Šajā gadījumā aplūkojām gaismu kā fotonu (daļiņu) plūsmu. Sarkanās, dzeltenās un zaļās gaismas fotoniem ir pārāk maza enerģija, lai tie ierosinātu atomus, tāpēc zvaigznītes nesāk spīdēt. Šajās gaismās mēs arī nevaram nosauļoties, tas iespējams tikai ultravioletajā (UV) starojumā, jo UV fotonu enerģija ir krietni lielāka.
Atomi sastāv no kodoliem, ap kuriem riņķo elektroni, un ierosināts ir tāds atoms, kuram vismaz viens elektrons riņķo orbitālē ar augstāku enerģētisko līmeni nekā ierasts. Šāds atoms ir uzkrājis enerģiju, eksperimentā demonstrētajā gadījumā tā ir paņemta no gaismas. Kad elektrons krīt/pāriet atpakaļ pamatstāvoklī, šī enerģija tiek izstarota, un mums patīk, lai tas notiktu gaismas veidā.
Ja mēs spīdinām "nederīgu" gaismu (infrasarkanu, sarkanu, dzeltenu vai zaļu), proti, gaismu ar pārāk mazu fotona enerģiju, tad atomus tā ierosināt nevar, bet var pamainīt elektronu orbitāles jau ierosinātiem atomiem. Ja šo izmainīto orbitāļu dzīves laiks ir īss, tad elektrons ātri nonāk pamatstāvoklī, un tas redzams – zvaigznīte spoži un ātri izspīd.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
