Campus  - 239
Pirmajos dzelzceļos pa sliedēm vagonus vilka ar zirgu palīdzību. Tas šķita ērti un visiem pieņemami. Taču reiz kāds inženieris vārdā Džordžs Stīvensons izdomāja, ka to varētu darīt arī ar mehānisma jeb mašīnas palīdzību. Viņš pats arī ķērās vērsim pie ragiem un tādu uzbūvēja, nosaucot par "locomotion" – vārdā, kas interpretēts no latīņu valodas un nozīmē kaut ko pašrocīgi kustošu. Tā nu talantīgajam inženierim bija izdevies radīt mehānisku, visnotaļ kaprīzā un mazjaudīgā zirga aizstājēju, turklāt izdomāt tam lielisku vārdu – lokomotīve.

Kopš tā laika arī mēs sarunvalodā lietojam jaudas mērvienību "zirgspēks" (viena zirga vilkšanas spēks). Mēriekārtu trūkuma dēļ nav precīzi zināms, cik zirgspēku spēja attīstīt pirmā lokomotīve, bet tie noteikti bija vairāki desmiti zirgspēku, tādējādi mēs visās nozīmēs varam uzskatīt šo par revolucionāru pavērsienu gan dzelzceļa, gan visas pasaules attīstībā.

Jaunais izgudrojums balstījās uz labām zināšanām fizikā jeb, precīzāk, divās tās apakšnozarēs: termodinamikā un mehānikā. Tās pielietojot, talantīgajam inženierim izdevās panākt pārsteidzošu rezultātu – intensīvi vārot ūdeni, ar milzīgu spēku tika griezti riteņi. Uz šādu darbības principu balstījās visas dzelzceļa lokomotīves pirms 200, 100 un daudzas – vēl pat pirms 50 gadiem. Dažas no šīm tvaika lokomotīvēm joprojām tiek izmantotas mūsdienās, tostarp arī Latvijā. Tas gan notiek vēstures mīlestības nevis akūtas nepieciešamības dēļ, jo tvaika lokomotīves savu vietu ir atdevušas dīzeļlokomotīvēm un elektrolokomotīvēm.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!