Gulbenes 1. pirmsskolas izglītības iestāde uzņēmusi 20. 'Eiropas Solidaritātes korpuss' brīvprātīgo

Pastāstiet, kad un kā jūs sākāt organizēt brīvprātīgā darba projektus un uzņemt brīvprātīgos!

Mūsu ceļš kā brīvprātīgo uzņemošajai organizācijai sākās 2012. gadā, kad ar Gulbenes novada bibliotēku, Tirzas pamatskolu un Gulbenes kultūras centru uzņēmām pirmos četrus ārzemju jauniešus. Par to paldies jāsaka Gulbenes novada pašvaldībai, kura tajā laikā, kad brīvprātīgais darbs vēl tika īstenots programmas "Erasmus+: Jaunatne darbībā" ietvaros, sāka iesaistīties brīvprātīgā darba projektos kā koordinējošā organizācija. Gulbenes novada pašvaldības pārstāve Liene Dembovska tajā laikā mūs kā pirmsskolas izglītības iestādi iedrošināja kļūt par brīvprātīgo uzņemošo organizāciju. Es viņu saucu par savu brīvprātīgā darba skolotāju, jo no viņas ļoti daudz mācījos šajā jomā un saņēmu neskaitāmus padomus gan par projektu īstenošanu, gan brīvprātīgo uzņemšanu. Paldies viņai par to.

Pēc pāris gadiem Gulbenes novada pašvaldība informēja mūs, ka pašvaldība vairs neturpinās koordinēt brīvprātīgos. Mēs nonācām grūtas izvēles priekšā – vai nu saprast, kā šis process notiek un to turpināt patstāvīgi, vai arī visu pamest. Mēs izdarījām, manuprāt, pareizo izvēli un 2015. gadā akreditējāmies kā brīvprātīgo koordinējoša organizācija, uzņemoties visu īstenot patstāvīgi.

Kas, jūsuprāt, ir lielākais ieguvums, ko programma "Eiropas Solidaritātes korpuss" un brīvprātīgie dod gan jūsu iestādei, gan Gulbenei kopumā?

Es, brīvprātīgajiem atbraucot, vienmēr saku – nebūs tā, ka jūs būsiet brīvprātīgie un mēs darbinieki, bet jūs būsiet viens no mums, mūsu bērnudārzs būs jūsu mājas, taču es – jūsu Latvijas mamma uz 10 mēnešiem. Brīvprātīgie sniedz neskaitāmus ieguvumus gan mums kā organizācijai, gan vietējai sabiedrībai. Brīvprātīgie veicinājuši zināšanas, pieredzi, izpratni. Ir grūti visus ieguvumus nosaukt. Patiesībā sākumā mēs darbojāmies tādos kā rāmjos, jo tomēr esam izglītības iestāde. Taču brīvprātīgie jaunieši parādīja, ka var domāt un visu darīt pilnīgi citādāk, jo viņi kopumā skatās uz dzīvi citādāk, kā mēs. Ieguvums gan mums, gan viņiem – visu laiku notiek abpusēja mācīšanās. Viņi nemāk latviešu valodu, bērni nemāk angļu valodu sarunu valodas līmenī, bet viņi kopā savstarpēji saprotas un mācās. Mums Gulbenes 1. pirmsskolas izglītības iestādei brīvprātīgie māca spēju pieņemt citādo, spēju pieņemt citas valsts cilvēkus, ar citu domāšanu, skatījumu un kultūru. Uzskatu, ka mūsu kolektīvs kopā ar šiem brīvprātīgajiem ir ļoti audzis.

Vēl viens liels ieguvums un vērtība mums ir ārzemju partneri. Tie ir platīna vērtībā, jo kad viņi pasaka, ka viņi izvēlas mūs, nevis, piemēram, Lietuvu vai Igauniju, tas mums kā organizācijai un Latvijai kopumā ir ļoti liels ieguvums. Tā mums ir vēl viena papildus kvalitātes zīme Eiropā.

Kopumā mēs vairs nevaram iedomāties, kāda būtu mūsu ikdiena bez brīvprātīgajiem jauniešiem. Tas vairs nav iedomājams, ka mums nebūtu brīvprātīgo. Tad būtu sajūta, ka mums kaut kas trūkst, un ir atņemts kaut kas ļoti vērtīgs. Pēdējos projektos jaunieši vada arī angļu valodas aktivitātes. Domāju, ka tas arī ir finansiāls atbalsts vecākiem šajos laikos.

Kā gulbenieši uzņem šos brīvprātīgos? Kā bija sākumā un kā ir tagad?

Mūsu brīvprātīgie ir noslogoti, mēs arī viņus sagaidot sniedzam tādu kā piedāvājumu, ko viņi šeit var darīt, lai viņi pēc iespējas labāk iejustos apkārtējā vidē un sabiedrībā. Gulbenē brīvprātīgie tiek dēvēti arī par "Lāsmas bērniem". Vietējā sabiedrība ļoti gaida valodas nodarbības, kuras pasniedz brīvprātīgie. Tautas deju kolektīvs "Ratiņš" ļoti gaida jauniešus, jo viņi apmeklē deju nodarbības. Šeit vislielākos atzinības vārdus gribētu veltīt Ivai un Kārlim Ventiem, kā arī pirmsskolu deju pedagogam un šī kolektīva dejotājam Jānim Matisonam. Gulbenes sabiedrība brīvprātīgos gaida. Man cilvēki mēdz prasīt – kad būs brīvprātīgie? Pat Gulbenes novada pašvaldība ir izteikusi vēlēšanos, ka 10 cilvēki gribētu ar maniem brīvprātīgajiem apgūt angļu valodu, dzīvu sarunvalodu. Mani bērni jeb brīvprātīgie noteikti ir daļa no vietējās Gulbenes sabiedrības. Tāpat viņi mācās latviešu valodu, lai justos vēl piederīgāki un izrādītu cieņu pret mums. Protams, sākumā jāpaiet laikam, kamēr iedzīvojas, bet tas vienmēr notiek salīdzinoši ātri.

Brīvprātīgajiem jauniešiem šeit ir draugi, kā arī viņi aicina savas ģimenes un draugus ciemos pie mums. Piemēram, vakar itāļu meitene, kas ir dzimusi amerikāniete, teica, ka viņas mamma brauks ciemos uz Lieldienām un vaicāja man mūsu Lieldienu tradīcijas. Austriešu puisim atbrauca ciemos seši draugi un spēlēja futbolu ar mūsu bērnudārza bērniem. Kopumā viņi ir daļa no mums, mēs darām visu iespējamo, lai viņi šeit justos kā savējie, kā daļa no šīs sabiedrības. Ir svarīgi, ka mēs viņus spējam pieņemt tādus, kādi viņi ir un mēs viņiem uzticamies.

Kā jums izdevās atrast uzticamus partnerus?

Tas notika kaut kā dabiski laikā, kad darbojāmies kopā ar Gulbenes novada pašvaldību. Pirmie un vissenākie partneri mums ir no Austrijas un Vācijas. Covid-19 pandēmijas laikā, kad Austrijas organizācija mums nevarēja piedāvāt nevienu brīvprātīgo, jo apgabalu, kurā atradās šī organizācija, spēcīgi skāra pandēmija, viņi ieteica mūs kādai itāļu organizācijai. Tā mēs tikām pie vēl vieniem partneriem – no Itālijas. Patiesībā pa šiem 10 gadiem mēs ap sevi esam izveidojuši tādu spēcīgu Eiropas partneru tīklu.

Jūs esat pārsteidzoši ar to, ka pie jums veidojas rindas ar interesentiem un pat Covid-19 laikā aktīvi turpinājāt darboties. Kas ir jūsu panākumu atslēga?

Es teiktu, ka mūsu panākumu atslēga ir atvērta sirds un apņemšanās būt atklātiem citam pret citu, darot visu to labāko brīvprātīgajiem jauniešiem. Covid-19 pandēmijas ietvaros bērni juta, ka viņiem nav jābēg prom. Tas, protams, nebija viegli. Es spilgti atceros to dienu, kad tas viss sākās. Mēs sēdējām ar brīvprātīgajiem un runājām, ko darīt. Viņi sajutās pie mums droši, tāpēc nekur nebēga un palika pie mums Gulbenē. Uztraukušies, protams, bija visi – bērni, vecāki un mēs paši. Nebija tā, ka mēs jauniešus te turējām, tā bija viņu pašu izvēle. Ne mēs, ne viņi neļāvāmies panikai, kas tajā brīdī bija ļoti būtiski. Brīvprātīgie puiši noskaidroja, kāda situācija ir mājās un saprata, ka šeit palikt pat ir drošāk nekā doties atpakaļ uz dzimto valsti. Tas bija kā tāds eksāmens, ko mēs kopā ar ārzemju partneriem izturējām un bijām viena no tām organizācijām, kas šo Covid-19 laiku kopā ar brīvprātīgajiem spēja izturēt. Aktivitātes ar bērniem bija iespējamas ārā, jo tas jau bija marts, un tā mēs to gadu veiksmīgi spējām noslēgt.

Kā jūs sasniedzāt un izveidojāt veiksmīgu sadarbību ar partneriem vietējā līmenī? Jo, kā mēs zinām, jūs esat vadošā organizācija, kuras paspārnē darbojas pirmskolas izglītības iestāde Lejasciemā, Gulbenes novada bibliotēka un pirmsskolas izglītības iestāde "Rūķītis".

Es Lejasciemā biju nostrādājusi jau aptuveni sešus vai septiņus gadus, tāpēc zināju, ka tur ir radoši, atsaucīgi un sirsnīgi cilvēki. Tad es pati uzrakstīju pieteikumu kvalitātes zīmei un nokārtoju to pirmsskolas izglītības iestādei "Kamenīte". Ar pirmsskolas izglītības iestādi "Rūķītis" mums jau bija sadarbība pirms tam, taču ar bibliotēku bija citādāk. Mums jau ļoti ilgi pie viņiem ir notikušas valodas nodarbības, šķiet, ka vismaz septiņus gadus. Tāpat bibliotēka uzņēma pirmo brīvprātīgo reizē ar mums. Viņiem atbrauca puisis no Baltkrievijas, taču mums – meitene no Spānijas. Tad viņi paši pieteicās, ka vēlas strādāt un sadarboties ar mums ikdienā. Brīvprātīgie bibliotēkā uzturas bieži – izmanto digitālās iespējas, reizi nedēļā iet uz bibliotēku, gatavo nodarbības, montē video un vēl daudz citas lietas. Meitene Sofija, kas oktobrī vēl bija pie mums, taisa dažādus video rullīšus angliski, latviski, vāciski un ja nemaldos, tad arī itāļu valodā. Viņai arī oktobrī bija noslēguma pasākums Gulbenes novada bibliotēkā un pat sava foto izstāde. Šī izstāde ceļo pa Gulbenes novada bibliotēkām, tādejādi jau pēc projekta noslēguma popularizējot Sofijas panākumus tajā.

Kā jūs savstarpēji mijiedarbojaties ar citām Gulbenes novada iestādēm, kuras arī ir ieguvušas kvalitātes zīmi?

Esam atvērti, ja mums kaut ko piedāvā un noteikti neko nedalām savā starpā. Kolēģi man ir prasījuši partnerorganizāciju kontaktus, taču ar šo informāciju mēs nedalāmies. Tāda ir mūsu savstarpējā noruna ar partneriem un jauniešiem. Kāda organizācija bija ieguvusi Austrijas organizācijas kontaktinformāciju, taču viņi bija tieši savās atbildēs – atvainojiet, taču mums jau ir viena brīnišķīga partnerorganizācija Gulbenē, vairāk mēs nevēlamies. Par to es, protams, esmu ļoti gandarīta. Kopumā vienmēr esmu atvērta, ja kaut ko vajag palīdzēt. Arī no citiem Latvijas reģioniem, piemēram, Alūksnes un Rēzeknes, ir vaicājuši pēc mana padoma, un es to arī nekad neatsaku. Mums pašvaldībā ir tā, ka katrs veido savu komandu, mums arī ir dažādas izpratnes par lietām, kvalitāti, brīvprātīgajiem. Viena no tām lietām, kas mūs atšķir no citiem – mēs nemeklējam konkrētu brīvprātīgo ar kādām konkrētām prasmēm un zināšanām.

Katrā ziņā mēs nekad neesam norobežojušies no citiem, bet mums ir sava, spēcīga komanda ar cilvēkiem, kuriem ir ļoti liela vērtība. Komandā mums ir sadalīti pienākumi – viens sagaida lidostā, nokārto visu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, otrs palīdz atvērt kontu bankā un tā visos posmos, kas ir aktuāli brīvprātīgajam. Es varu būt izcila projektu koordinatore, bet es viena neko nekad nevarētu izdarīt. Ja man nebūtu mana komanda un mani cilvēki apkārt, es nekad uz šo neparakstītos. Es zinu, ka man ir cilvēki, uz kuriem varu paļauties gan Lejasciemā, gan pirmsskolas izglītības iestādē "Rūķītis", gan bibliotēkā un arī citur. Komandas darbs un cilvēki komandā – tā ir ļoti liela vērtība. Katra iestāde mūsu sadarbībā ir liela vērtība un panākumu atslēga projektu īstenošanā.

Vai pa šiem gadiem ir bijis kāds notikums, kurā brīvprātīgais ir ietekmējis ne tikai pašus bērnus un ikdienas mērķauditoriju, bet, piemēram, vecākus vai citus cilvēkus?

Sākums bija ļoti grūts, jo ārzemniekus tik viegli neuzņēma. Pat vietējiem cilvēkiem, kuri izīrēja dzīvokļus, bija priekšstats, ka ārzemnieki ir savādāka tipa cilvēki, kas ir nekārtīgāki. Bet ar laiku visi saprata, ka Eiropas brīvprātīgie ir tieši tādi paši un pat vēl radošāki, daudzveidīgāki, kustīgāki kā šeit dzīvojošie. Viņi skatās uz lietām pilnīgi citādāk, piemēram, rāda, ka valodu var mācīties spēlējot bumbu vai liekot puzli. Pirms daudziem gadiem skatījāmies kā bērni kopā ar brīvprātīgajiem mācās valodu caur dažādām neformālām metodēm, bija šoks, jo tā laika sabiedrībai un pedagogiem priekšstats par mācīšanos bija pilnīgi citādāks, kas ir tikai saprotami. Tagad tas viss lieliski saskan ar jauno kompetenču programmu. Mūsu brīvprātīgie, tā teikt, audzina arī mūsu vietējo sabiedrību skatīties uz lietām citādāk – drosmīgāk un atvērtāk. Eiropas vēsmas pa šiem gadiem ir ļoti ienākušas pie mums, mainot mūsu uztveri un domāšanu par dažādām lietām, mācot mūs būt atvērtākiem un nebaidīties no dzīvē piedāvātām iespējām un izaicinājumiem.

Kādas zināšanas un pieredzi brīvprātīgie ir paņēmuši no Latvijas un ietekmējušies no mums, aizvedot uz savām dzimtajām mājām?

Pirmkārt, viennozīmīgi, tas ir ēdiens, jo nekur nav tik garšīga karbonāde kā Latvijā. Itāļi ir pārsteigti par mūsu augsto izglītības sistēmu Latvijas skolās – par struktūru, skolām, mācību procesu. Viņi saprot, cik ļoti viņi ir priviliģēti savā valstī, ka viņu bērnudārzos nav tik liels bērnu skaits. Viņi līdz ar to arī saprot un sajūt kultūršoku, atšķirību dzīves līmenī. Viņi novērtē visu, kas viņiem ir mājās un varbūt nav šeit Latvijā. Viņi iemācās laika plānošanu, finanšu plānošanu, rēķināšanos ar citiem cilvēkiem, jo šeit ir jābūt komandas cilvēkam. 18 un 19 gados viņi jau gatavo nodarbības, piemēram, valodas nodarbības piecgadniekiem un sešgadniekiem. Ieguvumu viņiem ir ļoti daudz.

Kad brīvprātīgie dodas prom, es viņiem vienmēr uzdodu jautājumu: "Kā Tev šķiet, vai došanās uz Latviju bija tava pareizā izvēle?". Nekad neaizmirsīšu, kā vācu brīvprātīgais Svens atbildēja uz šo jautājumu – viņš tagad zina, ka viņš var dzīvot viens, viņš ir patstāvīgs un vairs negrib dzīvot kopā ar vecākiem. Es teiktu, ka viņiem šie personīgie ieguvumi ir ļoti lieli. Viņiem ir savs naudas konts, līdz ar to jāplāno savas finanses, viņiem visur ir jābūt laikā, jāplāno savs laiks un darbs, viņiem ir jāgatavo nodarbības, viņiem ir jābūt gataviem noteiktās situācijās uz noteiktiem darbiem. Visa šī sadarbība, komunikācija citā valodā ir neatsverams ieguvums un pieredze, kas noderēs turpmākajā dzīvē.

Vai un kāpēc jūs ieteiktu citiem iesaistīties programmas "Eiropas Solidaritātes korpuss" brīvprātīgā darba projektu īstenošanā?

Brīvprātīgajiem ir vēlme kaut ko citu redzēt, dzirdēt, sajust, un pirmsskolas ir ļoti laba vieta priekš tā. Es pirmsskolām noteikti ieteiktu izmantot šo iespēju, jo kad brīvprātīgie ierodas, bērnu ikdiena un pieredze ir pavisam citādāka, nenovērtējama. Pirmsskolā jebkuram darbam vairāk vai mazāk mēs zinām visu dienas plānu, taču jaunieši organizāciju un bērnu ikdienā ienes pilnīgi jaunu vēsmu.

Visu laiku tiek kaut kas jauns un radošs izdomāts, piemēram, mūsu amerikāniete no Itālijas divās dienās notamborējusi šalli un tagad vēlas arī bērniem mācīt tamborēt. Brīvprātīgais darbs ir kā tāds mūžīgās jaunības eliksīrs, kas liek vienmēr būt možam. Tāpat brīvprātīgo uzņemšana dod ne tikai neskaitāmus ieguvumus uzņemošajai organizācijai un vietējai sabiedrībai, kurus minēju jau iepriekš, bet ļauj arī veidot kontaktu un paziņu loku dažādās Eiropas valstīs. Mēs ar visiem brīvprātīgajiem aizvien uzturam kontaktus arī pēc noteiktā brīvprātīgā darba termiņa. Piemēram, no pirmās brīvprātīgās mēs uz katriem Ziemassvētkiem saņemam apsveikuma kartiņu.

Pagājušā gada rudenī jūs organizācijā uzņēmāt 20. brīvprātīgo. Kāda ir sajūta par to?

Tas protams ir neticami, bet laiks skrien nežēlīgi ātri. 20. jaunietis arī būs īpašs, jo dzimis ir Nepālā, taču uzaudzis un pilsonību ieguvis Itālijā. Viņam ir atšķirīgas aizraušanās, kas raksturīgas jaunā laikmeta bērniem – tehnoloģijas, to izmantošana izglītībā ikdienā. Centīsimies būt maksimāli noderīgi viņa personīgajā izaugsmē projekta laikā. Viņa uzņemošā organizācija ir Gulbenes pirmsskolas izglītības iestāde "Rūķītis".

Katra jaunā projekta brīvprātīgo sagaidīšana man ir kā alga par uzrakstīto atskaiti, arī šoreiz bija tāda sajūta.

Ko jūs novēlētu programmai "Eiropas Solidaritātes korpuss" piecu gadu jubilejā?

Radošus, stiprus, veselus cilvēkus, uz kuriem var paļauties, kā arī jauniešus, kuriem ir vēlme strādāt.