Cilvēku sejas atceros grūtāk nekā sēnes
Mikoloģes Diānas Meieres stāsts
Nav divu domu, ka sēnes latvietim ir svētākas par svētu un to lasīšana būtu jāieraksta kultūras kanonā kā nacionālais sporta veids. Tiesa, ir cilvēki, kuriem mīlestība uz sēnēm sniedzas vēl tālāk un plašāk par to cepšanu sviestā, tūcīšanu burciņās vai kaltēšanu. Latvijas Nacionālā dabas muzeja direktora vietniece attīstības jautājumos, mikoloģe un viena no "Lielās Latvijas sēņu grāmatas" autorēm Diāna Meiere ir cilvēks, kas, iespējams, par sēnēm zina vairāk nekā vidējais latvietis savā mūžā pielasījis sēņu grozu.
No ārstniecības augiem līdz sēnēm
Tiesa, Diānas pirmais sapnis par nākotnes profesiju nebūt nebija saistīts ar sēnēm – viņa vēlējās kļūt par mežsargu: "Es gribēju būt mežā, jo vasaras bērnībā pavadīju pie vecmāmiņām Gaujienas pusē un, protams, ka tur blakus bija mežs, pļavas, daba, kur pavadīju daudz laika – gan viena, gan ar vecvecākiem. To, ka man daba ir ļoti vajadzīga un tuva, es zināju kopš agras bērnības."
Un arī pēcāk, nonākot Bioloģijas fakultātē, ceļš vis uzreiz pie sēnēm neveda: "Man ļoti patika zirgi un es domāju, ka noteikti gribēšu ko saistītu ar dzīvniekiem, jo augi taču ir garlaicīgi, nekustās un nekur neiet. Par sēnēm vispār pat domas nebija, mani uz viņām pārvilināja. Pirmajos kursos bija projekts par aizsargājamo augu atradņu apsekošanu Latvijā, un es nedaudz pabraukāju pa Latviju, meklējot aizsargājamos augus. Fakultātē tolaik strādāja docents Edgars Vimba, kurš ir izaudzinājis daudzus mikologus, pats ir mikologs un liels entuziasts. Viņš mani paņēma savā paspārnē un kursa darbu jau es rakstīju par parazītiskajām sēnēm uz aizsargājamiem augiem. Pēc tam piedalījos projektā, kas bija tikai par sēnēm. Un tā tas arī aizgāja!"
Vaicāta par mikologa darba pienākumiem, Diāna atbild, ka no praktiskā viedokļa ir ļoti daudz un dažādu novirzienu, kas ir saistīti ar mikoloģiju: "Piemēram, fitopatoloģija, kas pēta augu slimības, ir daļēji saistīta sēnēm, jo augu slimības izraisa gan sēnes, gan vīrusi, gan dažādi kaitēkļi. Tad ir cilvēki, kuri strādā ar mājas sēnēm. Brants, piemēram, kas noārda ēkas. Ar to darbojas Koksnes un ķīmijas institūtā. Savukārt Meža zinātnes institūtā "Silava" ir Meža mikoloģijas laboratorija, kur darbojas ar tām sēnēm, kas kā parazīti aug uz kokiem un sēnēm. Tādu "tīru" mikologu Latvijā ir maz, jo mums nav iestādes, kur viņiem strādāt. Igaunijā un Lietuvā mikoloģija ir ļoti nopietnā līmenī – viņiem ir lielas mikoloģijas laboratorijas. Taču pie mums Dabas muzejā strādā plaša profila mikologi. Mēs ar kolēģi Initu (Inita Dāniele, "Lielās Latvijas sēņu grāmatas" līdzautore – red. piez.) pārzinām no visa pa drusciņai. Mēs varam ieiet mežā un apmēram pateikt, kas tā ir par sēni, neaizejot līdz pasugai, un tas mūsu apstākļos ir vērtība, jo ārzemēs mikologi strādā katrs savā ļoti šaurā spektrā, piemēram, pēta vienu ģinti tikai un ārpus tā citas sēnes var pat nepazīt."
Un arī pēcāk, nonākot Bioloģijas fakultātē, ceļš vis uzreiz pie sēnēm neveda: "Man ļoti patika zirgi un es domāju, ka noteikti gribēšu ko saistītu ar dzīvniekiem, jo augi taču ir garlaicīgi, nekustās un nekur neiet. Par sēnēm vispār pat domas nebija, mani uz viņām pārvilināja. Pirmajos kursos bija projekts par aizsargājamo augu atradņu apsekošanu Latvijā, un es nedaudz pabraukāju pa Latviju, meklējot aizsargājamos augus. Fakultātē tolaik strādāja docents Edgars Vimba, kurš ir izaudzinājis daudzus mikologus, pats ir mikologs un liels entuziasts. Viņš mani paņēma savā paspārnē un kursa darbu jau es rakstīju par parazītiskajām sēnēm uz aizsargājamiem augiem. Pēc tam piedalījos projektā, kas bija tikai par sēnēm. Un tā tas arī aizgāja!"
Vaicāta par mikologa darba pienākumiem, Diāna atbild, ka no praktiskā viedokļa ir ļoti daudz un dažādu novirzienu, kas ir saistīti ar mikoloģiju: "Piemēram, fitopatoloģija, kas pēta augu slimības, ir daļēji saistīta sēnēm, jo augu slimības izraisa gan sēnes, gan vīrusi, gan dažādi kaitēkļi. Tad ir cilvēki, kuri strādā ar mājas sēnēm. Brants, piemēram, kas noārda ēkas. Ar to darbojas Koksnes un ķīmijas institūtā. Savukārt Meža zinātnes institūtā "Silava" ir Meža mikoloģijas laboratorija, kur darbojas ar tām sēnēm, kas kā parazīti aug uz kokiem un sēnēm. Tādu "tīru" mikologu Latvijā ir maz, jo mums nav iestādes, kur viņiem strādāt. Igaunijā un Lietuvā mikoloģija ir ļoti nopietnā līmenī – viņiem ir lielas mikoloģijas laboratorijas. Taču pie mums Dabas muzejā strādā plaša profila mikologi. Mēs ar kolēģi Initu (Inita Dāniele, "Lielās Latvijas sēņu grāmatas" līdzautore – red. piez.) pārzinām no visa pa drusciņai. Mēs varam ieiet mežā un apmēram pateikt, kas tā ir par sēni, neaizejot līdz pasugai, un tas mūsu apstākļos ir vērtība, jo ārzemēs mikologi strādā katrs savā ļoti šaurā spektrā, piemēram, pēta vienu ģinti tikai un ārpus tā citas sēnes var pat nepazīt."
Kā atklāj Diāna, Latvijā izglītības iestādes, kur apgūt tieši mikoloģiju, īsti nav – ir jāmācās pašam, jākontaktējas ar kolēģiem, tāpēc tādi cilvēki, ko varētu dēvēt par profesionāļiem mikoloģijā, proti, kuri ir mācījušies Latvijas Universitātē vai Latvijas Lauksaimniecības universitātē, ir uz divu roku pirkstiem saskaitāmi.
"Taču mums šobrīd strauji attīstās fenomens, ko es nosauktu par sēņu vērošanu – cilvēki ļoti interesējas par sēnēm. Ir plašs zinošu cilvēku loks, kuri pašmācības ceļā apguvuši zināšanas. Ja sākumā mūsu dibinātajā "Facebook" grupā "Latvijas Mikologu biedrība un draugi" uz cilvēku jautājumiem par sēņu atpazīšanu atbildējām mēs ar Initu, tad tagad mūs paaicina vien ļoti specifiskos un sarežģītos gadījumos. Ir izveidojies ļoti stabils zinātāju loks," stāsta mikoloģe.
Uz jautājumu, cik sēņu Diāna spēj atpazīt “vaigā”, viņa pēc neilgas apdomāšanās atbild, ka tie varētu būt vairāki simti. "Es cilvēku sejas atceros grūtāk nekā sēnes!" (smejas)
"Taču mums šobrīd strauji attīstās fenomens, ko es nosauktu par sēņu vērošanu – cilvēki ļoti interesējas par sēnēm. Ir plašs zinošu cilvēku loks, kuri pašmācības ceļā apguvuši zināšanas. Ja sākumā mūsu dibinātajā "Facebook" grupā "Latvijas Mikologu biedrība un draugi" uz cilvēku jautājumiem par sēņu atpazīšanu atbildējām mēs ar Initu, tad tagad mūs paaicina vien ļoti specifiskos un sarežģītos gadījumos. Ir izveidojies ļoti stabils zinātāju loks," stāsta mikoloģe.
Uz jautājumu, cik sēņu Diāna spēj atpazīt “vaigā”, viņa pēc neilgas apdomāšanās atbild, ka tie varētu būt vairāki simti. "Es cilvēku sejas atceros grūtāk nekā sēnes!" (smejas)
Sēnes – iemesls kopā būšanai un darīšanai
Plašākai sabiedrībai labi pazīstams pasākums ir ikgadējā sēņu izstāde Dabas muzejā, kas šogad knapās sēņu ražas dēļ tika pārcelta uz vēlāku. Diāna stāsta, ka izstādi gatavo viss kolektīvs – brauc uz mežu dažādos Latvijas virzienos un vāc no katras sugas dažus eksemplārus. Tiesa, netiek smādētas arī neēdamas sēnes, pūpēži, piepes, korallenes – lai parādītu izstādē Latvijas sēņu daudzveidību.
"Visvairāk cilvēkus joprojām interesē, vai konkrētā sēne ir ēdama, bet es domāju, ka mēs pamazām audzinām arī priekšstatu, ka sēnes ir ļoti svarīga, skaista un interesanta dabas sastāvdaļa, kurai ir vērts pievērst uzmanību arī tad, ja tā nav ēdama. Ir virkne tradicionālu jautājumu, ko mums uzdod katru gadu, tāpēc izstādē pie sienas ir plakāts "12 populārākie jautājumi par sēnēm"," stāsta mikoloģe. Šos jautājumus un atbildes uz tiem var aplūkot arī Dabas muzeja mājaslapā.
Kas zīmīgi – ik gadu Latvijā tiek atklāta kāda jauna sēņu suga. Arī pēdējā izstādē varēja aplūkot jaunatklātu sēni, par kuru tika uzzināts sociālajos tīklos. "Vienā no sēņotāju grupām parādījās bilde ar ļoti skaistām nogrieztām beciņām, un Inita uzreiz no prieka palecās, jo saprata, ka kas tāds Latvijā nav redzēts. Atradējs mums iedeva koordinātas, kur sēnes salasījis, aizbraucām un sameklējām arī mēs," stāsta Diāna.
Vēl viens ikgadējs pasākums ir Gada sēnes izziņošana. Šogad godinātas tika brūnzobes – rūsganā brūnzobe Hydnellum ferrugineum un Peka brūnzobe Hydnellum peckii. Abas ir ļoti līdzīgas, un svarīgākā bez mikroskopēšanas pamanāmā atšķirība ir to garša: Peka brūnzobe ir rūgta, bet rūsganā – nav.
"Visvairāk cilvēkus joprojām interesē, vai konkrētā sēne ir ēdama, bet es domāju, ka mēs pamazām audzinām arī priekšstatu, ka sēnes ir ļoti svarīga, skaista un interesanta dabas sastāvdaļa, kurai ir vērts pievērst uzmanību arī tad, ja tā nav ēdama. Ir virkne tradicionālu jautājumu, ko mums uzdod katru gadu, tāpēc izstādē pie sienas ir plakāts "12 populārākie jautājumi par sēnēm"," stāsta mikoloģe. Šos jautājumus un atbildes uz tiem var aplūkot arī Dabas muzeja mājaslapā.
Kas zīmīgi – ik gadu Latvijā tiek atklāta kāda jauna sēņu suga. Arī pēdējā izstādē varēja aplūkot jaunatklātu sēni, par kuru tika uzzināts sociālajos tīklos. "Vienā no sēņotāju grupām parādījās bilde ar ļoti skaistām nogrieztām beciņām, un Inita uzreiz no prieka palecās, jo saprata, ka kas tāds Latvijā nav redzēts. Atradējs mums iedeva koordinātas, kur sēnes salasījis, aizbraucām un sameklējām arī mēs," stāsta Diāna.
Vēl viens ikgadējs pasākums ir Gada sēnes izziņošana. Šogad godinātas tika brūnzobes – rūsganā brūnzobe Hydnellum ferrugineum un Peka brūnzobe Hydnellum peckii. Abas ir ļoti līdzīgas, un svarīgākā bez mikroskopēšanas pamanāmā atšķirība ir to garša: Peka brūnzobe ir rūgta, bet rūsganā – nav.
Foto: "Shutterstock"
"Gada sēni izvēlas Mikologu biedrība, un kandidātu iesniegšana notiek ar bildi un īsu pamatojumu, kāpēc tieši šai sēnei būtu jābūt par Gada sēni. Apkopoto sarakstu pēc tam izsūta visiem biedriem un notiek balsošana. Tiesa, reizēm ir jārīko arī otrā kārta, jo nav viena uzvarētāja," stāsta Latvijas Mikologu biedrības vadītāja.
"Mikologu biedrībai šī gada beigās/nākamā gada sākumā paliks 20 gadi, un tās kodols ir saglabājies nemainīgs. Daudzus gadus gan biedrība bija diezgan šaura – aktīvi darbojās vien pārdesmit cilvēku, bet šobrīd, pateicoties "Lielajai Latvijas sēņu grāmatai" un sociālajiem tīkliem, entuziastu loks ir paplašinājies – patlaban biedrībā ir vairāk nekā 100 cilvēku," atklāj Diāna.
Kontaktēšanās biedrībā notiek gan virtuāli, gan āra pasākumos piemēram, mikologu nometnēs vai izbraucienos: "Septembrī bija unikāls biedrības pasākums – izbrauciens uz Moricsalu, uz kurieni mūs uzaicināja Dabas aizsardzības pārvalde. Arī šī izbraukuma laikā tika atrasta Latvijā līdz šim nereģistrēta sēņu suga. Savukārt mikologu nometnes notiek nedēļas nogalē kādā no Latvijas vietām. Braucam uz mežu, lasām sēnes, vakarā skatām un pētām, bet pēc tam vietējiem uzrīkojam izstādi. Bija viens šāds pasākums pavasarī Kurzemē, vēl plānojam šogad braukt uz Gulbeni."
"Mikologu biedrībai šī gada beigās/nākamā gada sākumā paliks 20 gadi, un tās kodols ir saglabājies nemainīgs. Daudzus gadus gan biedrība bija diezgan šaura – aktīvi darbojās vien pārdesmit cilvēku, bet šobrīd, pateicoties "Lielajai Latvijas sēņu grāmatai" un sociālajiem tīkliem, entuziastu loks ir paplašinājies – patlaban biedrībā ir vairāk nekā 100 cilvēku," atklāj Diāna.
Kontaktēšanās biedrībā notiek gan virtuāli, gan āra pasākumos piemēram, mikologu nometnēs vai izbraucienos: "Septembrī bija unikāls biedrības pasākums – izbrauciens uz Moricsalu, uz kurieni mūs uzaicināja Dabas aizsardzības pārvalde. Arī šī izbraukuma laikā tika atrasta Latvijā līdz šim nereģistrēta sēņu suga. Savukārt mikologu nometnes notiek nedēļas nogalē kādā no Latvijas vietām. Braucam uz mežu, lasām sēnes, vakarā skatām un pētām, bet pēc tam vietējiem uzrīkojam izstādi. Bija viens šāds pasākums pavasarī Kurzemē, vēl plānojam šogad braukt uz Gulbeni."
Sēņu dažādās "sejas"
Taču sēņu ēšana nebūs nav vienīgais, ko ar tām iesākt. Sēnes lieto arīdzan ārstnieciskiem nolūkiem (piemēram, bērza piepi jeb čagu vai zemestaukus), kā arī izmanto kā krāsvielu – šo prasmi Diāna apguvusi arī pati un krāso ar sēnēm dziju.
"Sēņu micēlijs ir alternatīva plastmasai, piemēram, mēbeļu iepakojumos izmantotos putuplasta stūrīšus IKEA vairākās valstīs jau ir aizstājis ar micēlija stūrīšiem. Arī viens no vegāniskās ādas veidiem ir taisīts no sēņu micēlija – no tā ražo gan apavus un somas, gan apģērbu. Ir arī izgudrots sēņu bekons – ar tehnoloģijām sēņu micēliju izaudzē kā pūku biezā slānī kā tādu zefīru, ko pēc tam griež šķēlēs un cep. Un tiešām garšo pēc bekona!" stāsta mikoloģe. Turklāt pielietojumu sēņu micēlijam meklē arī pie mums – Koksnes ķīmijas institūtā bijuši eksperimenti, kur no micēlija darinātas loksnes, kas pēc tekstūras atgādina kaut ko starp papīru un ādu.
Vaicāta, vai tāda sēņu mīlestība kā pie mums ir novērojama arī citviet pasaulē, Diāna atbild, ka – lai kā mums arī gribētos domāt, ka esam unikāli, taču tā nebūt nav: "Sēņošanas fenomens un mīlestība uz sēnēm ir sastopama ļoti daudzās tautās. To apgalvo arī sociologs Dr. Miķelis Grīviņš, kurš specializējas tēmās, kas saistītas ar ilgtspējīgām pārtikas sistēmām un pārtikas praksēm Latvijā, lauku attīstību un inovāciju."
Uz jautājumu, vai pēc "Lielās Latvijas sēņu grāmatas" padomā ir kādi jauni projekti, Diāna atbild, ka noteikti, turklāt ne viens vien. "Man ļoti tuva ir izglītības joma, tāpēc joprojām gribu turpināt mēģināt padarīt cilvēkus par sēņu entuziastiem. Gribētu arī ar dzijām turpināt darboties – esmu sakrājusi diezgan daudz zināšanu, ko man kādreiz gribētos apkopot kādā izdevumā. Šobrīd ar kolēģi Initu paralēli ikdienas darbiem piedalāmies projektā, kur nodarbojamies ar jauna aizsargājamo sugu saraksta izveidošanu. Tas kādu laiku būs prioritāte, bet pēc tam gan pa vakariem sākšu ķerties pie kādas citas ieceres," atklāj pieredzes bagātā mikoloģe.
"Sēņu micēlijs ir alternatīva plastmasai, piemēram, mēbeļu iepakojumos izmantotos putuplasta stūrīšus IKEA vairākās valstīs jau ir aizstājis ar micēlija stūrīšiem. Arī viens no vegāniskās ādas veidiem ir taisīts no sēņu micēlija – no tā ražo gan apavus un somas, gan apģērbu. Ir arī izgudrots sēņu bekons – ar tehnoloģijām sēņu micēliju izaudzē kā pūku biezā slānī kā tādu zefīru, ko pēc tam griež šķēlēs un cep. Un tiešām garšo pēc bekona!" stāsta mikoloģe. Turklāt pielietojumu sēņu micēlijam meklē arī pie mums – Koksnes ķīmijas institūtā bijuši eksperimenti, kur no micēlija darinātas loksnes, kas pēc tekstūras atgādina kaut ko starp papīru un ādu.
Vaicāta, vai tāda sēņu mīlestība kā pie mums ir novērojama arī citviet pasaulē, Diāna atbild, ka – lai kā mums arī gribētos domāt, ka esam unikāli, taču tā nebūt nav: "Sēņošanas fenomens un mīlestība uz sēnēm ir sastopama ļoti daudzās tautās. To apgalvo arī sociologs Dr. Miķelis Grīviņš, kurš specializējas tēmās, kas saistītas ar ilgtspējīgām pārtikas sistēmām un pārtikas praksēm Latvijā, lauku attīstību un inovāciju."
Uz jautājumu, vai pēc "Lielās Latvijas sēņu grāmatas" padomā ir kādi jauni projekti, Diāna atbild, ka noteikti, turklāt ne viens vien. "Man ļoti tuva ir izglītības joma, tāpēc joprojām gribu turpināt mēģināt padarīt cilvēkus par sēņu entuziastiem. Gribētu arī ar dzijām turpināt darboties – esmu sakrājusi diezgan daudz zināšanu, ko man kādreiz gribētos apkopot kādā izdevumā. Šobrīd ar kolēģi Initu paralēli ikdienas darbiem piedalāmies projektā, kur nodarbojamies ar jauna aizsargājamo sugu saraksta izveidošanu. Tas kādu laiku būs prioritāte, bet pēc tam gan pa vakariem sākšu ķerties pie kādas citas ieceres," atklāj pieredzes bagātā mikoloģe.
