Kad cilvēka organisms nespēj efektīvi pārstrādāt cukuru, mēs saslimstam ar diabētu, un šī slimība jau ir kļuvusi par vienu no galvenajiem nāves cēloņiem pasaulē. Tad kāpēc augļu sikspārņi, kas faktiski pārtiek tikai no cukura, neiedzīvojas šajā kaitē? Un vai mēs to varam kaut kā izmantot medicīnā?
Lielie augļu sikspārņi katru dienu apēd divreiz vairāk saldu augļu nekā paši sver, un viņus šī diēta nekādi neietekmē. Turklāt sikspārņi cukura līmeni asinīs spēj samazināt ievērojami ātrāk nekā viņu sugas brāļi, kas pārtiek no kukaiņiem.
Tas padeva ideju pētniekiem, kas nolēma pārbaudīt, kas ir tik īpašs sikspārņu organismā, kas ļauj viņiem tikt galā ar pārmērīgo cukura daudzumu. Pētījumā, kas janvārī publicēts zinātniskajā izdevumā “Nature Communications”, zinātnieki ar DNS analīzes palīdzību salīdzināja kukaiņēdāju un augļēdāju sikspārņu metabolismu, īpašu uzmanību pievēršot orgāniem, kas saistīti ar diabētu – nierēm un aizkuņģa dziedzerim. Pētījumam tika izvēlēts Jamaikas augļu sikspārnis (Artibeus jamaicensis) un viņa kukaiņēdājs radinieks lielais brūnais sikspārnis (Eptesicus fuscus).
Aizkuņģa dziedzeris regulē cukura līmeni asinīs un apetīti, izdalot hormonus, piemēram, insulīnu, kas pazemina cukura līmeni asinīs, un glikagonu, kas paaugstina cukura līmeni asinīs. Zinātnieki atklāja, ka Jamaikas augļu sikspārņiem ir vairāk insulīnu un glikagonu ražojošu šūnu nekā lielajiem brūnajiem sikspārņiem, kā arī regulējošā DNS, kas sagatavo augļu sikspārņu aizkuņģa dziedzera šūnas, lai sāktu insulīna un glikagona ražošanu. Šo divi hormonu “kopdarbs” saglabā līdzsvarotu cukura līmeni asinīs pat tad, ja augļu sikspārņi uzņem lielu daudzumu cukura.
Savukārt nieres filtrē vielmaiņas atkritumus no asinīm, uztur ūdens un sāls līdzsvaru un regulē asinsspiedienu. Augļu sikspārņu nierēm jābūt spējīgām asinsrites izvadīt lielu daudzumu ūdens, kas nāk no augļiem, vienlaikus saglabājot mazo sāls daudzumu augļos. Izrādījās, ka Jamaikas augļu sikspārņi ir pielāgojuši savu nieru šūnu sastāvu atbilstoši uzturam, samazinot urīnu koncentrējošo šūnu skaitu, tāpēc viņu urīns ir vairāk atšķaidīts ar ūdeni, salīdzinot ar lielajiem brūnajiem sikspārņiem.
Lielākā daļa zāļu, kas paredzētas diabēta ārstēšanai, tradicionāli tiek pārbaudītas uz laboratorijas dzīvniekiem kā pelēm, jo tās ir viegli reproducējamas, taču ir dzīvnieki, kā šie augļu sikspārņi, kuru organismi dabiskā ceļā ir pielāgojušies tikt galā ar augstu cukura līmeni, un tas var dot pētniekiem jaunas pieejas diabēta ārstēšanā, uzskata pētījuma autori.
Tajā pašā laikā zinātnieki norāda, ka ir nepieciešams veikt vairāk pētījumu par to, vai un kā augļu sikspārņu DNS sekvences var palīdzēt cilvēkiem cīnīties ar diabētu. Jo atsevišķi rādītāji var attiekties tikai uz konkrētajiem Jamaikas augļu sikspārņiem, bet pasaulē ir vairāk nekā divi simti sikspārņu sugu. Tāpat pētījumi jāpaplašina tālāk par diviem orgāniem, jo metabolismā piedalās arī aknas un tievā zarna. Jo vairāk sikspārņu tiks izpētīti, jo vairāk informācijas tiks iegūts par to, kādas DNS sekvences var būt efektīvas diabēta ārstēšanā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
