Šoruden Zandas saimniecībā darbs dzen darbu un izbrīvēt laiku sarunai izrādās teju neiespējami. Galu galā vienojamies par kompromisu – viņa telefonam pievieno austiņas ar mikrofonu, lai runas nekavē darbus un nav jāsēž klēpī saliktām rokām. Viesu namā valda liela rosība, gatavojoties kāzu mielastam. Baltos galdautus gludinot, Zanda kavējas atmiņās par "Erasmus+" praksē pavadīto laiku Itālijā, kur uzzināti ideālās picas noslēpumi, iepazīta itāļu "dolce vita" māksla un radusies vīzija par savu rūpalu Latvijā.

Uzņēmīgo sievieti daudzi noteikti atceras kā televīzijas šova "Īstās latvju saimnieces" 2016. gada sezonas uzvarētāju. Zanda šovā izcēlās, prasmīgi savijot latviešu un itāļu tradīcijas. "Visi, kuri mani pazīst, zina, ka mani ar Itāliju saista dvēseliskas sajūtas. Kad pirmoreiz 1993. gadā aizbraucu uz šo valsti, man šķita, ka esmu atgriezusies senā dzimtā vietā, kur ilgi neesmu bijusi. Iemīlējos, un Itālija mani vairs nelaiž vaļā. Man patīk visi tās notikumi, smaržas, garšas, mūzika, vide un daba."

Zanda teic, ka šobrīd sevi izjūtot kā 50 pret 50 – itālieti un latvieti: "Itālijā atgriežos atkal un atkal, jo manās sajūtās šī valsts ir kā manas otrās mājas. Vismaz divas reizes gadā man vajag turp aizbraukt un tikties ar daudzo gadu garumā iegūtajiem draugiem. Es brīvi runāju itāliski, pārvaldu itāļu kultūru, virtuvi, bet tikpat stipri es mīlu Latviju – te ir manas saknes, jo te es esmu dzimusi. Lai arī Itālijā es jūtos labi, tomēr Latvijā jūtos drošāk, pamatīgāk, jo te man viss ir pazīstams. Te ir mani draugi, te es zinu, kā notiek lietas, kā darbojas ierēdniecības sistēma – kur jāiet un kas jādara."

Pa šo laiku Itālijā būts vairāk nekā simts reižu, bet tieši 2005. gadā "Erasmus+" praksē pavadītajiem četriem mēnešiem – pirmo reizi vienai tik ilgi esot prom no mājām un ģimenes – Zandas dzīvē bija liktenīga loma.

Zanda pēc dabas ir azartiska un nebaidās no jauniem izaicinājumiem, tādēļ, kad, Vidzemes Augstskolā tālmācībā studējot tūrismu, '"Erasmus+" ietvaros radās iespēja doties praksē uz Itāliju, uzrakstījusi pieteikumu. Arī vīrs Uldis un abi dēli, kuri tobrīd bija pusaudžu vecumā, atbalstījuši un mudinājuši nelaist garām tādu izdevību. "Biju sajūsmā par to, ka varēšu būt savā mīļajā Itālijā no maija līdz septembrim – pašā vasaras un tūrisma sezonas karstumā –, turklāt gūt pavisam jaunu pieredzi strādājot, jo iepriekš šo valsti biju apmeklējusi tikai kā tūriste," sākotnējās izjūtas, uzzinot, ka apstiprināts viņas pieteikums un jākravā koferi, atminas Zanda.

Daudzi, atvaļinājumā laiskojoties palmu noēnotā pludmalē ar tirkīzzilu ūdeni, sapņo, cik jauki būtu pārcelties uz dzīvi Itālijā, bet reti kurš aizdomājas, kāda būtu ikdiena, tur dzīvojot un strādājot ilgāku laiku. Uz savas ādas izbaudījusi Itālijas svelmaino vasaru virtuves "pirtī", Zanda atzīst, ka viņai kā ziemeļniecei tas bijis nopietns pārbaudījums. "Sākumā Perudžā strādāju tūrisma birojā, bet sapratu, ka neesmu ofisa cilvēks, tāpēc atradu iespēju nomainīt to uz praktiskāku un sev tīkamāku variantu – darbu picērijā. Bet tas karstums! To es nekad neaizmirsīšu! Es mīlu Itāliju un pēc tās ilgojos, tomēr viena lieta ir divas nedēļas nosauļoties brūnam pludmalē un braukt mājās, pavisam cita – nodzīvot vasarā četrus mēnešus plus 40–50 grādos, turklāt vēl pie picu krāsns. Manam ķermenim tas bija traki."

Zanda atzīst, ka šī pieredze iemācījusi novērtēt arī Latvijas dabas īpašo skaistumu: "Kā es tad ilgojos pēc mūsu ezeru smaržas un meža veldzes! Tikai tad es tā īsti to visu novērtēju. Iepriekš man likās "jā, Itālijā, tur gan ir riktīgi forši", jo nebija jau, ar ko salīdzināt."

Kā lielu ieguvumu Zanda min pamatīgi uzlabotās valodas zināšanas: "Šobrīd itāļu valodu pārvaldu perfekti, bet tolaik zināju tikai pašu minimumu, tādēļ pārsvarā visa saziņa notika angliski. Visu savu brīvo laiku veltīju itāļu valodas apguvei – es biju pilnīgi viena, nekas man netraucēja, kā tas mēdz būt ģimenē ikdienā, kad starp visiem darbiem sev un tādām lietām nav laika."

Kaut Itāliju Zanda bija iemīlējusi jau iepriekš, šī bija iespēja valsti iepazīt, gūt dziļāku ieskatu tajā, kas te notiek, ko cilvēki ēd, ko dzer, kādas ir tradīcijas, – uzzināt visu to, kas viņu tik ļoti interesēja un saistīja. Aicināta raksturot, kādi tad ir itāļi salīdzinājumā ar latviešiem, Zanda smejot atbild: "Slinki un bezrūpīgi."

"Patiesībā tieši tā arī ir. Pirmais, par ko es stāstīju vīram, zvanot uz mājām, bija kolorīta aina atpūtas bāzē, kur es dzīvoju un strādāju. Bija jānopļauj mauriņš – plāns un saulē izkaltis. Lai nopucētu pavisam nelielo pleķīti, ieradās kravas mašīna ar veselu brigādi – kādi 3–4 veči. Visi izkāpj ārā, uzpīpē, apspriež, kā tad nu pļaus tos dažus metrus. Tad paiet laiks, kamēr izceļ pļāvēju un iedarbina, atkal uzpīpē, kaut ko apspriež. Drusku papļauj, tad iet uz bāru kafiju iedzert, atkal uzpīpē... Tas man bija šoks, jo, piemēram, mans vīrs var klusējot nopļaut trīs hektārus zaļas, stipras zāles viens pats pāris stundās. Bet tāds ir tas itāļu dzīves un darba stils, ko es pēc tam fiksēju uz katra soļa, – uzpīpēt, iedzert kafijiņu, parunāties, pasmieties, pavērot meitenes, pakoķetēt," Zanda atklāj savus novērojumus par "dolce vita".

Zanda atklāj, ka vienatnē pavadītais laiks bija lieliska iespēja labāk iepazīt arī pašai sevi: "Parasti jau tā ikdiena grozās par un ap ģimeni, bet te bija laiks apjaust to, kas es esmu, ko es māku, kas mani interesē. Atklāju dažādas savas slēptās rakstura iezīmes – ka spēju būt ļoti pacietīga un uzņēmīga, ka spēju saņemties un nečīkstēt."

Tiesa gan, viss nebija nemaz tik vienkārši. Zanda ar smaidu atceras, ka, pēc prakses atgriežoties mājās, viņas nostāja bijusi kategoriska: "Vairs nekādu picu! Es biju sapratusi, ka tas ir grūti, ka man tas nepatīk un ka tas ir tas, ko es vairs nekad negribu darīt. Blociņā pierakstītās receptes noslēpu tālākajā plauktā, pamājot "arrivederci" un dzīvojot dzīvi tālāk. Sākām atjaunot lauku māju. Pēc vairākiem gadiem, kad lauku māja bija sakopta un smuki izremontēta, man "atnāca" ideja: "Hei, varbūt cepam picas?!" Cik tad var to sieru siet un maizi cept – man kā tūrisma speciālistam bija skaidrs, ka vajag piedāvāt kaut ko atšķirīgu un interesantu. Notrausu putekļus no sava Itālijas recepšu blociņa, uzmūrējām picu krāsni un sākām darboties."

"Tie būs tikai tavi ieguvumi un plusi. Kaut dažbrīd liekas, ka ir grūti, nāk raudiens, ir smagi un šķiet "es to nepārvarēšu", tā jau ir tā pieredze – nekur tev neviens ziediem klātu paklājiņu nenoklās – arī Latvijā. Te, protams, ir vieglāk, jo ir zināma vide, bet dzīvē kaut ko var sasniegt, tikai izejot no savas komforta zonas. Jā, atbraucot tu jūties emocionāli un fiziski izpumpējies, bet, kad viss tas milzīgais informācijas apjoms galvā ir sakārtojies pa plauktiņiem un nogulsnējies, tad īstajā brīdī ir, no kā pasmelties. Tikai pēc tam tu saproti, ka tā ir neizmērojama iespēja un bagātība, ko tu esi ieguvis, pašam pat nemanot."