Nav izslēgts, ka kāda no bērnības atmiņām, ko tu tik ilgi esi lolojis un kas atgādina par laiku, kad viss bija vienkāršāk un labāk, nemaz nav īsta. Nu, tādā izpratnē, ka prāts šo notikumu "atskaņo" pavisam citādi, uzburot ainu, kas patiesajam notikumam ir vien attāli līdzīga. Kā tur ir ar atcerēšanos un atmiņām? Un vai kāda galvā arī apzināti var iedēstīt viltus atmiņas? Par to un citām ar smadzenēm, smadzeņu darbību un prātu saistītām lietām runājam "Zinātne vai muļķības" šīs sezonas noslēdzošajā epizodē ar atmiņas speciālisti un neirologu.
Kā rodas atmiņas?
Kāpēc atceramies vārdus dziesmai, kuru pēdējo reizi dzirdējām pirms 10 gadiem, bet neatceramies, kur nolikām dzīvokļa atslēgas pirms 10 minūtēm? Atmiņas un atmiņu veidošanās ir interesants pētījumu lauks.
Taujājām, kā labāk saglabāt prātā kādu notikumu, ko tiešām gribam atcerēties. "Atmiņas ir tādas kā neironu ķēdītes. Ir teiciens, ka atkārtošana ir zināšanu māte, un tas tā tiešām ir. Jo vairāk mēs tās neironu ķēdītes darbinām, jo labāk mēs atceramies. Jo vairāk atkārtojam kādu lietu, piemēram, gribam iemācīties pantiņu, jo vairāk mēs to zinām," atbild neiroloģe un atmiņas speciāliste Anna Zane Litauniece.
Šo atmiņu nostiprināšanu var salīdzināt ar tādu kā ceļa būvēšanu starp neironiem. Pirmo reizi atkārtojot, izveidojam taciņu. Otro reizi atkārtojot, jau grantētu celiņu, trešo un ceturto reizi atkārtojot, jau tiek ieklāts" bruģis, bet pēc daudzām reizēm šie konkrētie savienojumi jau būs kā sešjolslu šoseja. "Tur tā lieta, ka arī tas grants celiņš, ja tikai vienu reizi atkārto šo lietu, var arī pārtrūkt. Aizskalo kā ar lietu," salīdzinājumu paturpina Litauniece.
Tātad – ja gribam ko atcerēties un zināt labāk, atkārtojam, atkārtojam un vēlreiz atkārtojam!
Atmiņas nav 1:1 notikuma "nospiedums"
Ir lasīts, ka daļa no mūsu atmiņām ir ja ne gluži viltus, tad daļēji konstruētas un pamatīgi "atšķaidītas". Siltā atmiņā var būt tā konkrētā diena no agras bērnības, varbūt tā bija dzimšanas diena, kad bija silts, galvu sildīja vasaras saulīte, un vectēvs palutināja, nopērkot saldējumu. Bet varbūt tomēr nebija nemaz tik silts, un saldējuma vietā bija cukurvate vai cits našķis?
Vaicājām speciālistiem, vai atmiņas var būt konstruētas. Litauniece norāda, ka te ir divi faktori. Pirmkārt, mēs labi atceramies parasti to, kas saistījās ar spilgtām emocijām tajā brīdī – ar dusmām, spēcīgu saviļņojumu, prieku. Tad notikumu atceramies labāk un ilgstoši.
Otrkārt, atmiņas nav perfekts un nemainīgs kāda notikuma "nospiedums" mūsu prātā. Tās mainās.
"Bērnībā šī atmiņa mums ir tuvāka realitātei," par minēto piemēru ar saldējuma ēšanu jaukā vasaras dienā stāsta Litauniece un turpina: "Laikam paejot, varbūt esam nonākuši tieši tādā pašā situācijā. Ēdam saldējumu saulainā vasaras dienā. Tādas situācijas dzīvē bijušas vairākas, un tās viss noglabātas blakus saldējuma ēšanai bērnībā. Runājam arī ar draugiem, un viņi stāsta, kā bērnībā ēda saldējumu zoodārzā. Arī no draugiem dzirdētā atmiņa noglabāta turpat. Nākošajā reizē, atsaucot atmiņu, nevar saprast… laikam bija zoodārzā tā saldējuma ēšana? Laikam ejot, mēs īsti nevaram atšķirt."
Atmiņas speciāliste norāda, ka šis fenomens īpaši izpaužas, piemēram, tiesās ar lieciniekiem. Cilvēka smadzenes nav datora cietais disks tādā izpratnē, ka tajās noglabāts fails paliek mūžīgi nemainīgs.
Vai sociālie tīkli grauj koncentrēšanās spējas?
Jādara darbs vai jāmācās eksāmenam, bet visu laiku roka stiepjas pēc telefona, lai "paskrollētu" bildes "instagramā" vai noskatītos dažus "tiktokus". Nereti izskan bažas, ka sociālie tīkli ar visu informācijas un stimulu pārbagātību grauj mūsu spējas koncentrēties. Kas par to sakāms speciālistiem?
"Man šķiet, ka viss ir mērenībā. Tā ir atbilde," komentē Ainārs Stepens, asociētais profesors neiroloģijā, Rīgas Stradiņa universitātes vadošais pētnieks un Izglītības un zinātnes direktors Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā.
Viņš norāda, ka mēs parasti skatāmies uz notikumiem caur prizmu "šeit un tagad", taču vajadzētu tvert lielo bildi. Stepens aicina padomāt par cilvēku evolūciju kā tādu – tai ir simtiem tūkstošus gadu sena vēsture. "Mūsu gēni nespēj tik ātri adaptēties notikumiem, cik ātri mainās tehnoloģijas. Skaidrs, ka šīs tehnoloģijas mums dod arī dažādas iespējas, tostarp iespējas komunicēt un iespējas pat labāk diagnosticēt vai saprast kādas slimības. Taču kopumā ilgstoša blenšana ekrānā neapšaubāmi neirotizē. Neirotizācija pasliktina uztveres un koncentrēšanās spējas. Tīri klīniskā vidē tiešām redzam, cik ļoti daudz jaunu un spēcīgu cilvēku ir neirotizējušies. Cilvēki, kuriem ir panikas lēkmes, somatoforma veģetatīva disfunkcija. Tā ir daļa no tā, ka cilvēki nespēj adaptēties milzīgajai intensitātei, ar kādu notiek informācijas apmaiņa," skaidro speciālists.
Klausies podkāstu "Spotify", "Apple Podcasts" un citās platformās, kā arī skaties video "YouTube" – uzzināsi arī ekspertu viedokļus par to, kā atšķiras vīriešu un sieviešu domāšana. Tāpat spriežam par to, vai tiešām viena smadzeņu puslode ir radošā, bet otra – loģiskā?
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par podkāsta un rakstu sērijas "Zinātne vai muļķības" saturu atbild AS "Delfi".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
