Lai jaunietis vēlētos studēt eksaktās zinātnes, jābūt pietiekami skaidri formulētai ieinteresētībai to darīt. "Redzam, ka 4. klasē šāda interese – gan par matemātiku, gan dabaszinātnēm – vēl ir. Mēs šos bērnus, ja tā var teikt, pazaudējam posmā starp 5. un 9. klasi. Savukārt mums tradicionālais uzsvars domāšanā ir tāds, ka vissvarīgāk ir domāt par vidusskolu beidzēju grupu," sarunā ar Māri Zanderu pauž Latvijas Universitātes (LU) Starpnozaru izglītības inovāciju centra (SIIC) vadītāja Dace Namsone. Kā noturēt bērna uzmanību un uzlabot dabaszinātņu izglītības kvalitāti – par to intervijā, kas publicēta arī LU izdevuma "Alma Mater" rudens numurā.
Pirms kādam kaut ko rekomendē, lietderīgi saprast, ar kādām problēmām šis "kāds" saskaras – vai nu viņa paša novērtējumā, vai vērtētāja "no malas" skatījumā. Ko mēs šādā kontekstā varam pateikt par STEM priekšmetiem skolās?
Pirmā problēma ir tā, ka trūkst skolotāju. Tik elementāri. Tas savukārt liecina par to, ka fiziski trūkst cilvēku, kuri studiju periodā vēlas vēlāk kļūt par šo priekšmetu skolotājiem. Mēs jau gadiem saskaramies ar situāciju, kad ik kursā ir 0–2 šādas personas, turklāt nereti šie cilvēki jau strādā, tātad viņiem trūkst laika mācīties. Kas notiek jau tālākajā posmā – skolā? Ja direktoram ir "robs", tad viņš – atbilstoši normatīvajiem aktiem – ir atbildīgs par to, lai šis "robs" tiktu aizpildīts. Viens variants nozīmē, ka vājprātīgas slodzes tiek uzkrautas citiem pedagogiem, un tas savukārt nozīmē, ka šiem skolotājiem ir ļoti grūti atrast laiku, lai mācītos paši un pilnveidotos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!