Astronomu grupa rosina klasificēt Mēnesi kā planētu un 'reabilitēt' Plutonu  (24)

Kas tad bija minēts rezolūcijā, ko 2006. gadā pieņēma Starptautiskā Astronomijas savienība? Tā beidzot oficiāli definēja planētas kritērijus. Ja iepriekš ar planētu vienkārši saprata lielu objektu Saules sistēmā, nu tai bija jāatbilst trim konkrētām īpašībām:

Plutons atbilst pirmajiem diviem no šiem kritērijiem, bet ne trešajam, tāpēc kopš 2006. gada vairs netiek uzskatīts par planētu, bet klasificēts kā pundurplanēta. Zinātnieku komanda, kurā apvienojušies astronomi un planētu pētnieki no vairākām ASV universitātēm, observatorijām un zinātniskajiem institūtiem, ar šo soli nav mierā un šī gada martā iesnieguši pētījumu, kurš publicēšanai apstiprināts un arī tiešsaistē pieejams kopš oktobra otrās puses.

Veicot sistemātisku planētām veltītās zinātniskās literatūras pārskatu par pēdējiem 400 gadiem, pētnieki argumentē, ka Plutona izslēgšana no planētu loka vairāk balstīta folklorā, ne zinātniskos argumentos. Tāpat viņi uzskata – konceptam, ka lielie planētu pavadoņi – tādi kā Ganimēds, Titāns, Eiropa – nav planētas, saknes ir meklējamas nevis astronomijā, bet 19. gadsimta astroloģijā un teleoloģijā (mācība, kas skaidro, ka dabā viss ir mērķtiecīgs un jebkurš attīstības process ir tāds, lai īstenotu iepriekš noteiktus mērķus).

"Literatūra liecina, ka planētas koncepts, ko izstrādāja zinātnieki Kopernika revolūcijas laikā, bija ar spēcīgu teoriju pamatots un pragmatisks. Tas iekļāva gan primāros (ap Sauli riņķojošos) debess ķermeņus, gan pavadoņus planētu saimē, pamatojot to ar kopīgām, raksturīgām ģeoloģiskām iezīmēm. Divus gadsimtus vēlāk heliocentrisma modeli beidzot bija akceptējusi ar zinātni nesaistītā sabiedrības daļa, kura tomēr bija motivēta saglabāt arī ģeocentrisma elementus, tostarp teleoloģijai un astroloģijai raksturīgus pieņēmumus. Šie uzskati arī noteica, ka plašākā sabiedrībā attīstījās tāds planētas koncepts, kas ir pretrunā ar zinātnisko uzskatu," pētījuma kopsavilkumā skaidro zinātnieki. Proti, nu planētu definēja nevis pēc paša objekta ģeoloģiskajām īpašībām, bet gan pēc tā, ap ko šis objekts riņķo. Tādējādi visi lielie planētu pavadoņi netika uzskatīti par planētām. Turpretī astronomi planētas, kas riņķo ap Sauli, un arī šo planētu pavadoņus kopā kā planēta turpināja klasificēt līdz pat 20. gadsimta sākumam.

Pētījuma vadošais autors ir Centrālās Floridas Universitātes Floridas Kosmosa institūta astronoms Filips Mecgers. Viņš un kolēģi iesaka atgriezties pie uzskata, ka planētu par planētu jāklasificē pēc tās kā objekta īpašībām, nevis pēc objekta orbītas raksturojuma.

"Tas ir kā definēt zīdītājus. Tie ir zīdītāji neatkarīgi no tā, vai dzīvo uz sauszemes vai ūdenī. Runa nav par atrašanās vietu, bet par dzīvnieku fundamentālām īpašībām, kas tos padara par zīdītājiem," pētnieks citēts paziņojumā presei Centrālās Floridas Universitātes mājaslapā.

^{Foto: NASA/JHUAPL/SwRI}

Mecgers ar domubiedriem ierosina vienkāršot planētas definīciju – tas ir debess ķermenis, kurš ir vai kādreiz ir bijis ģeoloģiski aktīvs. Galileo Galilejs savulaik definējis, ka planētas ir debess ķermeņi, kas sastāv no laika gaitā mainīgiem elementiem – proti, objekti, ko varētu dēvēt par ģeoloģiski aktīviem. Tāpat viena būtiska īpašība, kas tos ļauj klasificēt vienā grupā – planētas ir objekti, kas paši gaismu neizstaro, bet vien atstaro gaismu no Saules. Variācijas par šo definīciju astronomu vidū bijušas spēkā līdz pat 20. gadsimta sākumam, skaidro pētījuma autori.

Laika posmā no 1910. līdz apmēram 1950. gadam interese par planētu pētniecību astronomu kopienā esot strauji noplakusi, vismaz ja mēra pēc planētu izpētei veltītām zinātniskajām publikācijām. Tam gan droši vien bijuši arī vairāki citi cēloņi – šis laika posms pasaules vēsturē iezīmējās ar diviem pasaules kariem un vēl virkni globāla mēroga likstu. Šajā intereses sarukuma periodā tad arī esot nostiprinājusies 19. gadsimta uztvere par to, kas ir planētas. Tas bija gadsimts, kad strauju popularitāti ieguva almanahi – periodiski izdevumi, kuros tika izdarīti dažādi pareģojumi un prognozes, balstoties uz dažu planētu izvietojumu debesīs. Proti – astroloģija. Tas pētnieku ieskatā arī kultivēja uzskatu, ka tikai šie lielākie ap Sauli riņķojošie debess ķermeņi ir planētas, bet, piemēram, šo planētu pavadoņi tādi nav, kaut, piemēram, Jupitera pavadonis Ganimēds ir lielāks par planētu Merkuru.

Šie uzskati esot "iesūkušies" pa vīlēm un nostiprinājušies arī daļā astronomijas kopienas, kādēļ arī pēc tam ieviesti kritēriji, lai varētu zinātniski pamatot nelielu planētu skaitu. "Daļa zinātnieku centās izstrādāt metodi, lai matemātiski attaisnotu planētu nelielo skaitu, un rezultāts ir kritērijs, ka planētai jāspēj attīrīt sava orbīta no citiem objektiem. Šis kritērijs tika ieviests post factum, lai saglabātu ierasto kārtību ar nelielu skaitu planētu," uzskata Mecgers. Viņaprāt, fakts, vai objekts spēj attīrīt savu orbītu no citiem objektiem, neko daudz nepasaka par pašu debess ķermeni, un tas "pagātnē neesot bijis kritērijs, ko zinātnieki izmantojuši, lai klasificētu planētas".

Mecgers grib panākt, ka Starptautiskā Astronomijas biedrība pārskata 2006. gadā apstiprināto planētu definīciju.

Ko tas nozīmētu praksē? To, ka ne tikai Plutons atkal būtu planēta. Par tādiem nu tiktu uzskatīti arī diezgan daudzi pavadoņi, tostarp mūsu pašu Mēness.

^{Foto: NASA/Aubrey Gemignani}

"Gan es, gan vairums planētu pētnieku, piemēram, nelielos ledus pavadoņus uzskata par planētām. Tajos visos ir ģeoloģiska aktivitāte, kuru virza virkne iekšēju procesu. Gluži kā visām pasaulēm, kurām ir pietiekami liela masa, lai sasniegtu hidrostatisko līdzsvaru. Man kā ģeoloģei ir daudz, daudz lietderīgāk planētas klasificēt pēc to īpašībām nevis pēc to orbītu raksturojuma," spriež pētījuma līdzautore un Džona Hopkinsa universitātes Lietišķās fizikas laboratorijas ģeoloģe Šarlīne Dīteliha.

Vai Plutons atkal būs planēta, un vai kādreiz nākotnē par planētu dēvēsim arī Mēnesi – šobrīd grūti spriest, taču ar Mecgera un kolēģu argumentāciju var iepazīties, klikšķinot šeit.