Ideāli atstarotāji atstarotu gaismu tieši atpakaļ uz gaismas avotu. Ja tā notiktu, mēs neko neredzētu – visa gaisma nonāktu atpakaļ gaismas avotā. Tādējādi, piemēram, automašīnas šoferis atstarotāju tumsā nepamanītu, jo gaisma atspīdētu tieši atpakaļ automašīnas lukturos. Tāpēc lietderīgāk ir, ja atstarotāji nav ideāli un atstaro gaismu atpakaļ ar nelielu izkliedi.
Meijers demonstrē gan samērā precīzu atstarotāju, kurš gaišs izskatās vien tad, ja novērotājs skatās tieši "cauri" gaismas avotam, šajā gadījumā kastei ar lampiņām, kurai vidū ir sprauga. Savukārt atstarojošās lentes gaismu izkliedē, tāpēc tās gaišas izskatās, arī veroties no citiem leņķiem. Tiesa, tam ir savi mīnusi. Ja precīzais atstarotājs darbojas lielākos attālumos, lentes gaismu atstaro ar pārāk lielu izkliedi, lai būtu redzamas no liela attāluma. Tās vislabāk darbosies tuvās distancēs, kur sliktāk būs redzams precīzais atstarotājs. Tāpēc vislabāk ir izmantot abu atstarotāju tipu kombināciju.
Savs pielietojums ir arī ļoti precīziem atstarotājiem, piemēram, tādi ir uzstādīti uz Zemes mākslīgajiem pavadoņiem un uz Mēness. Jāpiebilst arī tas, ka tie ir dārgi.
Šie eksperimenti mums liek domāt, ka gaisma uzvedas kā daļiņu – fotonu – plūsma. Tāpat kā plakans akmens no ūdens virsmas, spēlējot "vardītes", atlec tādā leņķī, kādā krīt, arī gaisma "atlec" no gludas virsmas tādā leņķī, kādā uz to krīt. Arī cilvēks redz attēlu, jo gaisma ir daļiņu plūsma. Ja gaisma uzvestos tikai kā vilnis, mēs attēlu neredzētu, jo viļņi izplatās visos virzienos.