"Es paskatos pa logu un neredzu nevienu pudeli," tā kāds bijušais ministrs reiz pamatoja lēmumu, ka Latvijā nevajag ieviest pudeļu depozītsistēmu. Iedomājies, ja mediķi, zinātnieki un atbildīgo struktūru darbinieki šobrīd, pandēmijas laikā, izdarītu lēmumus, balstoties tikai uz to, ko redz? Lēmumu pieņemšana par slimības ierobežošanu, balstoties uz šādiem ankedotiskiem pierādījumiem un pārsteidzīgiem vispārinājumiem, mūsu sabiedrībai būtu ļoti bīstama. Ja valsts par vīrusu būtu sākusi domāt tikai tad, kad saslimuši būtu pašu ierēdņu un politiķu radinieki, situācija tagad būtu simtiem reižu sliktāka.

Ar ko pandēmija ir citāda no pārējiem politiķu lēmumiem? Galu galā – vai mēs negribam dzīvot Latvijā, kur nozīmīgi lēmumi vienmēr tiek pieņemti, balstoties uz pierādījumiem, nevis uz slikti argumentētām loģikas kļūdām un viena cilvēka ikdienišķiem novērojumiem?

Neskaidrība un lēmumu pieņemšana nepilnīgas informācijas apstākļos ir īpaši raksturīga pašreizējai pandēmijai, taču mūsdienās tā ir ikdiena teju jebkurā jomā, no uzņēmējdarbības līdz izglītībai. Tāpēc kritiskās domāšanas prasme ir svarīgāka nekā jebkad, lai mēs spētu izdarīt drošticamus, kvalitatīvus lēmumus. Sākot no rīcībpolitikas veidošanas, lai uzvarētu Covid-19 izplatību Latvijā, līdz sabiedrības izpratnei par distancēšanās un higiēnas līdzekļiem. Arī izpratnei par to, ka alternatīvā medicīna pret šo vīrusu nepalīdz. Kad, iespējams, pēc pusotra gada, būs radīta un saražota vakcīna pret Covid-19 ierosinātāju – vīrusu SARS-CoV-2 –, tad būs kritiska Latvijas sabiedrības izpratne par vakcīnu drošību.

Tāpēc šajā laikā ir ārkārtīgi svarīgi neuzķerties uz nepamatotu, nezinātnisku un nepierādītu sazvērestības teoriju sludinātājiem. Viņi ar saldu retoriku reizēm apšauba vīrusa esamību, reizēm izplata tik absurdus apgalvojumus kā izfantazētu saistību vīrusam ar bezvadu mobilo tīklu, ka nezini – smieties vai raudāt.
Laikā, kad izplatās viltus ziņas, nespēja pielietot kritiskās domāšanas pamatprincipu, ka pierādījumu nasta gulstas uz apgalvojumu paudēja pleciem, rada draudus cilvēku dzīvībām.
Jāapzinās, ka vienmēr būs tādi cilvēki, kuriem personīgā pieredze un emocionāla retorika šķitīs pārliecinošāka, nekā racionāla statistika vai zinātniski pētījumi. Tāpēc cenšoties kādu pārliecināt nestaigāt apkārt ar saaukstēšanās simptomiem, nepalīdzēs dusmas ''Kā, tu netici datiem!?''

Tā vietā var sākt ar jautājumu, kāpēc tavs sarunu biedrs tā domā. Pārliecināt palīdzēs, ja uzsvērsi kopīgas bažas par triecienu cilvēku maciņiem un līdzcilvēku veselību. Tālāk var parādīt video intervijas, kur cilvēki jutušies tikai nedaudz apaukstējušies vai pat pavisam veseli, bet beigās izrādījies, ka bijuši Covid-19 pozitīvi un aplipinājuši vecmāmiņu, kolēģus un draugus. Var parunāt par to, kāds trieciens ekonomikai ir daudzu cilvēku nāve un medicīnas sistēmas pārslodze.

Ikvienam cilvēkam ir izaicinājums neuzķerties uz paša ''personīgās pieredzes''. Tā katram ir sava, un nav nekā spilgtāka. Taču korekti veiktu pētījumu dati rāda objektīvāku un plašāku skatījumu, sevišķi dzīves sarežģītajos jautājumos. Šādu pētījumu esamība, piemēram, atšķir medicīnu no alternatīvās medicīnas.
Arī zinātnisko pētījumu spēkam ir skala - ir vājāki un spēcīgāki pierādījumi.
Frāze, kuru dzirdot, jāsaspicē ausis un jāieslēdz kritiskā domāšana, ir ''zinātniski pierādīts''.
Zinātniskā darbība nav par pierādīšanu, bet gan šaubu mazināšanu. Turklāt ar vienu pētījumu gandrīz nekad nepietiek, lai kaut ko drošticami pierādītu. Jo vairāk pierādījumu savācam, jo drošticamākus lēmumus varam pieņemt. Tieši šī iemesla dēļ Pasaules Veselības organizācija (PVO) un Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) savus ieteikumus balsta klīniskajās vadlīnijās, kas atrodas zinātnisko pierādījumu skalas augšgalā. Šī iemesla dēļ PVO vai SPKC nevar izteikt rekomendācijas par sejas masku lietošanu plašākā sabiedrībā, jo šis jautājums iepriekš nav ticis pētīts attiecībā uz koronavīrusiem.
Runājot par efektīviem līdzekļiem pret vīrusu, ir jāuzmanās no ekspertiem, kuri brīvi dalās ar ieteikumiem, iesakot līdzekļus, kas varētu palīdzēt pret vīrusu vai slimību. Pat ja šie eksperti ir ar mediķa grādu. Karls Seigans, Hārvārda un Kornelas universitāšu akadēmiķis, NASA zinātnieks, Pulicera balvas ieguvējs un skepticisma un kritiskās domāšanas popularizētājs, definēja zinātniskā skepticisma moto: "Grandioziem apgalvojumiem nepieciešami grandiozi pierādījumi."
Ja dzirdi kaut ko, kas izklausās pārāk labi, tad saspicē ausis, un pievērs īpašu vērību. Ja kāds sola zāles vai līdzekļus pret vīrusu, kas nav daļa no slimību kontroles centra ieteikumiem, tad diezgan droši tās būs muļķības, kas radītas ar nolūku pievērst uzmanību vai nopelnīt.

Sauklis "ārsti tev šo nestāsta" neradās no ģeniāla izgudrojuma, kas tika apspiests, bet gan kāda ģeniāla pārdevēja galvā. Tas pats attiecas uz tiem, kuri sola drošas zāles Latvijas ekonomikai. Diemžēl neviens nevar ieteikt vieglus risinājumus, jo šādas problēmas iepriekš nav bijis, un skaidrs, ka šī problēma ir tik liela, ka vieglu risinājumu nebūs.

Kritisko domāšanu iespējams uztrenēt tikai tāpat, kā apgūstot kādu sporta veidu. Arī čempioniem nepieciešams regulārs treniņš. Tikai ar rūpīgu treniņu ilgā laika periodā iespējams ikdienā ātri atpazīt loģikas kļūdas, domāšanas noslieces un netīros retorikas paņēmienus, samazināt iespēju uz tiem uzķerties. Tāpat kā izcilību sportā, arī kritiskās domāšanas prasmi nav iespējams uzbūvēt vienā dienā.

Taču dzīvi atvieglot un uzlabot lēmumu pieņemšanu palīdzēs kritiskā domātāja špikeris:

  1. Grandioziem apgalvojumiem nepieciešami grandiozi pierādījumi. Netici bez pierādījumiem.
  2. Dzirdot jaunu apgalvojumu, uzdod sev jautājumu: kā viņi to varētu zināt?
  3. Seko zinātniskiem pierādījumiem atkarībā no to spēka skalas.
  4. Seko ekspertu publicētajām vadlīnijām (piemēram, PVO, SPKC). Viņi izmanto labākos pieejamos pierādījumus un neslēpj kļūdas. Vienlaikus atceries, ka neviens nav nekļūdīgs.
  5. Ja jauna ziņa izklausās pārāk laba, lai būtu patiesība, vai vienkārši neticama, tad pārbaudi to, meklējot, vai tā publicēta arī citos uzticamos medijos un ko par to raksta faktu pārbaudītāji (ziņām angļu valodā, piemēram, "Snopes" vai "Full Fact").
  6. Piedalies tādās sarunās vai debatēs, kurās pārstāvēti atšķirīgi, bet uz pierādījumiem un faktiem balstīti viedokļi.

Kā ātrāk atpazīt un atkost loģikas un domāšanas kļūdas? Kā uz tām atbildēt? Kā reaģēt tā, lai nesabojātu nervus pats sev vai attiecības ar otru cilvēku?

Par to un un vairāk vari uzzināt, noklausoties "SkeptiCafe" lekciju. Balstoties uz kognitīvo zinātņu pētījumiem un kritiskās domāšanas un komunikācijas pieredzi, tajā apskatīti izplatītākie sliktās retorikas paņēmieni un problēmas tajos, kā arī tika piedāvāti praktiski risinājumi, kā uz tiem reaģēt ar labu argumentāciju un efektīvu, korektu retoriku.

Par to video stāsta "SkeptiCafe" lektors Edgars Lapiņš, kurš ir kritiskās domāšanas pasniedzējs Rīgas Ekonomikas augstskolā. Viņš ir "SkeptiCafe" līdzdibinātājs, zinātnes komunikators gandrīz 10 gadus, stratēģijas, mārketinga un komunikācijas konsultants. Lekcija tapusi ar Frīdriha Eberta fonda atbalstu.

Koronavīruss Covid-19Brīvpieejams arhīvs

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit