Zinātnieki atšķetina vienu no ilgdzīvotāju garā mūža noslēpumiem

Statistika liecina, ka cilvēku skaits, kuri pārkāpuši 100 gadu slieksni, kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem ir dubultojies ar katru nākamo desmitgadi. Interese par to, kā nodzīvot tik garu mūžu, cilvēkiem bijusi vienmēr, sākot jau no Aristoteļa laikiem, tomēr saprast ilgmūžības cēloņsakarības nav vienkārši pat mūsdienu zinātnē.

Cilvēka dzīves garumu ietekmē daudz dažādu faktoru un to mijiedarbība, piemēram, ģenētiskās noslieces, dzīvesveids, vide utt. Deviņdesmitgadnieki un simtgadnieki jau sen ir interesējuši zinātniekus, jo viņi var palīdzēt saprast, kā dzīvot ilgāk un kā novecot, esot pie labākas veselības. Līdz šim simtgadnieku pētījumi pārsvarā ir bijuši neliela mēroga un vērsti uz noteiktu grupu, piemēram, izslēdzot seniorus, kuri dzīvo aprūpes namos, portāls "Science Alert" citē Zviedrijas Karaliskā institūta asociēto profesori Kārinu Modigu.

Viņa ir līdzautore jaunā pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā "GeroScience", kurā pētīta dažādu izplatītu biomarķieru saistība ar ilgmūžību.

"Mūsu veiktais ir līdz šim lielākais pētījums, kurā tiek salīdzināti biomarķieru profili, kas mērīti visā dzīves laikā ilgdzīvotājiem un viņu līdzcilvēkiem, kas nodzīvojuši īsāku mūžu. Mēs salīdzinājām to cilvēku biomarķieru profilus, kuri kļuva par simtgadniekiem, ar viņu vienaudžiem, kuru dzīves ilgums bija īsāks, izpētījām saikni starp profiliem un iespēju kļūt par simtgadnieku," teikts pētījumā.

Pētījumā piedalījās 44 000 zviedru vecumā no 64 līdz 99 gadiem, izmantojot biomarķierus no asins analīzēm, ko viņi nodeva laikā posmā no 1985. līdz 1996. gadam. Pēc tam šiem pētījuma dalībniekiem nākamos 35 gadus sekoja ar Zviedrijas reģistru datu starpniecību. No šiem cilvēkiem 1224 jeb 2,7% nodzīvoja līdz 100 gadu vecumam, un lielākā daļa (85%) simtgadnieku bija sievietes.

Pārbaudēs iekļāva 12 uz asinīm balstītus biomarķierus, kas saistīti ar iekaisumu, vielmaiņu, aknu un nieru darbību, kā arī iespējamu nepietiekamu uzturu un anēmiju. Iepriekšējos pētījumos tie visi ir bijuši saistīti ar novecošanu vai mirstību. Ar iekaisumu saistītais biomarķieris bija urīnskābe – atkritumprodukts organismā, ko izraisa noteiktu pārtikas produktu sagremošana.

Tika apskatīti arī marķieri, kas saistīti ar vielmaiņas stāvokli, tostarp kopējais holesterīna un glikozes līmenis, tāpat kreatinīns, kas ir saistīts ar nieru darbību, kā arī dzelzs un kopējā dzelzs saistīšanās spēja (TIBC), kas ir saistīta ar anēmiju. Visbeidzot, zinātnieki pētīja arī albumīnu, biomarķieri, kas saistīts ar uzturu.

Pētījums parāda, ka tiem, kuri sasniedza savu 100. dzimšanas dienu, no 60 gadiem kopumā bija zemāks glikozes, kreatinīna un urīnskābes līmenis. Lai gan lielākajai daļai biomarķieru vidējās vērtības būtiski neatšķīrās starp simtgadniekiem un tiem, kas nav sasnieguši simtgadi, izteiktie ilgdzīvotāji reti uzrādīja ārkārtīgi augstas vai zemas vērtības. Piemēram, ļoti nedaudziem simtgadniekiem glikozes līmenis agrāk bija augstāks par 6,5 vai kreatinīna līmenis bija virs 125.

Daudziem biomarķieriem gan simtgadniekiem, gan jaunākiem cilvēkiem, vērtības bija ārpus diapazona, kas klīniskajās vadlīnijās tiek uzskatīts par normālu. Iespējams, tāpēc, ka šīs vadlīnijas ir noteiktas, pamatojoties uz jaunākiem un veselīgākiem iedzīvotājiem.

Izpētot, kuri biomarķieri bija saistīti ar 100 gadu sasniegšanas iespējamību, zinātnieki atklāja, ka no 12 biomarķieriem visi, izņemot divus (ALAT un albumīns), uzrādīja saistību ar iespējamību sasniegt 100 gadu vecumu, pat ņemot vērā vecumu, dzimumu un slimību smaguma līmeni.

Cilvēkiem, kas bija zemākajā no piecām kopējā holesterīna un dzelzs līmeņa grupām, bija mazāka iespēja sasniegt 100 gadu vecumu, salīdzinot ar tiem, kuri bija augstākā līmenī. Arī cilvēkiem ar augstāku glikozes, kreatinīna, urīnskābes līmeni un aknu darbības marķieriem bija mazākas izredzes kļūt par simtgadniekiem.

Absolūtā izteiksmē dažiem biomarķieriem atšķirības bija diezgan nelielas, savukārt citiem atšķirības bija daudz būtiskākas. Piemēram, attiecībā uz urīnskābi absolūtā atšķirība bija 2,5 procentpunkti. Tas nozīmē, ka cilvēkiem grupā ar zemāko urīnskābes līmeni bija 4% iespēja sasniegt 100 gadus, savukārt grupā ar augstāko urīnskābes līmeni tikai 1,5% sasniedza 100 gadu vecumu.

"Pat ja atklātās atšķirības kopumā bija diezgan nelielas, tās liecina par iespējamu saikni starp vielmaiņas veselību, uzturu un izcilu ilgmūžību," norāda pētījuma autori.

Tomēr pētījums neļauj izdarīt secinājumus par to, kuri dzīvesveida faktori vai gēni ir atbildīgi par biomarķieru vērtībām, bet ir saprātīgi domāt, ka būtiska loma ir tādiem faktoriem kā uzturs un alkohola lietošana. "Sekot līdzi nieru un aknu vērtībām, kā arī glikozes un urīnskābes līmenim, novecojot, iespējams, nav slikta ideja," uzsver zinātnieki.

Protams, kādā brīdī iespēju sasniegt lielu vecumu nosaka arī nejaušība, bet fakts, ka biomarķieru atšķirības varēja novērot jau ilgu laiku pirms cilvēka nāves, liecina, ka arī gēniem un dzīvesveidam var būt nozīme, secināts pētījumā.