Jaunieši attālākos un lauku reģionos – būt vai nebūt jaunietim laukos?

Kāds ir jaunietis attālākos vai lauku reģionos un kas viņam ir nepieciešams dzīvē?

Ieva: "Man šķiet, ka laukos esošie jaunieši ir tādi praktiski izdzīvotāji, jo viņiem diezgan agrā jaunībā jāapgūst daudz un dažādas praktiskas iemaņas. Lauku dzīve nav nemaz tik viegla, jo, piemēram, viņiem ir jāpalīdz saimniecībā vecākiem. Iespējams, daudziem no viņiem ir dārzi. Līdz ar to – ja vecāki iet strādāt, tad arī pats jaunietis iet strādāt. Arī aktivitātēm, kuras mēs Jauniešu biedrībā "Kaktuss" organizējam, jābūt vērtīgām, jo jaunietim ir svarīgi saskatīt pasākuma mērķi. Mērķis viņam ir jāpasniedz vieglā, saprotamā veidā, bet ļoti lēnām un uzmanīgi, jo ir ļoti viegli pazaudēt jauniešu uzmanību un uzticēšanos. Jaunietis laukos arī ir diezgan tiešs un godīgs, jo viņš dzīvo savā lauku "burbulī", viņš pazīst citus jauniešus, citus iedzīvotājus. Tas ir tas "burbulis", kur katram jau ir sava loma un līdz ar to, citam cilvēkam ienākot šajā "burbulī", ir jāveido attiecības ar šo jaunieti. Līdz ar to šim lauku jaunietim ir svarīgas arī attiecības, kādas ir izveidotas ar konkrēto cilvēku."

Rūdis: "Līdz ar to, ka mums ir daudz visādu darbu, kas ir laukos, mums jābūt vēl lielākai motivācijai un gribasspēkam darīt kaut ko papildus. Ar šiem darbiem jau varētu teikt, ka pietiek, jo visa diena ir aizpildīta. Nav viegli to visu apvienot."

Ar ko atšķiras pilsētas un lauku jaunietis?

Ieva: "Man šķiet, ka pagastos esošie jaunieši dzīvo tādā vienā lielā "burbulī", kur katram ir sava loma. Visi zina apkārtējos cilvēkus – kurš par ko atbild, un kāds ir katrs konkrētais cilvēks. Savukārt, pilsētā esošajiem jauniešiem ir daudz vairāk iespēju. Līdz ar to viņiem ir daudz vairāk šie "burbuļi" un, piemēram, socializēšanās prasmes viņiem ir lielākas, jo dzīves skola viņiem iemāca komunicēt ar dažādiem cilvēkiem.

Savukārt, pagastos esošie jaunieši ir mazliet biklāki, kautrīgāki, ja runa ir par kaut ko svešu. Piemēram, ja ir publiski jāuzstājas, tad laukos esošie jaunieši kautrējas to darīt. Viņiem ir bail kļūdīties, bail muļķīgi izskatīties citu vienaudžu acīs, jo ne tikai laukos esošajiem jauniešiem, bet vispār jauniešiem ir ļoti svarīgi domāt, kā viņi izskatīsies citu acīs. Tā kā lauku jauniešiem nav tik daudz iespēju, ir ļoti svarīgi viņiem sniegt informāciju, lai viņi zinātu, kādas iespējas ir pieejamas. Bieži vien jaunieši informāciju uztver kā kaut ko svešu, ka tas neattiecas uz viņiem, jo viņi nav pieraduši izmantot iespējas. Tā kā pilsētā privāto komunikāciju ir diezgan grūti veidot, jo jauniešu ir daudz, informācija jauniešiem tiek nodota caur sociālajiem tīkliem. Savukārt, pagastos jauniešiem šī informācija varbūt iztrūkst - kur sekot, kāpēc sekot, kādu informāciju var saņemt no konkrētā informācijas avota.

Rūdis: "Es piekrītu, ka lielākā atšķirība ir iespējas, kas jauniešiem ir laukos un kas pilsētā. Iespējams, ka es, mācoties Alojā līdz 12. klasei, tiešām nezināju līdz galam, ko es gribēšu darīt turpmākajā dzīvē. Bet, piemēram, jaunietis, kas ir dzīvojis Rīgā, viņš, iespējams, ir ļoti daudz ko izmēģinājis. Viņam arī ir lielāka pieeja dažādām izaugsmes iespējām. Laukos dzīvojošam jaunietim bieži vien ir nepieciešama vesela diena, lai aizbrauktu uz kādu pasākumu. Tāpat laukos arī ir daudzi, kas pēc devītās klases jau cenšas aizskriet uz kādu pilsētu, kādu tehnikumu, neskatoties uz neko un pat īsti nezinot, ko vēlas - galvenais aizbraukt tālāk, kur ir pilsēta, kur var dabūt jaunas zināšanas."

Rūdi, vai tu pamanīji kādas personības izmaiņas, kad no Alojas nokļuvi Rīgā?

Rūdis: "Jā, es kļuvu kautrīgs, vairs nebiju aktīvs, jo es domāju: "Nu, ko tad es?", bet varbūt es būtu bijis vēl kautrīgāks, ja man iepriekš nebūtu bijušas iespējas, kurās pats sevi ieliku neērtos brīžos. Piemēram, esmu bijis divos ceļojumos viens pats – iesēdos autobusā un braucu ar cilvēkiem, kurus nepazinu. Tad man piespiedu kārtā bija jākomunicē ar tiem cilvēkiem, jo ko gan citu es varēju darīt? Tas varbūt mani mazliet sagatavoja tam, lai, aizbraucot uz Rīgu, nebūtu tā, ka "sēdēšu un neko neteikšu". Ar laiku es atvēros, bet tam ir nepieciešami gadi. Padoms jauniešiem, kuri no laukiem pārceļas uz Rīgu vai citu pilsētu, kur ir sveši jaunieši – ir vienkārši jādara, jārunā, jāliek sevi biežāk neērtos rāmjos un jāizkāpj no komforta zonas."

Jūs jau minējāt, ka iespējas ir viens no tiem iemesliem, kāpēc jaunieši dodas projām no saviem attālākajiem lauku reģioniem. Bet varbūt ir vēl kaut kas, ko jūs varētu papildināt? Kas ir tas iemesls, kāpēc jaunieši izvēlas doties prom no laukiem?

Rūdis: "Sākotnēji viņi grib prom no vecākiem, jo liekas, ka tad būs brīvība, viss būs forši un jauki, bet man liekas, ka vienā brīdī ir tā apziņa, ka varēja taču izmācīties līdz 12. klasei un tad kaut kur braukt. Manuprāt, 9. klase ir par agru, lai saprastu, ko tu vēlies darīt turpmāk."

Ieva: "Viens ir prom no vecākiem, bet otrs arī ir iespējas. Pamatskolu izvēlas vecāki - jaunietim jāiet, kur vecāki ir izvēlējušies, savukārt, vidusskolu var sākt izvēlēties paši. Bieži vien arī izvēlē lielu lomu nospēlē tieši vecāki, kuri, gribot, kā labāk bērnam, skatās, piemēram, kur ir labākas iespējas, ko jaunietis var arī pēc skolas darīt, kāda ir skolas reputācija. Pēc tā arī jaunietis vadās un izvēlas tālākās gaitas. Ir labi, ka jaunieši ceļo, brauc, mācās citur, apgūst zināšanas, gūst pieredzi, bet svarīgākais jautājums ir – vai viņi pēc tam atgriežas ar jauniegūtajām zināšanām un liek lietā konkrētajā vietā, no kurienes ir nākuši? Vai viņi gribēs dzimtajā vietā atgriezties? Vai atceras to vietu, no kurienes nākuši, kā vietu, kur dibināt ģimeni, audzināt savus bērnus? Ir jādomā arī par šo aspektu. Lai jaunieši brauc, mācās, gūst pieredzi, bet, lai pēc tam viņiem ir tāda vide, kurā ir vēlme atgriezties."

Vai ir kādi ieteikumi, kā veidot to vidi, kurā jauniešiem gribas atgriezties?

Ieva: "Svarīgas ir attiecības, jo pagasts un vietējā kopiena veido šo vidi. Ja jaunietim jau agrīni būs ieliktas zināšanas un prasmes, ka pats var veidot savu vidi, un būs līdzcilvēki, kas atbalstīs un palīdzēs, parādīs to pareizo virzienu, tad jaunietis būs smēlies vairāk drosmes, ideju, pieredzies, un viņš zinās, ko viņš grib attīstīt savā vietējā kopienā, kas ir tās aktivitātes, ko gribētu dot saviem vienaudžiem, kas ir tās lietas, ko vajag attīstīt savā pagastā. Līdz ar to ir svarīgi jau tagad domāt, ko mēs jauniešiem pagastos piedāvājam, vai mēs par viņiem rūpējamies. Tas ir sarežģīts ilgtermiņa darbs, jo jauniešus ir grūti aizsniegt ar atbilstošām metodēm un veidiem. Brīžiem viņi zina, ko grib, bet brīžiem nezina. Cilvēkam, kas darbojas ar jauniešiem, bieži vien ir jāizzīlē, kas konkrētam jaunietim ir nepieciešams."

Rūdis: "Manuprāt, jaunietis, kas aizbraucis uz pilsētu, pierod pie tā dzīves ātruma, kāds ir tur. Atgriežoties atpakaļ pagastā, viņam ir tāds: "Te nekas nenotiek, te viss ir tik ļoti lēns". Tad arī rodas domas par to, ka laukos jau īsti izaugsmes iespēju nav."

Kā jums šķiet, kāds ir tas lielais lauku teritoriju ieguvums no jauniešiem? Ko jaunieši var dot? Kas ir tā pievienotā vērtība?

Ieva: "Tā kā jau daudzus gadus strādāju jaunatnes jomā tieši ar pagastiem, tad mans novērojums ir tāds – jaunieši ir ļoti liela pievienotā vērtība pagastiem, laukos esošiem iedzīvotājiem, jo viņos ir enerģija, radošums, foršas idejas. Vienīgais aspekts ir tas, cik ļoti mēs esam palīdzējuši attīstīt zināšanas un prasmes, lai to visu enerģiju, idejas un radošumu jaunietis spētu realizēt arī dzīvē. Jaunieši, ar kuriem ir strādāts, kuriem ir dotas iespējas piedalīties un kuri ir informēti par dažādām iespējām, ir pašpārliecināti, droši, viņiem nav bail publiski uzstāties. Papildu viņi vēl motivē citus jauniešus arī aktīvi iesaistīties. Man šķiet, ka tā ir ļoti liela pievienotā vērtība. Arī pagastu pārvaldes, kurās ir šie jaunieši, kuros ir ieguldīts, novērtē to, cik aktīvi ir šie jaunieši. Viņi izrāda iniciatīvu, iet pie pagasta pārvaldes un runā, izsaka savu viedokli. Pagastos jaunieši dod milzīgu dzīvesprieku, viņu enerģija veicina pārmaiņas un neļauj ieslīgt rutīnā. Pats galvenais, ka tas ir lipīgi. Kā sniega bumba, tu sāc mazliet velties, un tu vienkārši ar savu enerģiju, entuziasmu un dzīvesprieku aplipini arī pārējos, un viņi arī pavelkas līdzi."

Kā varētu aizsniegt jauniešus laukos un attālākās teritorijās, lai viņi uzzinātu par iespējām, kas ir pieejamas ne tikai Rīgā, bet arī plašāk? Kuri ir tie kanāli, kuros aizsniegt jauniešus laukos?

Rūdis: "Man liekas, ka sociālie tīkli ir tā platforma. Es nerunāju tikai par informāciju, kuru jaunietis redz Facebook, bet to, ka internetā var iegūt arī jaunus draugus, kuri piedāvā kaut ko jaunu viņu pilsētā. Arī tas palīdz uzzināt jaunas iespējas, piemēram, par dažādiem jaunatnes pasākumiem. Mans brālis tikko pabeidza vidusskolu, bet viņš daudz agrāk sāka braukāt uz Valmieru, Saulkrastiem, lai piedalītos dažādās aktivitātēs jo tur viņam ir daudz draugu. Arī ar draugiem var iegūt dažādas iespējas."

Ieva: "Kad pagastos mums nebija ne jaunatnes darbinieku, ne jauniešu centru, es pati braucu uz konkrēto pagastu un mēģināju atrast personu, kura man palīdzēs kaut ko veidot. Ne vienmēr tas, ko pagasta pārvaldes vadītājs pasaka, būs tava īstā atbalsta persona. Citreiz tā var būt pārdevēja, kas visus zina un ir labās attiecībās ar vietējiem, citreiz tas var būt pasākumu organizators, citreiz tā var būt jaunā māmiņa, kas ir pagastā. Līdz ar to ir jāatrod cilvēks, kurš būs tava kontaktpersona, atbalsta persona konkrētajā pagastā un kurš palīdzēs saorganizēt kaut vai pirmo tikšanos ar jauniešiem. Kad esi sasniedzis jauniešus, tad tālāk tā jau ir tava atbildība, kā tu veido šo darbu konkrētā pagastā. Var atrast brīvprātīgo koordinatoru no pašiem jauniešiem, kas tālāk informāciju izplata saviem vienaudžiem. Tāpat var arī pats uzreiz sākt strādāt, ja konkrētajā pagastā ir jaunieši, kuriem ir idejas, kuri grib kaut ko darīt savā pagastā, strādāt pie tā, lai dabūtu gan telpas, gan arī jaunatnes darbinieks."

Kāds būtu jūsu novēlējums un iedrošinājums jauniešiem, kas dzīvo attālākās lauku teritorijās? Tāpat arī cilvēkiem, kas strādā ar šiem jauniešiem - ko jūs viņiem novēlētu?

Ieva: "Jauniešiem es varētu novēlēt nebaidīties kāpt ārā no savas komforta zonas un izmēģināt tās iespējas, kas tiek piedāvātas. Galvenais, lai jaunietis uzzina par iespējām. Un jaunatnes jomā esošajiem cilvēkiem es gribu novēlēt būt redzamiem un tādējādi veidot izpratni par to, kas ir jaunatnes joma. Arī katram informācijas izplatīšanas kanālam ir sava auditorija, jo mums ir jārada izpratne par jaunatnes jomu ne tikai politikas veidotājiem, vecākiem, vietējai kopienai, bet arī jauniešiem. Ja, piemēram, "Facebook" uzturas vairāk vecāka gada gājuma cilvēki un lēmumu pieņēmēji, tad mēs tur atspoguļojam, piemēram, kādas prasmes un iemaņas jaunieši iegūst, formālākā valodā pasniedzam informāciju. Savukārt, "Instagram" ir jauniešiem paredzēts, līdz ar to tur mēs izplatām informāciju, kas ir tādā valodā, kāda ir aktuāla jauniešiem. Jaunatnes jomas pārstāvjiem dažbrīd ir jābūt kā supervaroņiem.

Rūdis: "Es novēlētu neierobežot savas vēlmes. Nespiest sevi palikt laukos, ja to negribas. Nevajag arī skatīties, ko citi domā. Darīt to, kas patīk, darīt to, ko tu zini, ka varēsi izdarīt, un arī to, ko tu nezini, vai varēsi izdarīt. Censties neierobežot sevi uz dažādām lietām, nekautrēties, bet runāt un darīt to, ko sirds vēlās."

Runāt un domāt par lielām lietām ir labi, bet vēl labāk ir darīt. Tīmekļa vietnē jaunatne.gov.lv ir iespējams uzzināt par aktualitātēm un iespējām jaunatnes jomā, tai skaitā jauniešu iespējām īstenot savas idejas Eiropas projektu ietvaros, uzzināt par dažāda mēroga projektiem, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras (JSPA) piedāvātām mācībām un citām aktualitātēm gan Latvijā, gan citviet Eiropā. Šo un vēl citas aktuālas sarunas ar jaunatnes jomas pārstāvjiem iespējams dzirdēt JSPA raidierakstā "Jaunam BŪT".