Astronomu atklājums ļaus labāk izprast Saules sistēmas likteni pēc Saules 'nāves'  (19)

Citplanētu baltā pundura WDJ0914+1914 sistēmā, kas atrodas Vēža zvaigznājā aptuveni 1500 gaismas gadu attālumā no Zemes, atklājuši Varvikas Universitātes pētnieki Borisa Gēnsike vadībā. Pētnieki planētu, kas ir gāzu planēta aptuveni Neptūna izmērā, nepamanīja tiešos novērojumos, bet noteica tās eksistenci ar citiem paņēmieniem.

"Ap šo zvaigzni riņķo planēta, kuru tieši ieraudzīt nevaram. Tomēr zvaigzne ir tik ļoti karsta, ka tā burtiski iztvaicē planētu, un mēs konstatējām šo iztvaikoto materiālu," norāda Gēnsike.

"Sākotnēji domājām, ka esam fiksējuši bināro zvaigžņu sistēmu, un akrēcijas disku, kuru rada matērija, kas plūst starp abām zvaigznēm. Tomēr visi novērojumi liecināja, ka tā ir vienas zvaigznes sistēma – baltais punduris ar akrēcijas disku aptuveni 10 Sauļu izmērā, kas sastāv no ūdeņraža, skābekļa un sēra."

"Bija nepieciešamas pāris nedēļas ļoti cītīgas prātošanas, lai saprastu, ka vienīgais veids, kā šāds disks varētu būt izveidojies, ir lielas planētas iztvaikošana," komentēja Valparaiso Universitātes astronoms Matiass Šreibers, kura analīze ļāva noteikt planētas tipu – akrēcijas diska matērijas sastāvs liecina, ka tāds izveidotos, ja iztvaikotu materiāls no Urānam un Neptūnam līdzīgas planētas.

Tā kā baltais punduris ir zvaigznes mūža pēdējā stadija, tajā vairs nenotiek kodolsintēzes reakcijas. Zvaizne WDJ0914+1914 ir arī krietni mazāka izmērā, nekā tā bija sava dzīves cikla "pilnbrieda" stadijā – šobrīd aptuveni Zemes izmērā, savukārt astronomu konstatētā planēta ir diametrā četras reizes lielāka par zvaigzni, līdzīgi kā Neptūns ir diametrā aptuveni 3,9 reizes lielāks par Zemi.

Tomēr WDJ0914+1914 aizvien ir ļoti, ļoti karsta – aptuveni 25 tūkstoši grādu pēc Celsija, kas ir aptuveni piecas reizes augstāka nekā Saules temperatūra. Planēta ir arī ļoti tuvu savai zvaigznei – 0,07 astronomisko vienību attālumā (viena astronomiskā vienība atbilst attālumam no Saules līdz Zemei jeb 149 597 871 kilometriem). Rezultātā ap WDJ0914+1914 riņķojošā gāzu planēta burtiski tiek iztvaicēta. Astronomi lēš, ka planēta ik dienu zaudē aptuveni 260 miljonus tonnu materiāla jeb trīs tūkstošus tonnu materiāla ik sekundi. Tiesa, baltajam pundurim turpinot atdzist, temps, kādā ap to riņķojošā planēta zaudē materiālu, palēnināsies, līdz pēc aptuveni 350 miljoniem gadu šis process notiks tik gausi, ka iztvaikoto materiālu (vismaz ar pašlaik pieejamo tehnoloģiju) nebūtu iespējams fiksēt. Kaut var šķist, ka trīs tūkstoši tonnu matērijas sekundē ir daudz, pētnieki norāda, ka līdz tam brīdim planēta būs zaudējusi vien niecīgu daļu savas masas – aptuveni 4% Neptūna masas.

Šreibers norāda – šīs sistēmas novērošana un analīze principā ļauj ieskatīties arī mūsu Saules sistēmas nākotnē.

"Līdz šim baltie punduri nav bijuši pētāmo objektu fokusa grupa. Tā kā zinātniekus pamatā interesē "Zeme 2.0" atklāšana, arī fokuss ir uz Saulei līdzīgām zvaigznēm vai sarkanajiem punduriem, jo saprotams, ka planēta, kas riņķo ap balto punduri, vairs nespēj uzturēt dzīvībai labvēlīgus apstākļus," atklājuma nozīmību ieskicē vietnes "StarSpace" veidotāja un Suntažu observatorijas saimniece Anna Gintere.

Eksperte norāda, ka, visticamāk, šādu planētu ap baltajiem punduriem ir visai daudz, ņemot vērā, ka arī pašu šī tipa zvaigžņu ir daudz. "Visas Saulei līdzīgās zvaigznes savu dzīvi noslēgs kā baltie punduri. Tikai tuvākās planētas tiek iznīcinātas sarkanā milža fāzē, kad zvaigzne uzpūšas un tās atmosfēra aprij planētas. Tālākās planētas kā objekti turpina eksistēt. Šis atklājums ir būtisks, jo parāda, ka baltā pundura sistēmā planētas spēj saglabāties.

Tas nozīmē, ka citu planētu orbītas mainīsies. Nevar izslēgt, ka kāda no esošajām milzu planētām migrēs Saules virzienā un tās liktenis kļūs līdzīgs Neptūna izmēra planētas liktenim WDJ0914+1914 sistēmā," lēš Gintere.

Astronomi jau secinājuši, ka planēta WDJ0914+1914 sistēmā tik tuvu zvaigznei noteikti nevarēja atrasties zvaigznes sarkanā milža fāzē – tā būtu iznīcināta. Visticamāk, planēta "migrējusi" līdz pašreizējai orbītai ap zvaigzni.

"Šis ir būtisks atklājums. Pēdējās divas desmitgades ir arvien vairāk un vairāk pierādījumu tam, ka arī planētas var izdzīvot līdz brīdim, kad zvaigzne kļuvusi par balto punduri," skaidro Gēnsike.

Pēc aptuveni pieciem miljardiem gadu Saule kļūs par sarkano milzi, aprijot Merkuru, Venēru un, visticamāk, arī Zemi. Pēc tam ārējie zvaigznes atmosfēras slāņi atdalīsies un aizplūdīs prom, atstājot karsto kodolu – balto punduri.