'Covid-19': dati nemelo – sociālā distancēšanās ir efektīva  (38)

Ārpus Ķīnas "Covid-19" visvairāk upuru prasījis Itālijā. Tā, piemēram, svētdien Itālijā ziņots par 368 upuriem diennakts laikā, un valstī kopumā svētdien no "Covid-19" izraisītajām komplikācijām miruši vairāk nekā 1800 cilvēku. Pie inficēto skaita, kas pēc pēdējiem fiksētajiem datiem ir 24 747, bet nu jau pavisam noteikti ir pāri 25 tūkstošiem, mirstības īpatsvars ir ļoti augsts – vairāk nekā septiņi procenti.

Dati skaidri parāda – inficēties var ne tikai veci cilvēki, taču tieši vecu cilvēku vidū ir vislielākais smagu saslimšanas gadījumu īpatsvars un lielākais mirstības procents. Īpašā riska grupā ir par 80 gadiem vecāki cilvēki. Piemēram, Ķīnā 40-49 gadu vecuma grupā mirstība ir 0,4 procenti, bet 80+ gadu vecuma grupā pieaug jau līdz 14,8%, tātad mirst 15 no 100 saslimušajiem astoņdesmitgadniekiem.

Līdzīga situācija ir arī Itālijā, pat vēl sliktāka. Tur 70-79 gadu vecuma grupā mirst 10,8 procenti, bet 80-89 gadu vecuma grupā jau 17,5 procenti. No tiem, kam ir vairāk par 90 gadiem, mirst ik piektais inficētais. Savukārt vecuma grupā zem 60 gadiem mirst vien trīs procenti, bet vecuma grupā zem 50 gadiem miruši vien seši no visiem reģistrētajiem pacientiem.

Kāpēc tieši Itālija ir tā valsts, kur "Covid–19" izpaužas tik postoši? Šī ir viena no tām valstīm, kur sabiedrības novecošanās ir izteikta – 23,3 procenti no iedzīvotāju kopskaita ir vecāki par 65 gadiem (Latvijā šis īpatsvars ir ap 20,2%). Tomēr daudzās Eiropas valstīs gados vecu cilvēku īpatsvars ir visai liels, bet situācija ne uz pusi tik dramatiska kā Itālijā.

Samērā liels īpatsvars pieaugušo dzīvo tuvumā saviem vecākiem un regulāri ar viņiem satiekas. Tāpat ir raksturīga cītīga socializēšanās ar paplašināto ģimeni, tostarp gados vecākiem ģimenes locekļiem ārpus tuvāko radinieku loka. Bieži vien cilvēki pielāgo savu dzīvesvietu savai darbavietai, taču Itālijā samērā liels īpatsvars izvēlas dzīvot tuvāk ģimenei, bet mērot garāku ceļu uz darbu.

"Šīs starppaaudžu saiknes, dzīvošana līdzās un intensīvā pārvietošanās ikdienā varētu būt faktors, kas veicinājis spējo uzliesmojumu Itālijā, riska grupai (gados vecākiem cilvēkiem) caur socializēšanos biežāk nonākot saskarsmē ar vīrusu," spriests pētījuma kopsavilkumā.

Tieši vecuma struktūra un tas, ka inficējās samērā neliels īpatsvars riska grupu pacientu, izskaidro, kāpēc, piemēram, Dienvidkorejā, kur arī ir liels saslimušo skaits (vairāk nekā astoņi tūkstoši), mirstība ir mazāka par vienu procentu iepretī Itālijas 7,3 procentiem.

Viena valsts, viens vīruss, divi dažādi krīzes mazināšanas rīcības plāni un divi dažādi iznākumi. Tāda ir situācija Itālijā, ja salīdzina datus par "Covid-19" gadījumu skaitu divās infekcijas smagi skartajās Itālijas provincēs – Lodi un Bergamo.

Līdz 13. martam visvairāk reģistrēto saslimšanas gadījumu Itālijā bija Bergamo provincē – 2368 –, bet Lodi provincē tie bija 1133.

Būtiskais faktors – uzliesmojums Itālijā sākās tieši Lodi provincē, kur arī steidzami tika pieņemts lēmums par sociālo distancēšanos un dažādi ierobežojumi noteikti jau 23. februārī.

Bergamo, kur "Covid-19" izplatījās vēlāk, bet arī reakcija bija gausāka par Lodi, situācija ir sliktāka. Bergamo provincē sociālās distancēšanās tika noteikta aptuveni divas nedēļas vēlāk nekā Lodi – 8. martā.

Kā redzams tabulā, sociālā distancēšanās palīdz jaunu inficēšanās gadījumu līkni padarīt krietni lēzenāku.

Plānojot "Covid-19" ierobežošanas politiku, Oksfordas Universitātes pētnieki rekomendē ņemt vērā katras valsts iedzīvotāju vecuma un dzimuma struktūru. Tomēr, izejot no iepriekš minētā, būtiski ir ne tikai kvantitatīvie dati par gados vecu cilvēku īpatsvaru, bet arī izpratne par katras valsts iedzīvotāju socializēšanās paradumiem, lai spētu modelēt, cik strikti sociālās distancēšanās pasākumi ir nosakāmi, lai izvairītos no kritiskā punkta sasniegšanas, kur infekcijas izplatība ir straujāka par konkrētās valsts veselības aprūpes sistēmas kapacitāti.

Kā viens no piemēriem – ierobežojot izglītības iestāžu darbību, sasniegts mērķis nepieļaut liela cilvēku skaita pulcēšanos vienuviet. Tomēr tas var nozīmēt arī – kamēr vecāki strādā, bērnus pieskatīs vecvecāki vai kāds tuvinieks no paplašinātās ģimenes. Tādējādi, ja bērns ir vīrusa pārnēsātājs, ir risks inficēt vecvecākus, kuriem slimība būtiskā daļā gadījumu noritēs smagi un var beigties letāli.

Pētnieki ierosina Itālijā ieviest kompleksu atbalsta pasākumu kopumu, kā labo piemēru minot speciāla atvaļinājuma piešķiršanu, lai par primārajiem aprūpētājiem šajā laikā nekļūtu vecvecāki, kā arī, piemēram, kuponu 600 eiro vērtībā aukles pakalpojumu apmaksai.

Būtiski arī atbalstīt vidējās paaudzes cilvēkus, kuri ir aprūpētāji divās "frontēs" – gādā gan par bērniem, gan par gados vecajiem vecākiem. Ja kāds no šādiem cilvēkiem ir inficējies un attiecīgi ir karantīnā, darbnespējas laikā, piemēram, rekomendēts atlikt īres vai hipotekārā kredīta maksājumus, tādējādi izvairoties no riska, ka saslimušais dosies uz darbu gluži vienkārši tāpēc, ka viņam citādi nāktos ieslīgt parādos.

Pētījums, kaut parāda nepieciešamību šādos gadījumos ņemt vērā gan vecuma struktūru, gan sabiedrības paradumus, kā arī norāda – sociālā distancēšanās ir efektīva un patiešām darbojas –, arī ieskicē turpmākos pētījumu virzienus, tostarp sīkāk "Covid-19" kontekstā pētīt citas riska grupas – smēķētājus, cilvēkus ar diabētu, sirds un asinsvadu slimībām.