Atskats vēsturē, kad klepu ārstēja ar heroīnu, bet sifilisu ar smago metālu

Aizvadītajā nedēļā ASV prezidents Donalds Tramps publiski painteresējās, kā būtu ar dezinfekcijas līdzekļu injicēšanu Covid-19 pacientiem, ja jau atklāts, ka tie nogalina slimību izraisošo vīrusu SARS-CoV-2? Protams, ne jau Tramps vien ir tas, kurš nāk klajā ar šādiem klaji bīstamiem prātojumiem, taču viņa balss aizskan daudz tālāk nekā "cilvēkam parastajam".

Kaut pseidozinātnes un alternatīvās medicīnas aizstāvju netrūkst, par laimi mūsdienās lielākoties galēji bīstami spriedelējumi plašā sabiedrībā vilkmi negūst – ceļā stājas medicīnas jomas profesionāļi un veselības aprūpi regulējošie mehānismi –, un uz pierādījumiem balstītas medicīnas pieeja parūpējas, lai medikamenti tiešām vairāk ārstē, nevis kaitē.

Taču vienmēr tā nebija. Bija laiki, kad ne viena vien terapija bija balstīta uz līdz galam neizprastām nepārbaudītām idejām, bet efektivitātes noteikšanai par gana labiem tika atzīti nesistemātiski novērojumi vai atsevišķi anekdotiski piemēri. Kamēr zinātnieki raujas vaiga sviedros, lai pēc iespējas ātrāk rastu drošu un efektīvu risinājumu Covid-19 pandēmijas krīzei, atskatāmies uz trim piemēriem, kad bīstami ķīmiskie savienojumi un elementi kādā laika posmā bija samērā plaši lietotas zāles.

Heroīns pret klepu

Šobrīd vārds "heroīns" lielākajai daļai cilvēku ne ar ko labu nesaistās – atkarība, sagandēta veselība, izpostītas dzīves, virkne citu problēmu – gan sabiedrības veselības, gan sociālu, gan kriminogēnu –, kas var izrietēt no šīs vielas lietošanas. Taču pirms nedaudz vairāk nekā simt gadiem heroīnu lietoja pret klepu.

Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) informatīvajā materiālā skaidrots, ka heroīns ir viena no opioīdu klases vielām. Tas ir pussintētiskais opioīds, kas tika atvasināts no morfija jeb morfīna 19. gadsimta otrajā pusē. Morfīnu cilvēce iepazina vēl aptuveni simt gadus pirms tam, kad 1804. gadā vācu farmaceits Frīdrihs Zertirners to izdalīja no opija, savukārt opioīdi lietoti jau krietni senāk, arī pirms mūsu ēras, gan medicīniskos nolūkos, gan rekreācijai.

Visbiežāk, runājot par heroīna izcelsmi, izskan vācu kompānijas "Farbenfabriken vorm. Friedrich Bayer & Co.", mūsdienu farmācijas milža "Bayer AG" priekšgājējas, vārds, taču patiesībā pirmais zināmais gadījums, kad no morfīna tika atvasināts diamorfīns jeb heroīns, ir fiksēts, vēl dažas desmitgades pirms tas nokļuva aptieku plauktos. 1874. gadā britu ķīmiķis un tolaik Svētās Marijas slimnīcas Medicīnas skolas pētnieks Čārlzs Romlijs Alders Raits, kura "kontā" ir vēl daudz citu opioīdu, eksperimentēja ar morfīnu un etiķskābes anhidrīdu, kas ir heroīna prekursors. Tolaik gan nekur tālāk par dažiem izmēģinājumiem uz dzīvniekiem šis savienojums netika. Žurnāliste Karmena Drāla, kas specializējas tieši publikācijās par ķīmiju, izdevumā "Forbes" komentē, ka "Alders, šķiet, bija vairāk ieinteresēts tajā, kā jaunais savienojums izskatās, nevis tā iedarbībā".

Ilgi gan nebija jāgaida, jo 1897. gadā arī vācu ķīmiķis Fēlikss Hofmans sintezēja heroīnu. Tajā pašā gadā viņš sintezēja aspirīnu (arī ne pirmais). Kaut Hofmans abas minētās vielas neradīja pirmais, kompānija, kuras paspārnē viņš darbojās, bija pirmā, kas tās padarīja par produktiem, proti, ieviesa vienādojumā mārketingu un nolūku pelnīt. Līdz pat 1910. gadam heroīns bija zīmols. Tāds, kas rakstāms ar lielo sākumburtu un liekams pēdiņās.