Vīzijas trūkums darbā ar jaunatni pašvaldībās un nacionālā līmenī ir lielākais jomas izaicinājums  (1)

Lai gan bieži nākas dzirdēt, ka jomā ir ārkārtīgi daudz izaicinājumu un akūti trūkst dinamiskākas virzības uz priekšu, esmu dzirdējis arī gana daudz iesaistīto pušu balsis, kuras apgalvo, ka "Manā novadā jau viss ir kārtībā!", "Par darbu nesūdzos!", kā arī mana mīļākā – "Pie mums viss notiek!". Nenoliedzami, Latvijā ir vairākas pašvaldības, kuras kā raķetes ir aizsteigušās priekšā citām. Tomēr mana privilēģija un izaicinājums vienlaicīgi ir tas, ka nevaru spriest par darbu ar jaunatni pēc vienas pašvaldības mērauklas. Un, domājot par darbu ar jaunatni pašvaldībās nacionālā līmenī, daudzu aizvadīto gadu laikā, prātā nāk sen atpakaļ dzirdētais kanādiešu rakstnieka Stīvena Leikoka kādā dēku romānā rakstītais: "Viņš izsteidzās ārā, uzlēca zirgā un aizjāja visos virzienos."

Tieši tas, manuprāt, ir bijis svarīgākais jomas izaicinājums daudzu gadu garumā – jomas profesionāļu labā griba mainīt un uzlabot jomā notiekošo bez skaidras, kopīgas vīzijas par to, kur doties ilgtermiņā. Tieši tāpēc, ņemot vērā ATR izmaiņas, vēlos paskatītos uz šo jomu kopumā.

Droši vien maz būs tādu, kuri nepiekritīs, ka visa pamatā ir plānošana. 2021. gadu jaunatnes jomā noteikti varēs saukt par plānošanas gadu, jo jaunu dokumentu (sadaļu) izstrāde būs nepieciešama ne vien visām 42 jaunajām pašvaldībām, bet arī nacionālā līmenī, kur, cerams, jau tuvāko mēnešu laikā tiks apstiprinātas jaunatnes politikas pamatnostādnes.

Bieži vien šādu dokumentu izstrāde tiek uztverta kā kārtējā formalitāte. Tomēr tas ir mūsu pašu rokās, kā un vai izmantojam šos plānus. Tāpēc gribu aicināt ar lielu atbildību izturēties pret jaunatnes politikas plānošanas dokumentu saturisko kvalitāti, veidojot tos tiešā sasaistē ar Eiropas un nacionālā līmeņa plānošanas dokumentiem, iesaistot to izstrādē visas pašvaldības iestādes, kas veic darbu ar jaunatni, un izmantojot visus pieejamos datus, lai šāds plāns pildītu savu funkciju pēc iespējas labāk.

Atbalsts pašvaldību darbā ar jaunatni iesaistītajiem ir vitāli svarīgs jomas pastāvēšanai. Taču regulāri dažādās anketās, kurās tiek aptaujāti darba ar jaunatni veicēji, parādās tādi izaicinājumi kā sadarbības trūkums ar citām pašvaldības iestādēm, politiskā atbalsta un cilvēkresursu trūkums, kā arī vienmēr blakus esošais finansējuma jautājums. Tas ir atstājis ietekmi uz jomu kopumā, ko pierāda fakts, ka sešu gadu laikā mainās vairāk nekā puse no personāla, kas piesaistīti darbam ar jaunatni. Aiz katra no šiem jomu atstājušajiem profesionāļiem stāv kāds iemesls. Tā var būt izdegšana, vēlme pēc profesionālās izaugsmes vai secinājums, ka jaunatnes joma tomēr nav īstā vieta. Tomēr, ņemot vērā to, cik masveidīga ir darbinieku mainība, uz katru no iepriekš minētajiem aspektiem būtu jāmeklē risinājumi.

Uz dažiem no iepriekš minētajiem izaicinājumiem atbildes patiešām ir rastas. Lai mazinātu izdegšanu un sniegtu psihoemocionālo atbalstu, arvien vairāk darbā ar jaunatni iesaistītie sāk saņemt supervīziju atbalstu. Dažādu projektu īstenošanā nu jau par ierastu tiek pieņemta iespēja saņemt mentora konsultāciju. Tomēr joprojām ir nepieciešami uzlabojumi gan jauno jomas darbinieku sagatavošanas procesā, gan jānodrošina kvalitatīvi un regulāri profesionālās izaugsmes kursi jomā esošajiem darbiniekiem. Jācer arī, ka ar ATR reformas palīdzību beidzot tiks īstenots sen gaidītais – katrā Latvijas pašvaldībā būs pilnas slodzes jaunatnes lietu speciālists.

Tik horizontālā jomā, kāda ir jaunatnes joma, neviens lielāks solis nav iespējams bez sadarbības ar dažādām iesaistītajām pusēm. Sadarbības nozīme mērķu sasniegšanā, šķiet, jau ir pašsaprotama, tāpēc vēlos pievērsties tikai sadarbības formām, kurām, manuprāt, ir ticis veltīts pārāk maz uzmanības.

Neskaitot ATR, viena no pēdējo gadu aktuālākajām reformām ir kompetenču projekts "Skola 2030", kas ir pavērusi ceļu pārmaiņām arī izglītības procesā, daudz vairāk laika veltot skolēnu kompetenču un prasmju attīstīšanai ar neformālās izglītības metodēm. Tāds jauns mācību kurss vidusskolām kā "Projekts", skolēnu pašpārvaldes, projektu nedēļas ir veidi, kā darbs ar jaunatni un neformālā izglītība var ienākt skolās jau šodien. Tas var notikt, veidojot kvalitatīvu piedāvājumu un sadarbību ar otru pusi. Pilsoniskā līdzdalība, līdzīgi kā iekļaušana un līdzdalība, ir ES jaunatnes stratēģijas 2019. – 2027. gadam galvenie pamatprincipi, un to īstenošana nevar notikt atrauti no formālās vides. Jāņem vērā, ka ATR kontekstā nozīmīgas pārmaiņas notiks arī pašvaldību izglītības pārvaldēs, kā rezultātā jāizmanto iespēja piedāvāt dažādas formas darbam ar jaunatni visa jaunizveidotā novada ietvaros.

Nevar aizmirst arī neatsveramo lomu, ko sniedz nevalstiskais sektors. Biedrības un organizācijas, kas strādā ar jaunatni pašvaldībās, bieži vien ir kā motors konkrētajā pašvaldībā. Ņemot vērā ATR radītās izmaiņas, arī lielākajā daļā pašvaldību būs lielāki pieejamie resursi dažādu iniciatīvu un projektu īstenošanai.

Visbeidzot, neraugoties uz iepriekš minētajiem izaicinājumiem, pēdējā laikā ir uzsāktas daudzas vērtīgas iniciatīvas un ir radusies pārmaiņu sajūta, kas šķiet arvien īstāka. Jau iepriekš minētās supervīzijas un mentorings, pārdomāta un vairāku gadu periodam veidota Jaunatnes politikas valsts programma, IZM augstāko amatpersonu regulāra interese par jaunatnes jomas attīstību, jauno "Erasmus+" un "Eiropas Solidaritātes korpuss" programmu apstiprināšana u.c. aktualitātes vieš cerību. Ir svarīgi apzināties, ka visi esam vienā laivā un visiem ir sens sapnis – ieslēgt nākamo ātrumu šai jaunatnes jomas laivai, lai virzītos uz priekšu vēl mērķtiecīgāk. 2022. gadā man vairs negribētos dzirdēt frāzi: "Tieši par to pašu mēs runājām jau pirms pieciem gadiem...". Jau tagad ir redzams, ka ATR ļaus pārveidoties un apvienoties teritorijām, struktūrām un iesāktajiem darbiem. Mūsu – pašvaldību jaunatnes jomā iesaistīto – rokās ir saprast, kas būs tas, kas vienos un pārveidos mūs.