Kā izaudzēt tonnu smagu Halovīna gigantu. Milzu ķirbju zinātne

Pirmās prāvo ķirbju sacīkstes aizsākās jau 19. gadsimta beigās, un 20. gadsimta sākumā Viljams Varnoks izaudzēja 184 kilogramus smagu ķirbi. Kā redzams, lielo ķirbju rekordi toreiz bija daudz necilāki nekā mūsdienās, un Varnoka lolojums neturētu līdzi arī Latvijas brangākajiem ķirbjiem. Tomēr tas bija labs sākuma punkts, jo lielo ķirbju audzētāju kopienā visi kā viens atzīst, ka panākumu pamatā ir ģenētika. Visi smagākie ķirbji ir cēlušies no šķirnes Cucurbita maxima, kuras selekciju var izsekot līdz pat Varnoka ķirbim (to, starp citu, iesauca par Mamutu) un vēl senāk. Varnoka panākumu atslēga bija Hovarda Viljama Dila selekcionētais, par Atlantijas milžiem dēvētais, ķirbju paveids. Mūsdienu rekordisti ir šo ķirbju radinieki.

"Viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem ir izmantot no Dilla Atlantijas milža atvasinātas sugas. Tām ir atbilstoša ģenētika, lai varētu izaugt smagāki par 150 un vairāk kilogramiem," žurnālam "Discover" klāsta Oregonas Štata universitātes speciālists Džeimss Maierss.

Kopiena arī esot visai atvērta. "Mēs visi gribam ar katru gadu kļūt arvien labāki. Sadarbība ir vienīgais iemesls, kā šis hobijs ir tik tālu attīstījies. Nav nekādas sveces turēšanas zem pūra, mēs visi dalāmies ar zināšanām un sēklām. Šis ģenētiskais potenciāls radies tāpēc, ka esam gadu laikā krustojuši rekordistus," norāda lielo ķirbju guru Rons Voliss, kuram pirmajam izdevās izaudzēt 1500 mārciņas jeb 680 kilogramus smagu ķirbi, un vēlāk pirmajam arī sasniegt 2000 mārciņu jeb 906 kilogramu robežu.

Tātad skaidrs, ka bez atbilstošiem gēniem nekā nebūs. Taču arī tad, ja ir ģenētiski priekšnosacījumi tonnīgam ķirbim, bez piemērotiem apstākļiem un aprūpes šis potenciāls netiks īstenots. Un milzu ķirbju audzēšana ir gandrīz vai pilna laika darbs. Mets Debako jau gadiem ilgi vasarās nav bijis atvaļinājumā, jo katra diena paiet, rūpējoties par savu "gladiatoru".

"Vienīgā iespēja aiziet atvaļinājumā ir tad, ja ķirbis ātri iet tiek zaudēts (proti, pārplīst). Tad var atpūsties. Citādi – reti kad esmu prom ilgāk par diennakti," skaidro Debako no Konektikutas Universitātes.

Oregonas Štata universitāte, Konektikutas Universitāte… redzat kopsaucēju? Tik tiešām – lielo ķirbju audzētāji nereti ir zinātnieki, kuriem šis ir gan hobijs, gan vienlaikus arī pētnieciskais darbs. Cik tālu iespējams aiziet? Vai var izaudzēt divas tonnas smagu ķirbi?

Dažas no metodēm, ko pielieto lielo ķirbju audzētāji, ir rūpīga augsnes temperatūras kontrole un precīzs laistīšanas režīms. Ja mums ķirbis parasti dzīvo savā nodabā komposta kaudzē, tad lielo ķirbju meistari tos audzē siltumnīcās, lai varētu precīzi regulēt mitrumu un temperatūru. Augsne nevar būt auksta – lielajiem ķirbjiem vislabāk derēs diapazons no 21 līdz 32 grādiem.

Tiek izmantoti arī dažādi mēslojuma un labvēlīgo baktēriju maisījumi. Augsnei nereti tiek pievienots boraks. Reizēm siltumnīcās speciāli tiek paaugstināta ogļskābās gāzes koncentrācija, lai veicinātu augšanu.

Protams, nepieciešams arī ūdens – tipiski ap 400 līdz 500 litriem dienā. Taču ķirbjus nedrīkst arī pārlaistīt, citādi tie var pārplīst. Ķirbji pat ar nelielu plaisu tiek diskvalificēti un sacensībās nepiedalās. Šo apstākli kontrolēt ir visgrūtāk. Šogad tieši spēcīgās lietavas daudziem lielo ķirbju audzētājiem pamatīgi "iegrieza", īpaši tiem, kas ķirbjus tomēr izvēlas audzēt zem klajas debess. "Ja tu audzē ķirbi ārā, tad māte daba var tavu sezonu sagandēt vien 30 minūšu laikā," žurnālam "Discover" atzīst par Viziju iesauktais ķirbju burvis ("Whizzy" no vārda "wizard" jeb "burvis") Gerijs Grands. "Lai uzvarētu, vajag perfekto kombināciju – pareizo sēklu, pareizo augsni, pareizās audzēšanas metodes, labu veiksmi un labvēlību no mātes dabas," bilst Vizijs. Kopienas entuziasti uzskata, ka arī 3000 mārciņu jeb 1360 kilogramu robeža ir dažu tuvāko gadu jautājums.