Meža pētīšanas stacija
Smilšu kaste, kur zinātniekiem spēlēties
Teksts: Sabīne Košeļeva
Foto: Viesturs Radovics, "Delfi"
Mežsaimniecība ir Latvijas tautsaimniecības mugurkauls, ko veido zinātne, izglītība un prakse, un jo veiksmīgāka būs sadarbība starp iesaistītajām nozarēm, jo konkurētspējīgāka Latvija būs Eiropas kontekstā. Kā meža zinātnes pētnieku atziņas nonāk līdz praktiskajai mežsaimniecībai un kāda ir "temperatūra" Latvijas mežsaimniecībā – stāsta Meža pētīšanas stacijas direktors Mārtiņš Līdums.
Mārtiņa Līduma ceļš līdz Meža pētīšanas stacijas direktora amatam ir bijis gana garš un līkumots, taču ļoti likumsakarīgs. Kā pats atklāj – iedīglis bijis jau bērnībā, kad tēva brālis-mežsargs reizēm ņēmis viņu līdzi darba gaitās, tāpēc jau pusaudža vecumā zinājis, ka nākotni vēlas saistīt ar mežu. Tā arī noticis – pēc vidusskolas iestājies Ogres tehnikumā un pa vasarām piestrādājis jaunaudžu kopšanā un citos meža darbos. Pēc tam izglītošanās turpināta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē.
Kādu brīdi iemēģināta roka arī kokapstrādē, taču ātri vien sapratis, ka tas neatbilst aicinājumam, tāpēc kokapstrāde tikai nomainīta pret mežsaimnieka posteni. Tad arī sākusies karjera meža pārvaldē: mežsargs, mežzinis, medību un ugunsaizsardzības inženieris, Zemkopības ministrijas Meža resursu un medību nodaļas vadītājs, Valsts meža dienesta ģenerāldirektora vietnieks. Visbeidzot pieņemts izaicinājums, lai "no papīra ķīpām tiktu atpakaļ pie meža", kā rezultātā Meža pētīšanas stacijā aizvadīti pirmie pieci gadi, un priekšā ir vēl vismaz pieci, jo darba līgums ir pagarināts.
Meža pētīšanas stacijas rūpals ir valstij piederoši meži, kas izdalīti speciāliem mērķiem – mežizglītības un mežzinātnes atbalstam. "Tā varētu būt lielākā laboratorija Latvijā, jo mums ir 28 tūkstoši hektāru meži, kur ar Meža likumu ir atļauts neievērot Meža likumu. Proti, ja zinātnieks grib pārbaudīt savu hipotēzi dabā un pētījums prasa atkāpes no normatīvā rāmja, tad, reģistrējot zinātniskās izpētes objektu un ja to akceptē kā nozarei nozīmīgu, tad Meža pētīšanas stacija nodrošina poligonu un atļauj darbības, kas parasti ar likumu nav atļautas," skaidro Līdums.
Kādu brīdi iemēģināta roka arī kokapstrādē, taču ātri vien sapratis, ka tas neatbilst aicinājumam, tāpēc kokapstrāde tikai nomainīta pret mežsaimnieka posteni. Tad arī sākusies karjera meža pārvaldē: mežsargs, mežzinis, medību un ugunsaizsardzības inženieris, Zemkopības ministrijas Meža resursu un medību nodaļas vadītājs, Valsts meža dienesta ģenerāldirektora vietnieks. Visbeidzot pieņemts izaicinājums, lai "no papīra ķīpām tiktu atpakaļ pie meža", kā rezultātā Meža pētīšanas stacijā aizvadīti pirmie pieci gadi, un priekšā ir vēl vismaz pieci, jo darba līgums ir pagarināts.
Meža pētīšanas stacijas rūpals ir valstij piederoši meži, kas izdalīti speciāliem mērķiem – mežizglītības un mežzinātnes atbalstam. "Tā varētu būt lielākā laboratorija Latvijā, jo mums ir 28 tūkstoši hektāru meži, kur ar Meža likumu ir atļauts neievērot Meža likumu. Proti, ja zinātnieks grib pārbaudīt savu hipotēzi dabā un pētījums prasa atkāpes no normatīvā rāmja, tad, reģistrējot zinātniskās izpētes objektu un ja to akceptē kā nozarei nozīmīgu, tad Meža pētīšanas stacija nodrošina poligonu un atļauj darbības, kas parasti ar likumu nav atļautas," skaidro Līdums.
Kalsnavas mežu novads 7258 ha
Mežoles mežu novads 9927 ha
Taurenes mežu novads 93 ha
Jelgavas mežu novads 3607 ha
Šķēdes mežu novads 2685 ha
Auces mežu novads 4203 ha
Rucavas mežu novads 822 ha
Mēs pētījuma objektus ierīkojam, uzturam, aizsargājam, sagādājam un uz pētījuma laiku nododam zinātniekiem kopā ar instrumentiem, mērierīcēm un datiem. Mums ir arī zinātniskā izmēģinājumu kokaudzētava. Vienkārši sakot – tā ir liela smilšu kaste, kur zinātnieki var spēlēties.
— Mārtiņš Līdums, Meža pētīšanas stacijas direktors
Tiesa, Meža pētīšanas stacija nav valsts budžeta organizācija – tai ir arī jānopelna, apsaimniekojot savā pārraudzībā esošos mežus konvencionālā veidā jeb veicot mežsaimniecību.
Vaicāts, kādus pētījumus atzīst par nozarei nozīmīgiem, Līdums atsaka, ka tas ir viss, kas būtu lietderīgs praktiskajā mežsaimniecībā vai noderīgs meža nozares attīstībai, ko var ar zināšanu pārnesi laika gaitā ieviest praksē. "Ja formāli – tad ir uzraudzības padome, kas katru gadu izskata un apstiprina saņemtos iesniegumus. Ņemot vērā, ka Ministru kabineta noteikumu rāmis nosaka, ka atbalsts tiek sniegts mežzinātnei un mežziglītībai, tad tie ir ar mežu saistītie pētījumi. Savukārt mūsu uzdevums ir kalpot par saskarsmes punktu mežzinātnei, mežizglītībai un praksei. Bez tā nevar, visiem ir jādarbojas sazobē, lai tautsaimnieciskais ritenis grieztos," pauž Līdums.
Vaicāts, kādus pētījumus atzīst par nozarei nozīmīgiem, Līdums atsaka, ka tas ir viss, kas būtu lietderīgs praktiskajā mežsaimniecībā vai noderīgs meža nozares attīstībai, ko var ar zināšanu pārnesi laika gaitā ieviest praksē. "Ja formāli – tad ir uzraudzības padome, kas katru gadu izskata un apstiprina saņemtos iesniegumus. Ņemot vērā, ka Ministru kabineta noteikumu rāmis nosaka, ka atbalsts tiek sniegts mežzinātnei un mežziglītībai, tad tie ir ar mežu saistītie pētījumi. Savukārt mūsu uzdevums ir kalpot par saskarsmes punktu mežzinātnei, mežizglītībai un praksei. Bez tā nevar, visiem ir jādarbojas sazobē, lai tautsaimnieciskais ritenis grieztos," pauž Līdums.
 |  |  |
"Temperatūra" Latvijas mežsaimniecībā
Tiesa, zinātnē pētījumus galvenokārt "diriģē" finanšu instrumentu mērķi. "Diemžēl nav iespējams izdzīvot, pētot tikai to, par ko zinātnieks deg un varētu veltīt tam visu mūžu. Tādi ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Akadēmiķis Tālis Gaitnieks, piemēram, ir viens no retajiem, – viņš jau gadu desmitiem pēta sakņu trupes sēni. Taču lielākoties zinātne ir projektveidīga. Labi vai slikti – nemāku teikt, jo tā notiek ne tikai pie mums vien. Tiesa, trūkums šādā struktūrā ir turpinātības neesamība – nauda beidzas, beidzas arī projekts, un ir jāķeras pie nākamā projekta. Zinātnieks nolec no viena zirga un lec pavisam citā," skaidro Līdums.
Foto: publicitātes
Uz jautājumu, kā varētu raksturot mūsdienīgu mežsaimniecību, Līdums atbild, ka tā ir mainīga un to ietekmē virkne faktoru – gan lokālu, gan globālu: "Pasaule nemitīgi mainās un arī skatījums uz mūsdienīgu mežsaimniecību mainās. Ja iepriekš mēs runājām, ka mežsaimniecībai ir jābūt ilgtspējīgai, jāsabalansē trīs ķeblīša kājas – ekonomiskā, ekoloģiskā un sociālā ilgtspēja –, tad pēc tam lēnām izauga ķeblītim ceturtā kāja – juridiskā ilgtspēja. Drīz vien, lai vienotos ar urbanizētās sabiedrības daļu un vairotu izpratni par mežsaimniecību, tika ieviesta ainavu ekoloģiskā plānošana, kas būtībā paredz, ka mežsaimnieks necērt to, kas ir pa rokai un pietiekami izaudzis, bet gan saimnieko ar skatu 120 gadu tālā nākotnē. Vēl pēc tam parādījās klimata pārmaiņu mazināšanas komponente, kas sāka prevalēt pār ainavu ekoloģiju. Un tad pienāca 24. februāris un parādījās pašpietiekamības garants, ka mēs savā valstī varam sevi nodrošināt gan ar enerģētisko koksni, būvkoksni un – ja būs nepieciešams – arī attīstītu koksnes ķīmiju ar šķiedrām, no kurām var saražot praktiski jebko."
Viņš atzīst, ka šodien sabiedrība uz mežsaimniecību pārsvarā skatās kā uz resursu pieejamības garantu – jo sevišķi enerģētikas jomā, kā arī aizvien kā uz apdraudējumu bioloģiskajai daudzveidībai.
Viņš atzīst, ka šodien sabiedrība uz mežsaimniecību pārsvarā skatās kā uz resursu pieejamības garantu – jo sevišķi enerģētikas jomā, kā arī aizvien kā uz apdraudējumu bioloģiskajai daudzveidībai.
Jā, klimata pārmaiņu mazināšanas komponente aizvien ir ļoti aktuāla, taču enerģētikas krīze nu runā skaļāk.
— Mārtiņš Līdums, Meža pētīšanas stacijas direktors
Zinātne un prakse – kurš kuru?
Vaicāts, vai zinātnes atklājumi "tiek līdzi" praktiskajai mežsaimniecībai, Līdums atbild, ka lielākoties tas ir laikietilpīgs process: "Piemēram, ir meža selekcijas programma, kur tiek atlasīti kociņi – kloni. Izvēlas labākos no labākajiem, kas pēc tam kokaudzētavā tiek pavairoti, pēc tam pavairotajiem sēklu plantācijās ievāc sēklas, un tā vairākas kārtas, kā rezultātā rodas selekcionēts stādāmais materiāls, kas ir izturīgāks pret slimībām, klimata pārmaiņām, ir ātraudzīgāks utt. Tas ir process uz 15 gadiem, tāpēc rezultāts nozarē nonāk lēni."
Vēl viens iemesls, kamdēļ jauninājumi uzreiz netiek likti lietā praktiskajā mežsaimniecībā, ir mežkopju konservatīvā daba, jo tas ir arods, ko parasti manto no paaudzes paaudzē, un zināšanu un saimniekošanas paradumu bāze pamazām tiek veidota teju jau no bērna kājas. "Celmlauži ir lielie uzņēmumi, kas nebaidās ieviest jauninājumus pilotprojektu formātā, pēc tam tie nonāk praksē, kā rezultātā arī pārējie "pavelkas" līdzi."
Līdums ir arīdzan konkursa "Sakoptākais mežs" žūrijas loceklis, tāpēc savās darba gaitās saskaras ne tikai ar zinātni un lielajiem mežsaimniekiem, bet arī mazos meža īpašniekus, kuriem mežs ir vairāk sirdslieta un mazāk peļņas avots: "Protams, ka filozofija ir atšķirīga. Ja tu esi liels uzņēmums, kuram ir izvirzīti finanšu mērķi, tad gribot negribot tas liek tev domāt racionālāk un pragmatiskāk nekā tam, kuram mežs ir turpat pie mājas un ar sirdi un dvēseli tajā arī pats saimnieko. Tiesa, neviens no šiem cilvēkiem nekad nav teicis, ka viņš mežu neaudzē, ka tas aug pats. Nē, viņi visi tāpat ir mežsaimnieki un mežkopji pēc dvēseles aicinājuma ar kādu konkrētu mērķi – viens vairāk saredz vides pakalpojuma vērtību, cits – ražību. Tas ir kopīgs gan lieliem, gan maziem mežsaimniekiem, izņemot, ka pragmatiskā saimniekošana mazajiem meža īpašniekiem nav tik plānveidīga, konstruktīva, netiek tik skrupulozi mērīta un analizēta. Finanšu mērķi ir stipri piezemētāki, vairāk ir lepnums par to, kas ir izaudzis, ka ir ko atstāt bērniem."
Vēl viens iemesls, kamdēļ jauninājumi uzreiz netiek likti lietā praktiskajā mežsaimniecībā, ir mežkopju konservatīvā daba, jo tas ir arods, ko parasti manto no paaudzes paaudzē, un zināšanu un saimniekošanas paradumu bāze pamazām tiek veidota teju jau no bērna kājas. "Celmlauži ir lielie uzņēmumi, kas nebaidās ieviest jauninājumus pilotprojektu formātā, pēc tam tie nonāk praksē, kā rezultātā arī pārējie "pavelkas" līdzi."
Līdums ir arīdzan konkursa "Sakoptākais mežs" žūrijas loceklis, tāpēc savās darba gaitās saskaras ne tikai ar zinātni un lielajiem mežsaimniekiem, bet arī mazos meža īpašniekus, kuriem mežs ir vairāk sirdslieta un mazāk peļņas avots: "Protams, ka filozofija ir atšķirīga. Ja tu esi liels uzņēmums, kuram ir izvirzīti finanšu mērķi, tad gribot negribot tas liek tev domāt racionālāk un pragmatiskāk nekā tam, kuram mežs ir turpat pie mājas un ar sirdi un dvēseli tajā arī pats saimnieko. Tiesa, neviens no šiem cilvēkiem nekad nav teicis, ka viņš mežu neaudzē, ka tas aug pats. Nē, viņi visi tāpat ir mežsaimnieki un mežkopji pēc dvēseles aicinājuma ar kādu konkrētu mērķi – viens vairāk saredz vides pakalpojuma vērtību, cits – ražību. Tas ir kopīgs gan lieliem, gan maziem mežsaimniekiem, izņemot, ka pragmatiskā saimniekošana mazajiem meža īpašniekiem nav tik plānveidīga, konstruktīva, netiek tik skrupulozi mērīta un analizēta. Finanšu mērķi ir stipri piezemētāki, vairāk ir lepnums par to, kas ir izaudzis, ka ir ko atstāt bērniem."
Līdums uzsver – jo mēs vairāk sekmēsim sazobi starp mežizglītību, mežzinātni un praksi, jo Eiropas kontekstā kļūsim konkurētspējīgāki.
"Ģeogrāfiski mēs atrodamies starp Centrāleiropu un Ziemeļiem, un tas, ko mēs šobrīd darām, ir diezgan tuvu mūsdienīgas mežsaimniecības kompromisam. Un arī privātiem meža īpašniekiem klimata pārmaiņu mazināšanas spiediens mežu apsaimniekošanas paradumus mainīs. Šobrīd ir pirmā iespēja meža īpašniekam iesaistīties brīvprātīgajā oglekļa tirgū ar zemju apmežošanu un pelnīt arī ar oglekli – vienkāršiem vārdiem sakot, audzēt mežu un pārdot gaisu. Esmu pārliecināts, ka diezgan drīz šis algoritms tiks piemērots arī mežsaimniecībai kopumā, kas, protams, motivēs izmantot videi draudzīgākas tehnoloģijas un domāt jau pavisam citās kategorijās – par biomasu un piesaistītā oglekļa tonnām. Kur tas mūs aizvedīs – to gan es nezinu, taču jācer, ka meža nozare kā tautsaimniecības mugurkauls no tā kļūs tikai stiprāka," cerīgi pauž Līdums.
