Kāpēc Donalds Tramps tik klaji melo? Skaidro psiholoģijas profesors  (19)

Lai gan arī citi prezidenti ir melojuši, neviens to nav darījis tādos apmēros kā Tramps. Daļa viņa melu ir nenozīmīgi, bieži vien tie saistīti ar sevis slavināšanu ("Neviens nebūvē labākas sienas par mani!"). Taču ir arī nopietni, piemēram, apgalvojums par 2020. gada prezidenta vēlēšanu "nozagšanu" – tas ir klaji un bīstami pretrunā ar faktiem, jo būtiski grauj sabiedrības uzticību un var izraisīt ar nopietnas sekas.

Šie meli var būt ļoti iedarbīgi. Politikas pētnieki Kevins Arseno un Rojs Trūkss noskaidroja, ka šie "lielie meli" par nozagtajām vēlēšanām ir ļoti "lipīgi". Apmēram 50% republikāņu vēlētāju šim apgalvojumam ticēja neatkarīgi no jebkādiem pierādījumiem par pretējo. Pētījumā arī tika atklāts, ka šie meli vairoja republikāņu atbalstītāju pašapziņu – ja jau vēlēšanas ir "nozagtas", viņi tomēr nav "zaudētāji".

Politiķi, kas melo, var panākt stratēģiskus ieguvumus. Ja izdodas pārveidot vai izpušķot patiesību, radīt jaunu realitāti, tā bieži izrādās interesantāka un ir cilvēkiem pievilcīgāka nekā sarežģītā patiesība.

Politiķi zina, ka meli ir daļa no mūsu ikdienas. Pētījumi psiholoģijā, kur cilvēki dienasgrāmatās fiksē savus melus, atklāj – melojam vidēji divas reizes dienā. Daļa no šiem meliem ir tā sauktie baltie meli ar nodomu par citu cilvēku labsajūtu, taču citi nav tik nekaitīgi – tie kalpo paša meļa labuma gūšanai.

Turklāt ir cilvēki, kam šādi uz sevi centrēti meli sagādā baudu. Šāda melošana turklāt var samulsināt klausītāju. Cilvēki sagaida, ka melis izrādīs satraukuma pazīmes vai jutīsies vainīgs, taču tā vietā saņem vien apmierinājuma pilnu smīniņu. Melis tiek sveikā cauri – šis smīns var nozīmēt jebko.

Melot īpaši patīk noteikta tipa cilvēkiem – tādiem, kam piemīt maz empātijas, piemēram, narcisiem un psihopātiem. Šos cilvēkus nesatrauc potenciālās sekas, ko melošana var izraisīt. Viņiem interesē tikai viņi paši.

Gluži kā jebkura prasme, arī melošanas iemaņas uzlabojas, ja tās trenējam. Daudzos pieaugušajos melošana rosina vainas apziņu, taču daļa politiķu melo un neizjūt nedz vainu, nedz kaunu, nedz jebkādas negatīvas emocijas.

Reiz politika tika uzskatīta par mākslu. Politikas filozofs Nikolo Makjavelli 1532. gadā rakstīja: "Tie valdnieki, kas paveikuši dižas lietas [..], zināja, kā izmanīgi manipulēt cilvēku prātus." Daļa no šīs mākslas bija melošana. Makjavelli sprieda, ka valdniekiem ir jādara viss nepieciešamais, lai saglabātu varu, un tas reizēm nozīmēja arī prasmīgu tēlošanu, izlikšanos.

Politiķi var melot dažādos veidos – izlaižot būtiskas detaļas, pārspīlējot. Bet reizēm, kā to dara Tramps, melot klaji un grandiozi. Par to grāmatā "Mana cīņa" rakstīja arī Hitlers, un grandiozu melu metodi izmantoja nacisti, lai attaisnotu izrēķināšanos ar ebrejiem.

Grandiozus melus bieži definē kā "apzinātu, vērienīgu patiesības izkropļošanu, lai izmantotu to kā propagandas rīku". Ar šādiem meliem potenciāli var destabilizēt sabiedrību. Politikas vēsturnieks Timotijs Snaiders apsūdzēja Trampu šīs metodes izmantošanā, lai diskreditētu 2020. gada vēlēšanu rezultātus.

Lai šādi meli darbotos, kā savulaik sprieda Hitlers, tiem jāspēj rosināt sabiedrības iztēli, apelējot pie noteiktām jūtām un emocijām. Šādi meli nav vērsti uz racionālu spriestspēju, bet mūsu zemapziņu un emocijām. Trampa apgalvojums, ka imigranti Springfīldā ēd suņus un kaķus, nav mērķēts uz racionālu domas procesu. Šis apgalvojums rosina dzīvu iztēli, mēģina ietekmēt mūsu emocijas un zemapziņu.

Kā sprieda sociobiologs Roberts Triverss, meli reizēm var sniegt arī evolucionāras priekšrocības. Šajā evolūcijas cīņā par savu gēnu nodošanu tālāk būtisku lomu spēlē arī statuss, turība un sasniegumi. Tāpēc cilvēki, tostarp Tramps, par šiem sasniegumiem melo. Triverss uzskata, ka šāds pašapmāns tiešām var būt priekšrocība – ja tu pats sevi spēj pārliecināt par šo melu patiesumu, tad arī citu acīs būsi pārliecinošāks un tādējādi efektīvāks.

Varbūt Tramps tiešām bija pats sevi pārliecinājis, ka imigranti Springfīldā ēd suņus un kaķus. Bet varbūt viņš nosprieda: "Vienkārši rosini emocionāli uzrunājošu ainu. Uzticamiem sekotājiem neko vairāk nevajadzēs."

Šādi emocionāli saistoši izdomājumi var "paķert" mūsu uzmanību, aizraut. Tomēr, kā Šekspīrs norādījis lugā "Venēcijas tirgotājs", daudzi tomēr cer, ka reiz patiesība nāks gaismā. lai gan pēdējie mēneši ASV prezidenta vēlēšanu kampaņā liecina, ka ne vienmēr tā notiek.

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autora atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autors ir Edžhilas Universitātes (Edge Hill University) psiholoģijas profesors Džefs Beatī (Geoff Beattie).