Senas rotaslietas atklāj jaunas 'sabiedrības' Eiropā

Kopš pirmsākumiem cilvēki ir lietojuši rotājumus, kas ataino gan viņu personību, gan apliecina piederību klanam vai plašākai kultūras grupai.

Jauns pētījums parāda, ka vēlā paleolīta laikmetā Eiropā pastāvēja vismaz deviņas atšķirīgas mednieku-vācēju grupas, un katrai no tām bija savi raksturīgi un atšķirīgi ornamentu stili. Pētnieki salīdzināja tūkstošiem rotājumu, konkrēti piekariņus, kas datēti ar laika posmu pirms 34 000 līdz 24 000 gadiem un tika izmantoti visas Eiropas teritorijā.

Papildu ģenētisko datu analīze no apbedījumu vietām atklāj, ka dažām no šīm grupām bija vienādi rotājumi, lai gan to senči bija dažādi.

“Mēs parādījām, ka var būt divas [atšķirīgas] ģenētiskas cilvēku grupas, kurām patiesībā ir viena kopīga kultūra,” izdevumam “Scientific American” stāsta Džeks Beikers, pētījuma vadošais autors un arheoloģijas doktorants Bordo Universitātē Francijā.

Agrākais zināmais gadījums, kad senie cilvēki rotājušies ar pērlītēm, ir datēts pirms aptuveni 140 000 gadu, tās ir mūsdienu Marokā atrastas gliemežvāku krelles. Pērlīšu nēsāšanas mode īpaši populāra kļuva pirms aptuveni 45 000 gadu, kad rotāšanās tradīcija plaši izplatījās visā Eiropā.

“Šis ir brīdis, kad personīgie rotājumi iegūst zināmu daudzveidību, ļaujot pētniekiem precīzāk izpētīt rotaslietu kā kultūras marķieru lomu,” skaidro Beikers.

Viņš kopā ar kolēģiem apkopoja ierakstus par tūkstošiem ar rokām darinātu pērlīšu un kulonu, kas atrasti 112 izrakumu vietās visā Eiropā, no Portugāles līdz Krievijai. Daži piekariņi bija atrasti apbedījumos, bet lielākā daļa senās apmetnēs.

Pamatojoties uz to vecumu un saistītajiem artefaktiem, šie ornamenti iepriekš bija apskatīti kā vienai, Gravetas kultūrai, piederīgi. Šī populācija, kas vislabāk pazīstama ar savām dieviešu figūrām, īpaši Vilendorfas Venēru, plaši apdzīvoja visu Eiropu aptuveni pirms 10 000 gadu un izmira pirms pēdējā ledus laikmeta kulminācijas.

Ornamentu daudzveidība izrādījās pārsteidzoša – pētnieki identificēja 134 dažāda veida krelles, kas bija izgatavotas no dzīvnieku kauliem un zobiem, ziloņkaula, gliemežvākiem, dzintara un akmens. Dažas atgādināja zivju astes, citas pūces un cilvēku krūtis. Salīdzinot ornamentus ģeogrāfiskos attālumos, Beikers ar kolēģiem identificēja deviņas atšķirīgas kultūras grupas ar unikālu rotu dizainu atkarībā no to dzīvesvietas.

Beikers norāda, ka šīs atšķirības “izkristalizējušās” apbedījumos atrastajos artefaktos, un rotas varēja nēsāt, lai cilvēki varētu ātri identificēt viens otru. Tajā pašā laikā pētījums parāda, ka kultūru robežas nebija striktas, un kaimiņu grupas nereti pārņēma viena otras stilu.

Turklāt ģenētiskiem pierādījumiem uzslāņojoties artefaktiem, stāsts kļūst sarežģītāks. Pētnieki identificēja divas atšķirīgas kultūras grupas mūsdienu Itālijā, lai gan DNS pierādījumi liecināja, ka pastāv tikai viena. Citā reģionā, kas aptver mūsdienu Franciju un Beļģiju, indivīdi ar dažādu ģenētisko izcelsmi rotājās ar vienādām rotaslietām.

Pētnieki jau iepriekš brīdinājuši par arheoloģisko un ģenētisko pierādījumu sajaukumu. Tomēr arheologs Pīters Džordans no Lundas Universitātes atzinīgi novērtējis Beikera un viņa kolēģu darbu kā “nozīmīgu pētījumu”, kas atklāj, kā seno artefaktu un DNS izpēte tandēmā var atklāt bagātīgas kultūras uzvedības un grupu attiecību saiknes, kas nav nosakāmas, pētot atsevišķi tikai DNS vai artefaktus.

Pētījums arī pārsteidz ar to, ka pat drūmajā ledus laikmetā mūsu senči radīja vizuāli skaistas rotaslietas, lai identificētu savus cilvēkus un atšķirtos no citiem, uzsver Beikers.

“Piederības sajūta, ko šodien izjūt visi cilvēki, ir dziļi iesakņojusies mūsu kopīgajā vēsturē, un tai bija svarīga loma, nosakot, kā ledus laikmeta cilvēki rotājās,” viņš secina.