Kāda bija docētāju attieksme pret izglītību tiešsaistē? Vai visi bija tam gatavi un cik grūti bija adaptēties? Un kā reaģēja studenti? Cik ātri visi pielāgojas tiešsaistes videi un kam bija visgrūtāk?
Skaudrā Covid-19 situācija bagātīgi atainota fotogrāfijās, skicēs, video formātā un anekdotiski aprakstīta, kas faktiski radījusi jaunu karikatūru subkultūru. Tajās redzam, ka sarežģītības pietiek visiem – docētājiem, studentiem, ģimenēm, uzņēmumiem, par veselības aprūpi nerunājot u.c. Šķiet neiespējami vilkt objektīvu grūtību samēru. Saprotams, ka šai situācijai pilnīgi gatavs nevarēja būt neviens. Likumsakarīgas priekšrocības bija tām augstākās izglītības institūcijām (AII), kuras jau iepriekš daļu satura īstenojušas tālmācībā, kurām jau pandēmijas startā bija kvalitatīvs un pietiekami jaudīgs IT infrastruktūras nodrošinājums un pats galvenais – docētājiem un studentiem bijusi pieredze studiju procesā izmantot tehnoloģijas.
Visiem pielāgojamu adaptēšanās laika rāmi, protams, nav iespējams piemērot, tomēr universitātēs veiktie pētījumi liecina, ka pirmie trīs mēneši bijuši vissmagākie. Konkrētās krīzes pārmaiņu vadībā izšķiramas galvenās darbības zonas: tehniskais nodrošinājums, digitāli pedagoģiskā kompetence, komunikācija, organizatoriski praktiskā vadība. Savukārt galvenie procesa raksturvārdi ir skaidrība, konsekvence, dinamiska pielāgošanās un atbalsts dažādos līmeņos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
