Lasīšana pustumsā, autobusā un citi redzei kaitīgi 'bubuļi': zinātne vai muļķības?

Ja kādreiz nācies būt vienā no frontēm strīdā par to, kas tad kaitīgāk – ilgi "blenzt" ekrānā vai ilgi lasīt grāmatu, vari būt drošs, ka nebiji ne uzvarētāju, ne zaudētāju pusē.

"Īsti taisnības nav nevienam. Ja atceramies vecos, labos laikus, arī tad cilvēkiem bojājās redze. Viņi sēdēja, lasīja grāmatas. Jāsaka, ka visos laikos pie vainas ir tas pats cilvēks. Varam lietot viedās tehnoloģijas, bet tās jālieto ar mēru, tāpat kā jebkura lieta," skaidro profesore. Viņa arī bilst, ka šobrīd beidzot tehnoloģiju ražotāji sāk domāt arī par pašu cilvēku. "Līdz šim vajadzēja kaut ko ļoti ātru, ļoti košu ekrānu, mazus pikseļus un tā tālāk, bet cilvēks bija aizmirsts. Šobrīd saskaramies ar problēmām, kas visa šī dēļ sāk peldēt ārā," norāda optometriste un uzsver, ka jāprot dzīvot gudri. "Es nevaru nevienam tagad pateikt – nelietojiet datoru, nelietojiet telefonu. Tas nav iespējams, arī pati savu dzīvi nevarētu iedomāties, ja man būtu jāatgriežas tikai pie papīra un jāmēģina lekcijās visu atainot uz tāfeles. Ir jāpielāgojas jauniem apstākļiem."

Un tagad pēc kārtas par dažiem izplatītākajiem "bubuļiem".

Sliktais apgaismojums un piespiedu apstākļi, kādos tajā brīdī darbojamies, var ietekmēt redzi. Tumsā mums ir platākas zīlītes un sliktāk strādā fokusācijas sistēma, kas mēģina skaidri ieraudzīt objektus un burtus. Tas rada slodzi. Salīdzinājumam – ja mums jānes divi kilogrami, tad te mēs pēkšņi uzliekam jau piecu kilogramu slodzi. Slodze ir lielāka.

Acij ir arī zināmas līdzības ar fotoobjektīvu. Proti, jo lielāks diafragmas atvērums, jo mazāks lauka dziļums un lielāks izaicinājums fokusēt. "Jo mums platāka zīlīte, jo visi kropļojumi, tā saucamās aberācijas, vairāk ietekmē attēla kvalitāti. Jo attēla kvalitāte ir sliktāka, jo mums vairāk jākoncentrējas – jāmēģina piemiegt acis, objektu tuvināt, attālināt. Tādējādi mēs sasprindzinām redzi. Ja tas ir īslaicīgi, nekas nenotiks. Ja tas notiek ilgstoši, var būt sekas," brīdina optometriste.

Bērnībā daudzi arī no mammas aizliegumiem izvairījās, palienot zem segas ar lukturīti un lasot grāmatu tādā veidā. Tas nozīmē gulēšanu uz vēdera un grāmatas tūrēšanu ļoti tuvu, aptuveni 20 centimetrus vai pat tuvāk.

Tādējādi vakarā, kad organisms jau ir "noskaņots" atpūtai, "mēs uzliekam šo lieko slodzi. Uzliekot slodzi, pēc tam daba mēģina mums atspēlēties un mēģina to lasīšanu tumsā atvieglot – tāpēc arī cilvēkiem, sevišķi bērniem, acs sāk pielāgoties, lai fokusu izmainītu ērtākajā pozīcijā. Tas var notikt, ļoti daudz lasot tuvā attālumā un tumsā, piespiedu apstākļos un bez pauzēm," skaidro profesore. Tātad būtiski uzsvērt, ka te runa ir par daudzu faktoru kopumu, nevis sliktu apgaismojumu kā tādu.

Lai ievadītu tematu, neliela atkāpe un pieredzes stāsts no Edžus: "Laikā, kad mācījos pamatskolā, bija datorsalonu ziedu laiks. Tolaik šo iestāžu būtība visai maz atbilda plaši lietotajam terminam "interneta kafejnīca", jo lielākajai daļai apmeklētāju interneta plašumi interesēja visai maz – vismaz manā mazpilsētā datorsalonus, kas parasti bija pustumša telpa kādā apšaubāma paskata ēkā (daži darboņi tādu bija atvēruši pat savā privātmājā), apmeklēja pēc videospēlēm izslāpuši puikas. Dators mājās, turklāt jaunākās spēles "pavilkt" spējīgs, bija vien retajam. Tolaik datoriem bija CRT monitori – pamatīgas, smagas kastes, kas turklāt ņirbēja teju ar aci jau fiksējamā frekvencē. Acis nogura ļoti ātri, bet to pamanīja retais virtuālajā pasaulē iegrimušais.

Pats datorsalonus apmeklēju samērā reti, bet daži mani klasesbiedri tajos burtiski dzīvoja, notriecot visu kabatas naudu. Jau pamatskolas pēdējās klasēs man bija nepieciešamas brilles, bet dažiem no cītīgākajiem videospēļu entuziastiem redze joprojām bija perfekta, par spīti simtiem stundu, kas pavadītas tumšā telpā ņirboša monitora priekšā."

Taujājām profesorei Krūmiņai – kāpēc tāda netaisnība un vai datori tiešām bojā redzi?

"Cilvēks ir sarežģīta būtne. Vienam tas faktors iedarbosies, cits patiešām var sēdēt stundām pie datora, un nekas nenotiks. Ir arī mūsu gēnos mazliet tas noteikts. Daudzi man ir prasījuši – vai tuvredzības gēns ir dominējošais? Nav. Ja būtu dominējošais, tad mēs visi jau sen būtu tuvredzīgi. Ja runājam par miopiju, tas gēns ir recesīvs. Taču, skatoties uz Āziju – Ķīnu, Japānu – rodas jautājums, kāpēc tur ir tik daudz cilvēku, kas jau skolas laikā ir tuvredzīgi. Tur ir citi faktori, par kuriem maz runā, bet esmu mēģinājusi saprast," klāsta profesore un turpina: "Bērni tur dzīvo stresa apstākļos. Ir interesants pētījums par to, cik daudz bērnu mācās. Ķīnā vidēji dažādās nodarbībās, mācībās pavadītais laiks ir 12 stundas dienā, Eiropā tas ir aptuveni sešas stundas. Tātad Ķīnā divas reizes vairāk. Tas varētu arī būt viens no faktoriem – tur bērni daudz laika pavada, ar redzi darbojoties tuvā distancē, sēžot, mācoties. Visu laiku ir slodze. Nu, ja man ļoti daudz visu laiku jālasa, lai nebūtu jāpieliek tik daudz enerģijas, acs pielāgojas un stiepjas."

"Visi skolā gaiteņos stāv un bakstās telefonos. Kas notiks ar bērniem? Jau šobrīd parādās, ka arvien vairāk izplatās tuvredzība. Acij tas nozīmē lietot daudz enerģijas. Kur jālieto daudz enerģijas, tur jāmēģina to sistēmu kompensēt. Mums izdzīvošanai ir svarīga sirds, nieres, plaušas… acs parasti ir pirmā, no kuras var noņemt resursus, kur vien var. Ja ir apstākļi, kur daudz jālasa tuvumā, tad pastiepsim nedaudz garāku to aci, lai būtu jātērē mazāk enerģijas," skaidro optometriste.

Izvērstāk par viedo tehnoloģiju iespējamo ietekmi profesore Krūmiņa stāsta "Zinātne vai muļķības" podkāstā, kuru vari noklausīties šeit:

Dzirdēti apgalvojumi, ka briļļu nēsāšana faktiski padara acis par "sliņķēm", neliek "iespringt", tādējādi redze turpina bojāties. Kā ir patiesībā?

"Nav tā, ka brilles bojā redzi. Būtiskākais – izrakstīt pareizas brilles. Nedrīkstam pārcensties un izrakstīt stiprākas nekā nepieciešams. Tas gan nav labi un var kaitēt," tā profesore un norāda, ka optometristiem jābūt ļoti atbildīgiem, izrakstot brilles.

Ieteikums – uz redzes pārbaudēm nākt rīta pusē vai laikā, kad nav daudzas stundas lietots dators. Pēc iespējas tad, kad nav bijis liels saspringums, jo tad vislabāk redzi var izvērtēt.

Vai grāmatas, žurnāla, teksta lasīšana telefonā vai datorā, kamēr brauc autobusā, automašīnā vai vilcienā, ir slikta lieta un bojā redzi?

Profesore Krūmiņa norāda: "Grūta lieta, neteikšu, ka slikta. Ir cilvēki, kas spēj lasīt, ir cilvēki, kas nespēj. Te vairāk redzu saistību ar vestibulāro aparātu. Ja cilvēkiem ar to ir problēmas, ļoti ātri reibst galva vai ir migrēnas." Objekts ir kustībā, un acij visu laiku nepārtraukti jāmeklē, kur tad skatīties. "Ja paliek slikti, tas ir signāls, ka nevajag lasīt braucošā transportā."

Svarīgi tad, kad acis nogurst, nedaudz iepauzēt un tās atpūtināt, tad var turpināt lasīšanu. Pati par sevi lasīšana autobusā redzi nebojā.

Vai šķobīšanās var izraisīt šķielēšanu? Tas tā nav. Drīzāk, ja muskuļi ir vāji, var būt problēmas, bet, ja viss kārtībā ar redzes sistēmu, izšķobīšanās var būt pat labs treniņš. Tas gan nenozīmē, ka jāšķobās regulāri – kas par daudz, tas par skādi.

Saulesbrillēm ir jābūt kvalitatīvām. Ja būs nekvalitatīvas – tikai aptumšotas, bet laidīs cauri UV starus, tad mums būs dubultefekts. Bez brillēm saulainā laikā zīlītes mums ir šauras, tādējādi dabīgi sevi pasargājam. Ja priekšā ir tumšais filtrs, zīlīte paliek platāka. Ja zīlīte ir platāka, bet brillēm nav UV filtra, acīs UV starojums nonāk dubultā vai trīskārši. Tas ir kaitīgi.

Taču nereti arī lētās saulesbrilles vismaz daļēji pasargā no UV stariem. Kur izpaužas zemāka kvalitāte – tā ir tīri briļļu optiskā kvalitāte. "Bieži šī optika ir nekvalitatīva. Ja lasīsim ar saulesbrillēm grāmatu, jutīsim, ka tās traucē un kropļo attēlu."

To, kā pārbaudīt vai tavas brilles pasargā no UV starojuma, vari noskatīties Aivja Meijera eksperimentā.

Par citiem izplatītākajiem pieņēmumiem, kas bojā vai nebojā redzi, kā arī par to, cik pamatoti ir dažādi ieteikumi redzes uzlabošanai un kā labāk iekārtot darba vidi, ja ilgstoši jāstrādā ar datoru, klausies podkāstā!