Ārkārtīgi netīrā kodolkatastrofa Urālos 1957. gadā

Pirmais lieljaudas reaktors, kas spēja ražot un bagātināt plutoniju līdz kodolieročos izmantojamam materiālam, tika uzbūvēts ASV Otrā pasaules kara beigu posmā – tas bija zemāk attēlos redzamais reaktors "105-B" Henfordas kompleksā Vašingtonas štatā. Tieši no šejienes uz Losalamosas Nacionālo laboratoriju aizceļoja plutonijs, kurš tika izmantots kodolbumbā "Resnulis" ("Fat Man"), ko ASV nometa uz Nagasaki.

Kaut tobrīd PSRS un ASV vēl, varētu teikt, bija vienā pusē, Staļins, protams, nebija mierā, ka tikai ASV rīcībā ir šāds pastardienas ierocis, kura spēks turklāt jau uzskatāmi demonstrēts praksē. Kaut padomju zinātnieki jau 30. gadu beigās teoretizēja par atomieročiem un dažus gadus vēlāk PSRS vadībai uz galda bija arī spiegu ievāktā informācija par amerikāņu Manhetenas projektu, pirmās lielāka mēroga darbības padomju kodolieroču programmā tika uzsāktas 1943. gadā fiziķa Igora Kurčatova vadībā. Ar organizatorisko darbu un visiem pārējiem kodolprogrammai nepieciešamajiem jautājumiem nodarbojās par Staļina labo roku dēvētais Lavrentijs Berija. Šie "organizatoriskie" darbi ietvēra arī burtisku iešanu pāri līķiem – vairāku desmitu tūkstošu gulaga ieslodzīto darbaspēka izmantošanu reaktoru būvniecībā aiz Urālu kalnu grēdas, Čeļabinskas apgabalā. Šiem reaktoriem vajadzēja "barot" ar nepieciešamo skaldāmo materiālu PSRS kodolieročus.

Pēc kodolsprādzieniem, kas iznīcināja divas Japānas pilsētas, PSRS savu pamazām iekustināto kodolieroču programmu iedarbināja paātrinātā režīmā. Staļinam bija pēc iespējas ātrāk jātiek pie kodolbumbas, lai izlīdzinātu spēku samērus pasaulē, tāpēc visi līdzekļi bija labi.

Pirmos astoņus gadus iedzīvotājiem bijis liegts ne tikai no pilsētas izbraukt, bet rakstīt vēstules vai jebkā citādi mēģināt kontaktēties ar cilvēkiem ārpus slēgtās zonas. Tostarp ar ģimenes locekļiem. Tos, kas tika pārvietoti un iesaistīti padomju kodolprogrammā, tuvinieki uzlūkoja kā bezvēsts pazudušus. Pašiem zinātniekiem un citam kodolkompleksa personālam tika teikts, ka viņi ir "kodolvairogs", kas pasargā PSRS un visu pasauli no ārējā ienaidnieka, taču šai izolācijai no padomju pilsoņa skatpunkta pēckara gados varēja būt arī savi plusi.

Slēgtajās pilsētās sadzīve nereti bija daudz labāka par trūkuma un deficīta nomākto pēckara PSRS. "The Guardian" pirms dažiem gadiem vēstīja, ka dzīvot Ozjorskā bija prestiži – tā raksturota kā intelektuāļu pilsēta, kur cilvēki var būt droši par savu finansiālo stabilitāti un savu bērnu nākotni šeit. Pārblīvētu "komunalku" vietā – samērā ērti dzīvokļi, veikalu plauktos allaž produkti, tostarp reizēm arī tādi, kas parastam padomju pilsonim citviet pat sapņos nerādījās, – banāni un citi eksotiski kārumi. Arī kultūras dzīve un izklaides iespējas bijušas labas, un tas viss ezeru un mežu ieskautā pilsētā, kas visai maz (pozitīvā ziņā) atgādināja tipisku ap rūpnīcu celtu padomju pilsētu. Tā bija samaksa par upuriem, kas nesti "Majak" būvniecības laikā, avanss par to, kādi upuri vēl būs jānes turpmākajās desmitgadēs, un kompensācija par mēles turēšanu aiz zobiem.

Pirmajos dažos gados par radioaktīvo atkritumu kaut cik drošu uzglabāšanu Čeļabinskā-40 nedomāja vispār. Dažus gadus, sākot no 1949. gada, vairumu piesārņoto notekūdeņu un citu radioaktīvo atkritumu vienkārši pa taisno izgāza apkaimē esošajos ezeros un Tečas upē, kas caur vairāku upju sistēmu savienota ar Obu, kas savukārt ietek Karas jūrā, Ziemeļu Ledus okeānā. Tečas upe bija arī galvenais ūdens avots dažiem desmitiem ciematu, ar kuru iedzīvotāju veselību reaktoru darbības pirmajos gados nerēķinājās vispār. Plaši par Tečas un apkārtējo ūdenstilpju piesārņojuma avotiem skaidrots 1997. gadā publicētā norvēģu un krievu ekspertu grupas ziņojumā. Informācija ir ļoti detalizēta un apjomīga – vienā rakstā to izklāstīt pat ļoti konspektīvi nav iespējams, taču dažus piemērus gan varam minēt, lai sniegtu priekšstatu, cik ciniski PSRS izturējās pret iedzīvotāju veselību.

Visintensīvākā radioaktīvo atkritumu un notekūdeņu nopludināšana upē notika laika posmā no 1950. gada pavasara līdz 1951. gada rudenim. Reaktori bija izvietoti ap Kiziltaša ezeru, kura ūdens arī izmantots reaktoru dzesēšanā. Tā bija atvērtā cikla dzesēšana, un viss nonāca atpakaļ ezerā, taču ne tikai. Turpat pie ezera bija arī vairāku secīgu rezervuāru sistēma ar slūžām. Vairāki no tiem bija dabiskas ūdenstilpes, tostarp Kokšarova dīķis jeb rezervuārs numur trīs un Metļinska dīķis jeb rezervuārs numur četri. Trešajā rezervuārā tika novadīti īpaši piesārņoti notekūdeņi, kas tur tika uzglabāti dažas dienas nolūkā nogulsnēt cietās daļiņas. Pēc tam tika atvērtas slūžas un ūdeņi nonāca ceturtajā rezervuārā, bet vēl pēc kāda laika – Tečas upē. Šī vairāku rezervuāru sistēma funkciju pildīja un būtiski samazināja notekūdeņu radioaktivitāti, taču aizvien bija stipri, stipri nepietiekams drošības mērs, lai pasargātu Teču un ar to saistītās ūdenstilpes no postoša piesārņojuma. Tiek lēsts, ka laika posmā no 1949. līdz 1956. gadam Tečā nonāca vismaz 76 miljoni kubikmetru piesārņota ūdens. Apjoms iespaidīgs – apmēram tikpat daudz smilšu pārvietoja desmit gadu laikā, rokot Suecas kanālu.

Ko tas nozīmēja radioaktivitātes ziņā? 90. gadu otrajā pusē norvēģu un krievu ekspertu grupa lēsa, ka tie ir aptuveni 100 petabekereli. Peta ir tas pats kvadriljons ­– skaitlis ar 15 nullēm. Savukārt bekerels – starptautiskās mērvienību sistēmas mērvienība, ar kuru izsaka radioaktīvā starojuma avota aktivitāti. Viens bekerels – viens radioaktīvās vielas sabrukšanas akts sekundē.

Jau šajā brīdī radioaktivitātes ziņā teju vai Fukušimai pielīdzināms piesārņojums. Un te ir runa tikai par Tečas upi dažu gadu periodā. Laika gaitā rezervuārā numur deviņi jeb nelielajā Karačaja ezeriņā nonāca teju prātam neaptverams piesārņojuma daudzums. 2000. gadā Riso Nacionālā atjaunojamās enerģētikas laboratorija Dānijā nāca klajā ar aplēsēm – Karačaja ezerā laikā no 1951. līdz 1993. gadam novadīti ap 3,55 miljoniem kubikmetru piesārņojuma ar kopējo aktivitāti 20,5 tūkstoši petabekerelu. 1996. gadā sabrukšanas rezultātā radioaktivitāte bija nokritusi līdz 4,4 tūkstošiem petabekerelu – galvenie avoti bija cēzijs-137 un stroncijs-90. Karačaja ezeriņš nosaukts par vispiesārņotāko vietu uz planētas. Šodien tas vairs neeksistē, un vēlāk arī atgriezīsimies pie iemesla, kāpēc. Taču pēc dažiem "Majak" kompleksa darbības gadiem pat PSRS vadība saprata, ka ilgi tādā garā turpināt nevarēs un jāpārtrauc tik nekontrolēta radioaktīvas zampas gāšana pa taisno upē un ezeros, labākajā gadījumā ūdeņus pirms tam dažas dienas nostādinot nelielos atvērtos rezervuāros. Tika nolemts būvēt pazemes tvertnes šķidro atkritumu uzglabāšanai. Kā vēlāk izrādījās – tiek būvēta bumba ar laika degli.

Ap 1953. gadu "Majak" kompleksā tika uzbūvēti pazemes konteineri šķidro radioaktīvo vielu uzglabāšanai. Tās bija milzīgas tvertnes, kas nostiprinātas uz betona pamatnes aptuveni astoņu metru dziļumā zem zemes. Ar radioaktīvajiem elementiem ir tā, ka tie sabrukšanas laikā izdala siltumu. Tāpēc šīm milzīgajām tvertnēm bija nepieciešama arī lieliski funkcionējoša dzesēšanas sistēma. Vai vismaz funkcionējoša, ja ne lieliski. Ar šo dzesēšanas sistēmu apkopi un uzturēšanu "Majak" kompleksā kā nu bija, tā bija, un, ņemot vērā iepriekš notikušas mazāka mēroga avārijas un vispārējo attieksmi pret drošību, laikam nav pārsteigums, ka arī kādas tvertnes no ierindas izgājusi dzesēšanas sistēma ilgu laiku palika vai nu nepamanīta, vai apzināti atstāta novārtā.

Šajā tvertnē atradās ap 70–80 tonnu radioaktīvo atkritumu. Nedzesētajā tvertnē radioaktīvās sabrukšanas rezultātā arvien pieaugot temperatūrai, daļa šķidro atkritumu iztvaikoja. Rezultāts bija radioaktīvu vielu sajaukums ar sprādzienbīstamu kokteili – amonija nitrāta un dažādu acetātu maisījumu. Jāatgādina, ka noteiktos apstākļos amonija nitrāts ir bīstams, to nereti izmanto arī tā dēvētajās "minerālmēslu bumbās".

Kādos apstākļos tas ir bīstams? Tieši tādos, kādi brieda minētajā tvertnē. Pēc postošā sprādziena Beirūtā pagājušā gada augustā Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes profesore Māra Jure aģentūrai LETA skaidroja, ka "šī viela kļūst sprādzienbīstama, ja tiek ilgstoši pārkarsēta, proti, atrodas milzīga karstuma apstākļos". Tad pārkaršana var izraisīt ļoti spēcīgu sprādzienu.

Savukārt ar iedzīvotāju evakuāciju pēc notikušā jau atkal PSRS pārāk nesteidzās. Uzsākti katastrofas seku likvidācijas darbi, turklāt vairākas no izmantotajām metodēm pēc "Majak" jeb Kištimas katastrofas vēlāk liktas lietā Čornobiļas katastrofas seku likvidācijā.

Pirmo radioaktīvo izmešu ceļā nonākušo ciematu evakuācija sākta vien pēc nedēļas, bet citi evakuēti vēl vēlāk, pat pēc gada. Kopumā šīs katastrofas un iepriekšējo "Majak" darbību rezultātā nepieņemami augstam radioaktīvajam starojumam tika pakļauti daudzi tūkstoši cilvēku – gan Tečas krastos dzīvojošie, gan Austrumurālu radiācijas "pēdas" ceļā patrāpījušies.

Protams, publiski par šādu katastrofu nekas netika ziņots, kaut vairākas indikācijas liecina – arī ASV izlūkdienestiem bija visai skaidrs priekšstats, ka Urālos kaut kas nogājis pamatīgi šķērsām. ASV varēja izvēlēties to izmantot kā propagandas ieroci pret PSRS, taču neizmantoja. Galvenokārt tāpēc, ka nevēlējās, lai iedzīvotāji sāktu bažīties par pašu ASV kodolreaktoru drošību. Dažus gadus pēc tam atsevišķos Rietumu preses izdevumos gan parādījās ziņojumi par notikušo, taču pirmā izvērstākā informācija atklātībā nonāca līdz ar disidenta un emigranta Žoresa Medvedeva publikācijām 70. gadu beigās. Sākotnēji pat Rietumos tās dažs labs diskreditēja kā pārspīlējumus, taču Medvedevs argumentus apkopoja un izdeva grāmatā "Kodolkatastrofa Urālos" (1979) un vēlāk, jau pēc Čornobiļas katastrofas, grāmatā "Čornobiļas mantojums" (1990), kurā sasaistīja negadījumus – tie abi ir sekas nevīžīgajai PSRS attieksmei pret šādu riskantu objektu drošību.

Kompleksa darbs atsākās teju pēc dažām dienām, un diemžēl šis sprādziens nebija pēdējais lielais incidents "Majak" kompleksā, nerunājot nemaz par vairākiem maza mēroga negadījumiem un noplūdēm. Tieši desmit gadus vēlāk, 1967. gadā, jau gada sākums Ozjorskas apkaimē bija netipiski sauss, bet vasara pēc tam īpaši karsta. Vai atceraties nelielo ezeriņu Karačaju? To pašu, kur gadu laikā sagāzts neiedomājams daudzums radioaktīvo atkritumu – summā daudz vairāk, nekā tika izmests gaisā sprādzienā vai iepludināts Tečā pirms tam? Jau normālos laikapstākļos pārāk ilga uzturēšanās šī ezeriņa krastā, visticamāk, nozīmētu drīzu un nepatīkamu nāvi. Taču lielajā sausuma periodā ūdens līmenis ezerā strauji kritās, vietām krastos atsedzot tā gultni ar visiem radioaktīvajiem nosēdumiem. Piesārņotā gultne saplaisāja un izkalta tā, ka vējš smalkos putekļus sāka celt gaisā un iznēsāt.

Mūsdienās Karačaja ezers vairs neeksistē. 70. gadu beigās un 80. gadu pirmajā pusē Karačajā tika ievietoti vairāki tūkstoši betona bloku, lai novērstu šāda scenārija atkārtošanos ar radioaktīvu putekļu pacelšanos gaisā. Šim plānam bija arī būtisks trūkums – smagie bloki spieda radioaktīvos nosēdumus tuvāk gruntsūdeņiem. Pēc Čornobiļas avārijas gan brūkošajā PSRS, gan pēc tam 90. gadu Krievijā Karačaja sakopšanas pūliņi atkal bija pamesti novārtā, līdz 2008. gadā iedarbinātā projektā ezers beidzot tika pakāpeniski aizbērts pavisam. Konservācijas darbi noslēdzās vien pirms kādiem pieciem gadiem, kad pāri vietai, kur reiz bijis uz planētas piesārņotākais ezers, tika pārklāts pēdējais akmeņu un zemes slānis. Karačajs no kartes nu ir zudis.

Savukārt bijusī "neredzamā" pilsēta Ozjorska nu redzama kartē, taču aizvien vēl ir slēgta un no ārpasaules norobežota. Iebraukšana – tikai caur kontrolpunktiem un ar attiecīgiem dokumentiem.

Kā jau to lieliski apliecina Čornobiļas katastrofa, plašāku seku uz cilvēku veselību izvērtēšana un pierādīšana ir sarežģīts uzdevums. Ja nav runa par milzīgu devu ļoti īsā laikā, tad radiācija ir lēnā slepkava. Kā lai pie Tečas krastiem dzīvojošie pierāda, ka tuvinieka pāragra aiziešana no dzīves ar vēzi ir tiešas sekas notikušajām avārijām? Jau Čornobiļas katastrofas gadījumā ar to bijušas problēmas pat tad, kad runa bija par likvidatoriem – cilvēkiem, kas ilgstoši un bieži bez pienācīgas aizsardzības strādāja ļoti bīstamos apstākļos. Kā 2019. gadā rakstā vēsta BBC, "Baltkrievijā līdz 2008. gadam 40 049 likvidatoriem diagnosticēts vēzis. Taču Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra apgalvo, ka pētījumos tieša korelācija neesot pierādīta". Un te ir runa par pasaulē labāk zināmo kodolkatastrofu.

Pirms 20 gadiem uzņemtā dokumentālajā filmā par dzīvi radiācijas ēnā stāsta Musļimovas ciema iedzīvotāji, minot radiniekus, kaimiņus, draugus un skolasbiedrus, kas pāragri miruši ar vēzi. Kāpēc gan nepārcelties, jautā filmas veidotāji ciematniekiem. Ir 2000. gadu sākums, un dzīve Krievijā nav viegla, kur nu vēl nelielos ciematos. Tostarp stāsta varonis atklāj – cilvēki šeit ir ekonomiski piesaistīti, jo valsts maksā kaut nelielu, tomēr kompensāciju par to, ka viņi dzīvo piesārņotā zonā. Pārceļoties no Musļimovas citviet, šo pabalstu atņems. Bez mājām, bez darba un bez pabalsta svešā, taču tīrākā vietā? Variantu nav – cilvēki faktiski ir "piesieti" dzīvei radiācijas ēnā.

Arī Ozjorskā, kur labklājība, neapšaubāmi, ir augstāka nekā lauku ciematā, daži aktīvisti cīnās par savām tiesībām. Filma "Pilsēta-40", kas skatāma arī "Netflix", stāsta par juristes un cilvēktiesību aktīvistes Nadeždas Kutepovas centieniem aizstāvēt pilsētniekus, savus līdzpilsoņus, kuri cietuši no ekoloģiskās katastrofas "Majak" darbības rezultātā.

Materiāls slēgtajā pilsētā filmēts un izvests slepeni, daļai intervējamo sejas aizklātas, lai pasargātu no izrēķināšanās. Pati Kutepova uz savas ādas izbaudīja, kādas sekas var radīt pilsoniskais aktīvisms Krievijā, – pēc apsūdzībām spiegošanā viņa 2015. gadā bija spiesta valsti pamest un meklēt patvērumu Francijā.

Savukārt katastrofas "Majak" kompleksā bija īsta Čornobiļa vēl pirms Čornobiļas. Fakts, ka visām "Majak" nebūšanām pēc vairākiem gadu desmitiem sekoja postošākā kodolavārija vēsturē, liecina par līdz saknei sapuvušo attieksmi pret drošību – "Majak" varēja kalpot kā mācību stunda, lai kas līdzīgs vairs nekad neatkārtotos, taču tā nenotika.

Izmantotie avoti:

B Reactor, US Department of Energy
B Reactor, Hanford, US Department of Energy
Visit the Reactor That Made the Plutonium for the "Fat Man" Nuclear Bomb, IEEE Spectrum
Soviet Atomic Program - 1946, Atomic Heritage Foundation
'The graveyard of the Earth': inside City 40, Russia's deadly nuclear secret, The Guardian
Kyshtym Disaster - Biggest Nuclear Disaster Before Chernobyl, The Cold War
Lake Karachay: The USSR's Deadly Nuclear Lake, Geographics
Sources contributin to Radioactive contamination of the Techa River and areas surrounding the "Mayak" production association, Urals, Russia
Fukushima and Ocean Radioactivity, Oceanography
Radiological Assessment of Past, Present and Potential Sources to Environmental Contamination in the Southern Urals and Strategies for Remedial Measures, Riso National Laboratory
The Mayak Plant, Chelyabinsk – brief historical review, Jim Thomson
Восточно-Уральский радиационный заповедник, Ураловед
Comparative Assessment of the EnvironmentalImpact of Radionuclides Released duringThree Major Nuclear Accidents:Kyshtym, Windscale, Chernobyl, Commission of the European Communities
International Nuclear and Radiological Event Scale (INES)
Cold War, Hot Nukes. Legacy of an Era, Rebecca Clay
The true toll of the Chernobyl disaster, BBC Future
The Terrible Toll of Russia's Secret Nuclear Accident
The Russian Villagers Living In The Shadow Of A Nuclear Tragedy, Radio Free Europe/Radio Liberty
Life in hiding in France, Deutsche Welle