OLED un LCD – īpašības, plusi un mīnusi
Pašlaik tirgū par patērētājiem salīdzinoši draudzīgām cenām liela izmēra televizoros izmantotās tehnoloģijas aizvien ir LCD. Proti, tas ir mums sen jau pazīstamais šķidro kristālu displejs, kuru izgaismo LED diožu panelis. Problēma ir – šādas tehnoloģijas gadījumā ir ierobežots attēla kontrasts, kā arī nav iespējams iegūt "īstu" melno krāsu. Proti, tā būs ļoti, ļoti tumša, bet nebūs patiesi melna, jo pikseļi vēl aizvien tiek izgaismoti no aizmugures.
OLED tehnoloģijas turpretī ļauj atveidot patiesi melnu krāsu, tāpat sasniegt daudz labāku attēla kvalitāti, kontrastu, krāsu atveidi. OLED displejā pikselis spīd pats, nevis notiek izgaismošana ar LED paneli. Vienīgā problēma ir, ka šis prieks – ieraudzīt tā pa īstam melno krāsu – ir rezervēts profesionāļiem jomās, kur krāsu pilnīgi precīza atveide ir kritiski svarīga. Ikdienā diez vai vidējais patērētājs varēs un gribēs atļauties sev viesistabā 30 collu OLED displeju par 25 tūkstošiem eiro.
Kaut dažas kompānijas, piemēram, LG, daļu savu produktu reklamē kā OLED tehnoloģijas (un to, cik ļoti liela ir vēlme to uzsvērt, liecina pat abreviatūras OLED obligāta iekļaušana šādu televizoru modeļu nosaukumos), tie nereti nav īsti OLED displeji, bet drīzāk hibrīdi, "Campus" skaidro Traskovskis.
"LG drīzāk ir hibrīds, tur apakšā ir baltais OLED panelis un pa virsu nāk dažādi filtri. Tas nav līdz galam īsts OLED. Ir dažas firmas, kas taisa īstus OLED displejus puslīdz lielā izmērā, bet cenas ir desmitos tūkstošu eiro. "Sony" piedāvā displejus speciāli rediģēšanas darbiem, kur ļoti precīzi jāredz krāsas, bet šie displeji arī maksā 50 tūkstošus eiro," klāsta pētnieks.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
