Kā mēs te radāmies? Viens no lielajiem jautājumiem, uz kuru pagaidām vēl absolūtās, pareizās atbildes nav. Taču ir hipotēzes. Viena no versijām mūs aizved pie pavisam necila, nepilnu pusmetru dziļa ezeriņa Kanādā, Britu Kolumbijā.
Par "siltajiem, mazajiem dīķiem" 1871. gadā vēstulē draugam un botāniķim Džozefam Daltonam Hukeram rakstīja evolūcijas teorijas "tēvs" Čārlzs Darvins. Viņš pieļāva domu, ka dzīvības aizmetņi varētu būt radušies mazās, ļoti seklās un siltās ūdenstilpēs ar pareizajiem ingredientiem. Zinātnieku uzmanību piesaistījusi viena šāda "necila peļķīte" Kanādā, kas pārsteidza ar savu ķīmisko sastāvu. Vai šī varētu būt tieši tāda dabas laboratorija, kādā pirms miljardiem gadu radās dzīvība? Un kā vispār no nedzīvām lietām rodas dzīvas? Vai vismaz tādas, kas ir dzīvības pamatā, ja ne gluži pašas uzskatāmas par dzīvību?
Ja atmetam filozofēšanu par dievišķo dzirksti un citiem skaidrojumiem, kur jāpiesauc kāda visuvarena, vieda būtne, un ķeramies pie eksperimentiem, tad viens no slavenākajiem, bez šaubām, būs 1952. gadā veiktais Millera–Jūrija eksperiments.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
