēkiem saprotamā valodā, nevis zinātniskos terminos. Kuras ir mūsu Latvijas zinātnes superzvaizgnes?

Noteikti Andris Ambainis. Tas, ko viņš dara kvantu skaitļošanā, ir vienkārši fantastiski. Tas, ko Tālis Tisenkopfs un visa viņa grupa dara, ir vienkārši fantastiski. Vai Miķelis Grīviņš, kurš pēta meža nekoksnes produktu vērtību. Noteikti Inese Čakstiņa, noteikti Kaspars Ozols, kas nodarbojas ar robotiku un mākslīgo intelektu. Jānis Ločs un Dagnija Loča, kas darbojas pie jaunu materiālu radīšanas. Mums ir daudz šādu zvaigžņu, vienkārši pietrūkst informācijas.

Un kuri būtu tie veiksmīgākie zinātnes komunikatori, kas spētu par šo pētnieku veikumu pastāstīt?

Ļoti novērtēju Sandras Kropas darbu. Viņa ir gan profesionāla žurnāliste, gan ļoti patīkama kā cilvēks. Viņa prot savest kopā un iztulkot. Tas, ko viņa dara, ir brīnišķīgi.

Reizēm ir grūti panākt, lai zinātnieks runā visiem saprotamā valodā. Pētnieks ne par ko negrib vienkāršot savu sakāmo.

Runājam par to, ka zinātne būtībā ir māksla uzdot jautājumus un atrast pareizās atbildes. Līdz ar to zinātniekiem ir svarīga precīza atbilde. Aptuvena atbilde nederēs. Tajā brīdī, kad pētnieks skaidro vienkāršā valodā, jāatsakās no precizitātes. Tas ir pret viņa dabu. Tu zini, ka citi pētnieki to redzēs un zinās, ko esi pazaudējis, vienkāršojot atbildi.

Te arī problēma – gribam, lai par zinātni varētu saprotamāk komunicēt ar sabiedrību, bet vienlaikus īsti negribas atteikties no akadēmiskā komunikācijas formāta.

Tā patiesība ir pa vidu. Zinātniekam spēt pieļaut kļūdu, lai varētu izskaidrot vienkāršoti, bet sabiedrībai – kļūt gudrākai, lai varētu saprast mazliet precīzāku ziņu.

Bet sabiedrība gudrāka kļūt var tikai tad, ja šī komunikācija ir un norit veiksmīgi jau tagad.

Jā, noteikti.

Kā uzrunāt? Jā, mums ir daži lieliski raidījumi radio un TV, bet ar to ir par maz.

Ja man prasītu, ko es gribu Ziemassvētkos, – gribētos, lai mūsu zinātnieki būtu proaktīvāki komunikācijā ar sabiedrību. Ir sociālie tīkli, videoblogi, citas iespējas komunicēt. Gribētos, lai mūsu izcilajām zvaigznēm būtu laiks un iespēja brīvajā laikā kaut vai pafilmēt īsu video un paskaidrot kādu aktuālu jautājumu, rakstīt blogus. Tad mums būtu materiāls no zinātnieku puses, kuru tālāk nodot sabiedrībai. Tas, ka tu esi zinātnieks, tā ir misija un svarīgs darbs, bet tev ir arī atbildība pret sabiedrību. Gribētos atdevi ne tikai precīzos rezultātos un atklājumos, bet arī šādā vienkāršā formā.